Dejo skumji

Dejo skumji
Marija Olšauskaite
18/09 – 25/10/2014

Ja es rakstītu ielūgumu dailrakstā “Es vēlētos Jūs ielūgt uz izstādi”, vārds “sexy” tajā varētu būtu caurspīdīgs. Enkurplātne sasien vientulīgo My Bar, kas gaida jaunu stieni. Dejo skumji, kamēr vien aizkari stāv.

Marija Olšauskaite (1989) dzīvo un strādā Viļņā. Studējusi tēlniecību. Zīmīgākās pēdējā laika izstādes: “Miss Bird” (sadarbībā ar Petru Olšausku) Art in General, Ņujorkā (2014), “Karaoke Police. The Game of Oppositions” (2013), personālizstāde Round Studio, Viļņā (2013), “Auction” Laikmetīgās mākslas centrā (CAC), Viļņā (2012), personālizstāde The Gardens, Viļņā (2012), “Ornament” Nacionālās mākslas galerijā, Viļņā (2012).

Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds, VKN, Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Malduguns, Veto Vīni

Foto: Rauls Pauls

Otrais ūdens

Otrais ūdens
Monika Lipšica
18/09 – 25/10.2014

Aizkadra balss lasa teoriju par metaforu, tā ir daļa no kompozīcijas par šo konkrēto estētikas problēmu. Ja mēs vairāk skatītos uz skaistām lietām, mūsu acis kļūtu skaistākas, – lasa balss. Bet, ja pats skaistums ir mīlas objekts un mīlestībā ir trīs soļi līdz tā kļūst nesavtīga un abstrakta, kā gan izjust skaistumu, kas nav iemiesots fiziskajā vai garīgajā? Metaforas ļauj mums vienu lietu ieraudzīt kā citu. Veiksmīga metafora uzbur attēlu, kuru mēs citādi nebūtu ieraudzījuši – tā liek apjaust kaut ko no jauna. Kompozīcija par metaforu kuģo stāstu jūrā.

Monika Lipšica (1988) dzīvo un strādā Viļņā. Starp nesenākajiem projektiem jāmin izstāde “What Thinks Me” Sanktpēterburgā (2014), “Agency. Scripted by Characters” Laikmetīgās mākslas centrā (CAC), Viļņā (2014), grupas performance “Karaoke Police. The Game of Oppositions” Laikmetīgās mākslas centrā (CAC), Viļņā (2013), mākslinieku rezidence “Joy & Mirror. Actions on the Island” Sardīnijā (2013), izstādes filma “Exhibition on Stage. God from the Machine” (2013), grupas izstāde “The Collector” Laikmetīgās mākslas centrā (CAC), Viļņā (2013).

Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds, VKN, Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Malduguns, Veto Vīni

Foto: Rauls Pauls

Kā dabā, bet ne gluži

Kā dabā, bet ne gluži
Vivjena Grifina
20/08 – 13/09/2014

Kā atgūties un atcerēties dabas bezgalīgo skaistumu? Atgriežoties mājās, pa grīdu klimst izkliedēta krēsla, iedegums izbalo ledusskapja vēsajā gaismā, visi iespaidi attālinās no to sākumpunkta starp drēgnajām sienām.

Ledājs ir kā upe, kuru notvēris fotoaparāta slēdzis. Klikš. Vienīgi viss notiek tiešraidē, kaut kas lēni slīd, kūstot, pārvietojoties, kliedzot lejā pa nolādēto kalnu, pikām krītot upē un peldot prom uz jūru.

Vivjenas Grifinas (Vivienne Griffin) izstāde “Kā dabā, bet ne gluži” (Like Nature But Not) tapusi atskaņās no mākslinieces rezidences Islandē. Meklējumos pēc jauniem skata punktiem ieskanas atsvešinātība, mēģinājumiem notvert redzēto neizbēgami piekāpjoties dabā ieaustajai nolemtībai. Grifinas darbos nereti iezogas apzināta nenoteiktība un izvairība. Teksts var kļūt par daudznozīmīgu attēlu vai pat bilžu sekvenci, kas izlokas un savijas telpā.

Vivjena Grifina (1975) dzīvo un strādā Londonā. Maģistra grādu ieguvusi Hunter College Ņujorkā. Grifina darbojas ar dažādiem medijiem, tostarp tekstu, zīmējumu, performanci un tēlniecību. Viņa nereti sadarbojas ar īru izcelsmes mākslinieku Kīnu Makkonu (Cian McConn), piedalījusies daudzās grupas izstādēs, bet mākslinieces iepriekšējā personālizstāde “The Me Song For Now Here” 2013. gadā norisinājās Bureau Inc. galerijā Ņujorkā.

Foto: Rauls Pauls

Buster Friendly Format 4-2-7

Buster Friendly Format 4-2-7
Gaile Pranckunaite
1/08 – 15/08/2014

Televizors ierūcās; skaņai nolaižoties pa varenā dzīvokļu nama putekļainajām kāpnēm uz apakašējo stāvo, Džons Izidors atpazina Bastera Frendlija pazīstamo balsi, kas sveica savu plašo auditoriju ar priecīgu murmulēšanu.

Buster Friendly ir Gailes Pranckunaites veidots radio raidījumu cikls, kuru iedvesmojis fiktīva TV/radio slavenība no Filipa K. Dika romāna “Vai androīdi sapņo par elektriskām aitām?” Kādu laiku Buster Friendly mājoja Rietveld radio pagrabā (Gerita Rītvelda akadēmijā, Amsterdamā), jaucot skaņu cilpas ar grāmatu fragmentiem un dzejas lasījumiem un tiešsaistē ieņemot interneta radio ēteru.

Turpinot meklējumus pa skaņu celiņiem, Buster Friendly galerijā 427 iemājos numuriskās kasetēs, pievēršoties zodiaka ceturtajai, otrajai un septītajai zīmei. Bet pie labas veiksmes skatītājs var nejauši atklāt arī zodiaka devīto zīmi.

Gaile Pranckunaite ir grafiskā dizainere, kas dzīvo Viļņā.

Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds, VKN, Veto Vīni

Foto: Rauls Pauls

Tagad neviens vairs tā nedejo

Tagad neviens vairs tā nedejo
Ieva Kraule
05/06 – 19/06/2014

Severīns māk dejot. Viņš dejo fokstrotu un ča-ča-ča – zem spoži spodrinātām, veiklu soļu iestarpinātu rievu klātām kurpēm, mirklī, kur saskaras zole un lakotā grīda atskan negaidīts, bet paredzams čīksts. Tas izskan soļu kņadā un vispārējs troksnis pārvēršas neērtā klusumā; tagad neviens vairs tā nedejo.

Izstāde norisinājās septiņus jūnija vakarus – 5., 10., 11., 12., 17., 18. un 19. datumā, no 18:00 līdz 20:00.

Foto: Rauls Pauls

Fermentācija

Fermentācija
Īrisa Erbse
19/11 – 18/12/2015

gamma stars

kodols

pļava

saison

bēgošā kāpa

arktiskais saules akmens

slinkums (grēku sērija)

schwarz

Īrisa Erbse (1990) darbojas glezniecībā un raksta dzeju. Viņa absolvējusi Aristoteļa universitāti Saloniki, Grieķijā. Šobrīd dzīvo un strādā Ķelnē. Iepriekšējās izstādes: “Milling” Choicetelpā Ķelnē (2013), “Lautering” Distribution Lorry galerijā Londonā (2014).

Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds, VKN, Veto Vīni

Photos: Līga Spunde

Izlaušanās. Pazudušais bruņinieks

Izlaušanās. Pazudušais bruņinieks
Raids Kalniņš
1/10 – 13/11/2015

…Vecas mājas
   nav tās vietas
   kapi kustas
   daudz kapu
   grūti soļi likti
   nav saules
   dzīvība zūd
   mitrums…
   visur mitrums.
   
   REDZU GAISMU !
   SENTĒVI NĀK !

Raids Kalniņš studējis Liepājas mākslas vidusskolas koktēlniecības specialitātē un absolvējis Liepājas Pedagoģisko institūtu. Līdz šim mākslinieka personālizstādes notikušas Laikmetīgās Mākslas centrā, Jauno mediju kultūras centrā RIXC un Liepājas muzejā. Raids Kalniņš piedalījies grupas izstādē “Negantnieki” izstāžu zālē “Arsenāls” (2012), izstādē “Kvarķirņiks” (2010), kā arī citos projektos.

Atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds, VKN, Veto Vīni

Foto: Līga Spunde

Agonisers

Agonisers
Gilī Tala
6/08 – 28/08/2015

Anrī Lefevrs (Henri Lefebvre) savā darbā “Ikdienas dzīves kritika” raksta:
“Intensīvie acumirkļi – šķiet, tie teicas sagraut ikdienišķumu, kas ieslodzīts vispārinātā apmaiņā. No vienas puses, tie pielāgo ekvivalentu ķēdi gan piedzīvotajam, gan ikdienas dzīvei. No otras – tie to nošķir un sagrauj. “Mikro” mērogā nepārtraukti rodas konflikti starp šiem elementiem un ekvivalcences ķēdēm. Tikmēr “makro” ar tirgus un biržu spiedienu vienmēr ierobežo šos konfliktus un atjauno kārtību. Laiku pa laikam cilvēki ir meklējuši šos mirkļus, lai izmainītu eksistenci.” [1]

Medijiem un politiskajiem spēkiem aizvien palielinot centralizāciju un kontroli, viss apkārt sagrūst gandrīz perfektā savstarpīgumā. Tajā pat laikā šo pieredzi nepārtraukti apslāpē solījumi par tulītēju vai virtuālu klātbūtni citviet vai identificēšanos ar citu laika periodu. Vitālais citviet šķiet visiedarbīgākais kā iespēja, kā attēla ideja, kā mirklīgas trīsas.

Attiecībām starp materiālo pasauli un tās romantizāciju piemīt cikliskums, kas bieži izpaužas traģiskā / eiforiskā kārtībā. Pat visapnicīgākais atkārtojums, piemēram, Americana (kā šķietami mītiska robežškirtne periodam, kas beidzās ar Bretton Woods vienošanās laušanu 70-to gadu sākumā un attiecīgu virzību neoliberālisma virzienā) joprojām ir emocionāli piesātināts jēdziens. Tas ļauj uzplaukt iedomām par urbāno dzīvi, kas secīgi nosaka tādu vietu kā Purvciems eksistenci.

Dīkdieņa (flâneur) tēls literatūrā iekļauj sevī arī noteiktu veidu kā transformēties. Dīkdienis klejo pa pilsētu, slīdot no salona uz kafejnīcu, izklaidējot sevi un veicot jaunatklājumus, piedzīvojot pilsētu it kā tā būtu austa no sapņu substances (pavedieniem). Tā kā mīlestība ir indivīdu saistību trūkuma iekarojums, izteikumam “pazaudēt sevi” pūlī vai pilsētā piemīt erotiska dimensija. Citā gaismā arī Markss pievērsās tam, savā “Uzmetumā” (Grundrisse). Viņš paziņoja, ka Kapitālam “jātiecas nojaukt visas telpiskās barjeras savstarpējiem sakariem un apmaiņai, lai iekarotu visu pasauli tirgus labad”. Varētu piekrist tam, ka vismaz pēdējās trīs desmitgades dīkdieņa kā aģenta piesaukšana novedusi ne tik daudz pie mūžīga pieredzes klejojuma (neņemot vērā revolucionāru telpu radīšanu), kā drīzāk pie kaut kā, ko eifēmiski dēvē par atdzimšanu.

[1] Henri Lefebvre, Critique of Everyday Life, Volume 3, trans. Gregory Elliot (London/New York: Verso, 1991), p. 57.

Gilī Tala (Gili Tal) (1983) dzīvo Londonā. Nesenās divu cilvēku un personālizstādes: Agonisers” Temnikova & Kasela galerijā Tallinā (2015), Life Gallery Londonā, kopā ar Lenu Tutunjanu (2015), “Panoramic Views of the City” Sandy Brown galerijā Berlīnē (2014), “Immobilien” Muda Mura Muri Cīrihē (2014) un Real Pain for Real People” Lima Zulu galerijā Londonā (2013). Pēdējos cbdtop.club gados viņa ir piedalījusies grupas izstādēs Kunstverein Munich, Mathew galerijā Berlīnē un Ņujorkā, Vilma Gold galerijā Londonā un Sandy Brown galerijā Berlīnē.

Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds

Foto: Kristiāna Marija Sproģe

Princese Pompoma krītošo ziedu namā

Princese Pompoma krītošo ziedu namā
Metjū Lucs-Kinojs
18/06 – 1/07/2015*

„Princese Pompoma krītošo ziedu namā” iepazīstina ar sevi kā dramatisku izsmēlumu galerijas 427 telpā. Japānas literatūras klasikas – „Teiksmas par Princi Gendži” – naratīvs tiek pasniegts kā vides pētījums, kura varoņi visi ir vienlīdz lielā mērā atbrīvoti no dzimumu lomām un attēloti kā lielizmēra gleznu tīstokļi.

Istabā logu tuvumā pie griestiem karājas miglainas varoņu skices, veidotas no auklām. Galerijas apmeklētāji tiek aicināti ienākt stāstā caur tekstūru, nevis caur tekstu.

Sadarbībā ar Kim? Laikmetīgās mākslas centru projekta “Šķērssvītra” ietvaros.

Izstāde „Šķērssvītra: starp normatīvo un fantāziju”, kuras kurators ir Kaspars Vanags, ir pirmā reize, kad publiska mākslas institūcija Latvijā ir pievērsusies „šķērsām” laikmetīgās mākslas izpausmēm. Bija jāpaiet vairāk nekā 20 gadiem kopš homoseksualitātes dekriminalizācijas, lai personīgās dzīves digitalizācijas iespaidā šādu izstādi varētu veidot, aizlienējot open-source mentalitāti. Citādais te nav pretnostatīts normatīvajam kā dīvaiņa vienpatībā ieslēgts un nepieejams tabu, bet gan kā pieļāvuma izteiksmē formulēta apjausma par būtībā atpazīstamu, sevī aizsniedzamu un pašrocīgi modificējamu personīgās identitātes rakursu.

Metjū Lucs-Kinojs (Matthew Lutz-Kinoy) (1984, Ņujorka) dzīvo un strādā Berlīnē un Losandželosā. Viņš ir pabeidzis Rijksakademie starptautisko mākslinieku rezidences programmu Amsterdamā un bakalaura programmu Cooper Union Mākslas skolā Ņujorkā 2007. gadā. Neseno personālizstāžu skaitā: “Port” Freedman Fitzpatrick, Losandželosā; “Lutz-Kinoy’s Loose Bodies”, Eleinas Laikmetīgās mākslas muzejā, Bāzelē (2013); “Matthew’s Secret” Galerie Van Gelder, Amsterdamā (2013); “Werk is Free / Be Free! May Day” Outpost, Norvičā, Apvienotajā Karalistē (2013) un “KERAMIKOS” – ceļojoša izstāde kopā ar Nacuko Učino Kunsthal Charlottenborg, Kopenhāgenā, Kunsthalle Baden – Baden, Bādenbādenē, Eleinas Laikmetīgās mākslas muzejā, Bāzelē un Villa Romana, Florencē (2012-2013). Viņš ir rīkojis performances Kunsthalle Baden – BadenNomas Foundation, Romā; Stedelijk muzejā, Amsterdamā; un New Museum, Ņujorkā. Viņa video ir tikuši rādīti Künstlerhaus Stuttgart, Štutgartē, Berlināles filmu festivālā, New Museum, Ņujorkā un Vaitčapelas galerijā, Londonā.

Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds, Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, VKN, Mozaīka, Valmiermuižas alus

*Izstāde tika priekšlaicīgi slēgta, jo 427 galerija pēkšņi attapās bez telpām

Foto: Ansis Starks

M.S.

M.S.
20/05 – 12/06/2015

Viens no pirmajiem abstraktās glezniecības paraugiem Latvijas mākslā sākotnēji tika iecerēts kā parodija – 1920. gadā grupa akadēmiski orientētu mākslinieku, slēpjoties aiz Reinholda Kasparsona vārda, kolektīvi radīja “bumbisma” gleznas, ar kurām cerēja atmaskot modernistu darbību. Tieši Jāņa Roberta Tilberga radītā “bumbisma” glezna bez nosaukuma pamudināja M.S. pievērsties mākslai. Dīkos vakaros M.S. domāja par redzēto, domās velkot līnijas un jaucot krāsas. 20. maijā galerijā 427 tiks atklāta M.S. monogrāfija, kurā beidzot apkopots zināmais par līdz šim nepazīstamā mākslinieka darbību. Izdevums iepazīstinās ar M.S. radošajiem meklējumiem, kas veikti nezināmā laika posmā, pievēršoties dažādiem medijiem un tēmām. Mākslinieku aizrāvuši gan zīmējumi, gan krāsas un teksts, tomēr viņa darbi nekad iepriekš publiski nav izrādīti. Par laimi M.S. darbi laika gaitā nonākuši pie mākslinieka domu biedriem un draugiem. Monogrāfija tapšanu atbalstījuši cilvēki, kuru personīgajā arhīvā atrodas M.S. darbi – Žoslēns Vilmonts, Ēriks Apaļais, Nikolass Rīss, Okeāna mākslas akadēmija, Aditja Mandajams un Ada Pola (Brud), Karls Palms, Amanda Ziemele, Inga Meldere, Evita Vasiļjeva, Sebastians Rozenbergs, Nīls Hāss, Mikko Kuorinki, Darja Meļņikova, Žade Furē-Varnjē un Vensents de Houms, Edgars Gluhovs, Mariuss Luts, Maija Kurševa, Robins fon Einsīdels, Zoija Pola un Zīle Ziemele. Publikāciju papildina Jāņa Taurena, Vasīlija Voronova, Virgīnijas Janiuškevičūtes un Valentina Klimašauska teksti.

M.S. dzimis astoņdesmitajos gados, mācījies Oskara Kalpaka Rīgas tautas daiļamatniecības vidusskolā, kā arī Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, tomēr studijas Latvijas Mākslas akadēmijā viņš neturpināja, jo bija pārliecināts, ka iegūtais mākslas pamats ir pietiekošs. Ikdienā M.S. nodarbojas ar praktisku konstrukciju būvēšanu, bet brīvajā laikā aizraujas ar amerikāņu futbolu.

Foto: Rauls Pauls

(starpbrīdis)

Starpbrīdis
Henning Lundkvists

Kamēr 427 atrodas posmā starp izstādēm, no 2015. gada 20. aprīļa līdz 20. maijam 427 mājaslapa būs veltīta starpbrīdim, Henninga Lundkvista skaņas darbam.

15.12. – 26.01.

15.12. – 26.01.
Karls Palms
15/12/2016 – 26/01/2017

Karls Palms (Carl Palm) (1980) ir Stokholmā dzīvojošs mākslinieks. Viņa darbība ir izvērsta dažādos medijos, tostarp zīmējumos, tēlniecībā, drukā, instalācijās, izplešoties līdz kūrēšanas apvāršņiem. Palmu interesē mākslas radīšanas process un prezentācija, apskatot to soli pa solim, ar klāteošiem skulpturāliem žestiem konstruējot savus darbus kā uzsvara punktus. Komplicēti un unikāli pēc savas dabas, Palma darbi bieži rāda norādes citviet, radot saturu, nepieķeroties tam, apjaušot kontekstu un citu artefaktu klātbūtni izstādēs. Palms mācījies Karaliskajā mākslas institūtā Stokholmā.

Karls Palms ir dibinātājs izdevumam Good Times & Nocturnal News, kas ietver sevī tekstus no starptautiskiem māksliniekiem un publicistiem. Iepriekšējie izdevumi tikuši prezentēti Komplot Briselē, Laikmetīgās mākslas centrā Viļņā, Center Berlīnē, United Maiami, Friends with Books Berlīnē un saistībā ar 56. Venēcijas biennāli, un Kopenhāgenas mākslas festivālu Overgadenā.

Viņa nesenākās un turpmākās izstādes notikušas Diesel Project Space (BE), S1 Portlendā (US), 427 Rīgā (LV), Nosbaum Reding (LU), X Bienal de Nicaragua (NI), XII Baltic Triennial Laikmetīgās mākslas centrā Viļņā (LT), Yautepec Gallery (MX), Cultural Foundation of Tinos (GR), GL Strand (DK), Overgaden (DK), Parallel Oaxaca (MX), Association Le Commissariat (FR), Kunsthalle Athena (GR), MACBA (ES), TOVES (DE), Kunsthalle Wien (AU), CAC (LT), Center (DE), ARTIUM (ES), Komplot (BE), Index – The Swedish Contemporary Art Foundation (SE) un IASPIS 12. Stambulas biennālē (TR).

Foto: Kristiāna Marija Sproģe

GolfClayderman

11/11/2016

Baudot lasam vienu no modernajiem GolfClaydrman stāstiem “OxyMoron”

Džastins Taims teica, ka mode nekad neiziet no stila un GC zina to vislabāk. Tāpat kā pantone nosaka gada krāsu, GF nosaka ko tev velkāt- ‘viens izmērs der visiem’ dizaina džinsu bikses, īsti atdarinātas uzvalka bikses, baltā zelta bižutēriju, ‘zaļais ir jaunais melnais’ garos šortus, pa pusei uzklātu dabīgo kosmētiku, vidēji lielu garo piedurkņu t-kreklu, knapi apģērbtas īsās bikses.

Un ja jums ir svarīgi labi izskatīties, tad būsim labākā izvēle.
GolfClayderman ielūdz tevi griezt matus, lakot nadziņus vai tetovēties skaistumkopšanas salonā “OxyMoron 2016”

Dalībnieki: TVMASKAVA, Demon Wariors, Miu

Atbalsts: VKN, VKKF

♫♪♫♪♫♪♫♪♫♪♫♪♫♪♫♪♫♪♫♪♫♪♫♪♫♪♫♪♫♪

17/11/2016

Baudot lasam vienu no modernajiem GolfClaydrman stāstiem “Sturm der Liebe”.

Tāpat kā ziemassvētki, arī Džastina Taima dzimšanas diena tuvojas. Viņš vēlas saņemt brīņišķīgu dāvanu- jaunāko jauno modi no Baltijas slāvu, ģermāņu, pakistāņu, baltiešu garderobes. Visi bērni saņems Dolčī Gabānī, Armānī, Versačī, Gučī Firučī, Masculīnī, Femīnī īsās bikses. Vecāmāte saņems polo kreklu ar īstu zirgu uz tā. Māte saņems biezu halātu no Vivjenas Rietumu Zelta zīmola. Vīrs saņems augstpapēžu somiņu no mazā Tik-Taka. Un pirms visi uzņem bildi apsveikuma kartiņai vai jaunam facebook ierakstam, Golf Clayderman jūs ielūdz uz iepazīšanās spēli “Sturm der Liebe 2016”

Atrodi īstu mīlestību!

♫♪♫♪♫♪♫♪♫♪♫♪♫♪♫♪♫♪♫♪♫♪♫♪♫♪♫♪♫♪

30/11/2016

Baudot lasam vienu no modernajiem GolfClaydrman stāstiem “Zvaigžu parāde”

Kas dienas bijušās var pārskaitīt, Arvien nāk jaunas aizgājušo vietā, Un gadi tad starp tām kā dzintars spīd, Un jaunas zvaigznes sijā laika siets.

Vai Džastins Taims tikko dziedāja un reizē klusēja? Uz skatuves viņš ir superpozīcijā. Kad viņš paceļ mikrofonu, viņš tiecas pēc zvaigznēm. Skatītāji rada vilni pāri bezgalīgam laikam un telpai. Iespējamā amplitūda nodrošina attiecības starp skatītāju vilni un popielas novērojumu rezultātiem. Rezultāti ir lieliski.
GolfClaydrman ielūdz tevi uz pirmo un pēdējo 2016. gada popielu “Zvaigžu parāde”.

Foto: Elīna Vītola

Debesu stumbri

Debesu stumbri
Agata Meļņikova un Darja Meļņikova
30/09 – 27/10/2016

Izstādes pamatā ir apspēlēts jēdziens “Debesu Stumbri” (celestial stems), sastopamais ķīniešu Četru Pīlāru metodiskajā analīzē. Ar to saprot Ci enerģijas izmaiņas līdzi laika plūsmai. Debesu Stumbri nosaka cilvēka dzimšanas brīdī esošo piecu elementu – koks, uguns, zeme, metāls, ūdens – polaritāšu mijiedarbības, ņemot vērā dzimšanas gadu, mēnesi, dienu un stundu. Līdz ar to Celestial Stems “dokumentē” māsu ģimenes locekļu enerģētiku raksturojumus, ievērojot katra personīgo fen šui un tam atbilstošu galveno elementu.

Agata Meļņikova (1988) absolvējusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Mūzikas vēstures un teorijas nodaļu. Latvijas Nacionālās Operas viencēliena baleta izrādes “Tuvāk ekvatoram” mūzikas autore un Latvijas pārsātave Red Bull Music Academy 2016. Darbojas zem skatuves vārda Sign Libra.

Darja Meļņikova (1984) absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu. Personālizstādes: “EX-UVIA” Konstanet, Tallinā (2016), “Room 2. Fool’s Gold” MVT Vasaras Māja, Rīgā (2015), “Room 1. Brewing Harmony” Vita Kuben, Ūmeo (2014), “A Green Silhouette of Grey” (2014) un “Jaucot līnijas, kārtojot kaudzes” (2011) Kim? Laikmetīgās mākslas centrā, Rīgā. Nozīmīgākās grupas izstādes: “Stoneroses #5” Riverside, Bernē (2016), “Le Fragole del Baltico” Careof, Milānā (2015), “Lily’s Pool” Art in General, Ņujorkā (2015), “Literacy-Illiteracy” 16. Tallinas grafikas triennālē KUMU, Tallinā (2014), “Present Tense” Kalmar konstmuseum Kalmārā (2014), “Aspena – Ķemeri”, Kim? Laikmetīgās mākslas centrā, Rīgā (2014), “Vortex” Project Space Garage, Maskavā (2014), “Sculpture Is Space” Hobusepea, Tallinā (2013), “24 Spaces – Cacophony” Malmö Konsthall, Malmē (2013). Māsu iepriēkšējo sadarbību vidū ir darbs “Room 3. Follow Me” (izstāde ”Leilāks miers, mazāks miers” Latvijas dzelzceļa vēstures muzejā, 2015) un aizsāktā aksesuāru kolekcija (Ancient Relics/Popper Magazine, 2016)

Foto: Kristiāna Marija Sproģe

Saturs

Saturs
Inga Ģibiete
29/07 – 26/08/2016

Skatītājs:
Kolonnas ēna. Forši. Metāla galva ar antenu. Piesedzas no gaismas. Stabi. Ar galvu krūmos. Straumes saskaloti koki krastā. Autobuss ar netīru ūdeni. Beigts dinozaurs ūdens malā. Teatrāla meža ainiņa. Zils onkulis baltā krāsā. Golfa nūju soma uz kalna. Galva otrādi. Goda lente. Jaciņa un balti svārki.

Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds, Akmeņlauzis

Foto: Līga Spunde

Nekas zudis, nekas atrasts

Nekas zudis, nekas atrasts
Evita Vasiļjeva
21/06 – 22/07/2016

Baltā siena, kas redzama caur tukšu rāmi, pastiprina antiseptisko atmosfēru. Fluorescējoša gaisma, uzkrītoši novietota pretim objektam, liek domāt par atrašanos darba vietā ar objektu veidošanas procesā. Bet pietuvojoties, tukšā rāmja, kas gaida pabeigšanu, vairāk vai mazāk gaistošās kvalitātes drastiski mainās. Pelēkās, faktūrās virsmas, rāmja viscaur graudainais un novalkātais izskats; tieši aiz tā var atklāt organiskas būtnes paliekas. Šajā punktā fluorescējošā gaisma šo “darba vietu” pārveido par skatuvi vai podiju.
– Stefans M

Evita Vasiļjeva (1985) ir dzimusi Rīgā. Nesen pabeigusi divgadīgo programmu rezidenču centrā De Ateliers Amsterdamā. Evitas Vasiļjevas personālizstādes un kopizstādes: “Monograms” VitaKuben, Ūmeo, Zviedrija (2014); “Paralēle vertikālei”, Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Rīga (2013); “Indian Summer”, dubultizstāde kopā ar Frederiku Pisuīzu Gallery Fons Welters, Amsterdama, Nīderlande (2013). Grupas izstādes: “Lily’s Pool” Art in General, Ņujorka, ASV (2015), “NF Presenteert: Vrom Ee tot Be tot Zie tot D” P/////AKT, Amsterdama, Nīderlande (2014), “Vortex” Garage’s Project Space, Maskava, Krievija (2014). Kopā ar Frederiku Pisuīzu vairākkārt uzstājusies “Based On a True Story”, Kafana Box Office, Amsterdama, Nīderlande (2012), “Acting is my nature” EEA studio building, Bēlica, Vācija (2012). Evita bija viena no Amsterdamas neatkarīgās mākslinieku vadītās telpas Last Minute Group dibinātājām (2011–2012), kas šajā telpā organizēja eksperimentālas grupas izstādes. Kopš 2009. gada Evita Vasiļjeva dzīvo un strādā Amsterdamā.

Atbalsts: VKKF, VKN, Kim? Laikmetīgās mākslas centrs

Foto: Līga Spunde

x kg

x kg
3/8
24/05 – 10/06/2016

Gluži kā turīgs tūrists no Berlīnes, dažu dienu laikā tas attopas tveicīgā pilsētā Portugāles ziemeļos. Izskats ir nedaudz mainījies – pāris nobrāzumi, kaut kas apdauzīts un sasists, bet dzīvs. Garmatains, plecīgs labdaris saņem to savās rokās un kā zinādams, no kurienes tas nāk un uz kurieni tam jādodas, ņem to sev līdzi. Dažu dienu laikā izskats ir mainījies – mazliet pieņēmies svarā tas sācis nepacietīgi trīties. Ceļojums uz Latviju lieksies pāri Francijai, Spānijai un vēl divreiz cauri Nīderlandes vidienei, kas rosina zināmu satraukumu. Viņš zina, ka ar katru pieturu tā svars tikai augs un transporta izdevumi kļūs arvien nepanesamāki. “Ceļo gudri!” brēc kāda kantora reklāma pilsētas avīzē. Arī pastnieks noslīd garām jaunās biksēs un pustukšu krūzi rokās. Visa pilsēta jūt – ir pienācis sūtījums*.

*Visi izstādē eksponētie kopdarbi ir radīti māksliniekiem nesatiekoties. Ar pasta starpniecību katrs objekts ir mērojis ceļu no vienas valsts uz nākamo, tādejādi nonākot visu apvienības biedru rokās. Katrā pieturpunktā objekts tiek modificēts pēc saņēmēja ieskatiem un atkal nosūtīts tālāk. Iesaistītās pilsētas – Porto (Rihards), Roterdama (Jānis K.), Enshede (Kristiāna), Berlīne (Jānis Dz.).

Apvienība “3/8“ ir četru mākslinieku grupa, kas piedalās izstādēs un publikācijās kopš 2014.gada. Grupa strādā pie mākslas darba kā savstarpēja sadarbības procesa izziņas, galvenokārt uzsverot darba tapšanas ceļu, kas jaunos apveidos atklājas izstādē “x kg”. “3/8“ sastāvu veido Kristiāna Marija Sproģe, Jānis Dzirnieks, Jānis Krauklis un Rihards Rusmanis.

Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds, VKN

Foto: 3/8

CGDGCE

CGDGCE
Visente H. J. Mollestads
14/04 – 13/05/2016

Es nezinu, kā to spēlēt? Kāpēc nepamēģināt šādi?
Es spēlēju šorīt un pēkšņi iedomājos: “Hei, varbūt tas ir īstais skaņojums!”
Tad nu pamēģināju dažādas lietas, nostiepu un palaidu vaļīgāk dažas stīgas, un beigās sanāca šis. Godīgi sakot, ar tik daudz distortion, kurš gan varētu pateikt atšķirību?

Airborne Nun

Vicente H. J. Mollestads (Vicente H.J. Mollestad) (1987, La Paza) šobrīd studē maģistrantūrā Sanderba institūtā Amsterdamā. Viņa darbus raksturo laikietilpīga nodošanās paša pieredzēm un ambīcijām. Sekojot šiem instiktiem līdz romantiskām galējībām viņa darbība attiecas uz diskursu kaut kur starp neokonceptuālismu un abstrakto ekspresionismu.

Atbalsts: VKKF

Foto: Līga Spunde

Krokodila secinājums

Krokodila secinājums
Amanda Ziemele
10/03 – 8/04/2016

Ko par to domā krokodils? Apziņa kā dabas daļa drīzāk līdzinās fotosintēzei, gremošanai vai arī dejošanai?

Krokodils, nolaupījis sievai bērnu, saka: “Ja tu teiksi patiesību, es tev bērnu atdošu.”
Sieva saka: “Tu neatdosi, tātad atdod, jo es teicu patiesību”. 
Krokodils saka: “Tieši otrādi, ja es atdošu, tu nebūsi teikusi patiesību.”

Amanda Ziemele (1990) darbojas glezniecībā, kā arī spēlē un dejo stepu grupā Biezoknis. Viņa absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu. Piedalījusies dažādās grupas izstādēs, tostarp “Apzīmētājs” Tabakas fabrikā (2015), monogrāfijā M.S. galerijā 427 (2015) un Survival Kit 6 (2014).

Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds

Foto: Līga Spunde

Neredzamais lauks

Neredzamais lauks
4/03/2016

Ja mežā nokrīt zars, bet to neviens neredz, vai tas patiešām notiek? Ja neviens nedzird kā šis zars nolūst, vai tā skaņa ir tur?

Šis notikums, ietverts vārdos, kļūst par teorētisku spekulāciju, aptamborētu ar pseidofilozofiskām teorijām.

Aicinām pavērt balto priekškaru un klusi paskatīties uz neredzamo.

Modes skate Neredzamais lauks 2016. World premiere.

Dalībnieki: Armands Berģis, Aksels Bruks, Margrieta Dreiblate, Ivars Krasts, Origo Boys, Konstantīns Paturskis, Dāvis Sliecāns, Kārlis Sliede, Deniss Ševeļovs, Tv Maskava

Atbalsta: Valsts Kultūrkapitāla fonds, VKN

Foto: Elīna Vītola

Viss no kaut kā

Viss no kaut kā
Tūre Valerts
16/12/2017 – 12/01/2018

Atbalsts: Iaspis, Valsts Kultūrkapitāla fonds, VKN
Īpašs paldies Ingai Melderei un Dašai Meļņikovai!

Foto: Tūre Valerts

Nezinītis uz mēness

Nezinītis uz mēness
Elīna Vītola
31/08 – 5/10/2017

Aiz gara laika Nezinītis bieži aplūkoja pie sienas pakārto gleznu ar nesaprotamajiem ķekšiem un ķeburiņiem un par varītēm pūlējās saprast, kas tanī uzzīmēts.
– Tu, brālīt, labāk uz to bildi neskaties, – Kazlēns viņu pamācīja. – Veltīgi nelauzi galvu. Tur tik un tā nekā nevar saprast. Pie mums visi mākslinieki tā zīmē, tāpēc ka bagātnieki tikai tādas bildes vien pērk. Viens uzkleķerē šitādus, vei, ķeburus, otrs uzvelk nez kādus nesaprotamus ērmalīkumus, trešais jau pavisam – iegāž tik vanniņā šķidru krāsu un tad uzšauj to audekla vidū, tā ka iznāk sazin kāds nejēdzīgs, aplams plankums. Tu skaties uz šo plankumu, un nenieka nevari sajēgt – tīrais draņķis! Bet bagātnieki blenž un slavē. “Mums, sak, nemaz nevajag, lai glezna būtu saprotama. Mēs nemaz negribam, lai mums šāds tāds mākslinieks sazin ko mācītu. Bagātais arī bez mākslinieka visu saprot, bet nabagajam nekas nav jāsaprot. Par to jau viņš ir nabags, lai nekā nesaprastu un dzīvotu tumsībā.” Redzi, kā spriedelē! Nu, brālīt, esmu gan izredzējies, kā bagātnieki dzīvo – lai gan visur centrālapkure, ar kamīniem, saka, izskatās lepnāk.
Nikolajs Nosovs. Nezinītis uz mēness (1965)

Elīna Vītola ir gleznotāja, kura izstādēs piedalās reti, taču labprāt apmeklē žūrfiksus. Šī ir mākslinieces pirmā sadarbība ar pazīstamo krievu ilustratoru Henrihu Vaļku (1918 – 1998).

Atbalst: Valsts Kultūrkapitāla fonds

Foto: Līga Spunde

Nolivuda

Nolivuda
Frenks Boids
15/06 – 13/07/2017

..tāpēc dzīve gūstā var būt veids kā aizbēgt. Pārošanās sezona sākas ar skaļu ķercienu, kas izšķīst gaisā kā silta elpa. Bižutērijas tumši violetās nokrāsas karājas virs pleciem. Nelegālu duplikātu straumes skrien kā savvaļas dzīvnieki. Lietus smagi krīt..

..smilšu krāsas gliemis atstāj rūgtu noslēpumu slāni. Runājošās bungas čalo par mainīgo laiku. Liegi toņi svārsta kosmosa attēlus. Runā ar tinītu, sadzirti tā raudas. Ienāc svētnīcā, kur dūmi smejas par lāzeriem. Viens no dvīņiem zaudē ožu, otrs runā ar bruņurupuci. Galvaskausa, kas aprecēja ceļotāja meitu, kauciens. Mežonīgi koku vīnogulāji dod pavēni septiņām meitenēm. Pavediens ir steigā pazaudēts. Manas nākamās kustības trajektoriju nosaka burvju akmens. Un tomēr es dzeru par daudz. Vēji nes vārdus šurpu turpu, neatstājot neko no jautājuma. Netīras kurpes ritmiski kāpj. Tveice ir neizmērojama. Saknes dzied vientulības dziesmu un lēni žāvājas. Ielīpi marmelādē, mazgājot savus dzeltenos zobus. Mēness ir augstu, tā apaļais smaids dziedē tulznas. Termītu mielasts. Tīra roka trīc ar grāciju. Ziemeļu oļi izdveš raizes, dienvidu rīkstes locās no rīta paģiru skaņas. Pistoles spals spīd kā dimants..

Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds, VKN

Foto: Rauls Pauls

Britu zinātnieki par dogo

Britu zinātnieki par dogo
F5
18/05 – 8/06/2017

Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds, VKN

Foto: Kristiāna Marija Sproģe

– stūrains –

– stūrains –
Miraks Džamals
30/03 – 3/05/2017

Liels, ass trijstūris, sadalīts nevienmērīgās daivās, šaurākajai slejoties augšup, ir shematiski precīza garīgās dzīves reprezentācija. Jo zemāka ir daiva, jo lielākas, platākas, augstākas un aptverošākas būs pārējās trijstūra daļas.
Viss trijstūris lēnām, gandrīz nemanāmi kustās uz priekšu un augšup, un tur, kur smaile ir “šodiena”, pārējās daivas būs “rītdiena” – tas ir, kamēr tikai pēc smailes iespējams saprast, kur ir šodiena, kas pret pārējo trijstūri izskatās kā neizprotama vervelēšana, rītdiena veido patiesu un jūtīgu otrās daivas dzīvi.
Kandinskis, Vasilijs. Par garīgumu mākslā (1910). Ņujorka: Solomon R. Guggenheim, 1946.

Miraks Džamals (Mirak Jamal) ir dzimis Teherānā, Irānā, uzaudzis Padomju Savienībā, Vācijā, ASV un, visbeidzot, Kanādā, kur studējis Ontārio Mākslas un dizaina koledžā Toronto. Viņš piedalījies daudzās starptautiskās izstādēs, starp tām nesenākās personālizstādes bijušas “Mother! Minsk! Where are you!” Sultana galerijā Parīzē (2016); “Mirak Djamal, IRONIMUS ’91” Rolando Anselmi galerijā Berlīnē (2016); “BRUSSELS OCT. 29TH, 2015” MonCheri Briselē (2015). Nesenākās grupas izstādes: “Black Hole Sun” The Loon Toronto (2016); “Dream Song 386” Cooper Cole Toronto (2015); “Conflicting Evidence un An Account of Discovery and Wonder” 1857 Oslo (2015). Mākslinieks dzīvo un strādā Berlīnē.

Atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds, VKN

Foto: Kristiāna Marija Sproģe

Egg Punk Karaoke

Egg Punk Karaoke
Bora Akindžiturks
15/11 – 21/12/2018

“Man riebjas vārītas olas.”
“Nopietni?”
“Mana mamma agrāk katru dienu vārīja olas brokastīm.”
“Tiešām katru dienu?”
“Jā, katru mīļu dienu, bez izņēmumiem. Un ne jau sakultas olas vai omleti, ne arī to lietu, kad tu iesit olu pa taisno verdoša ūdens katlā..”
“Plaucētas olas.”
“Jā, plaucētas olas. Viņa arī tādas nekad netaisīja, viņa vienkārši vārīja olas katru dienu. Es tās ēdu visu bērnību, cik vien varu sevi atcerēties. Šķiet, ka tiklīdz, kā beidzu zīst no viņas pienu, viņa pārslēdzās uz vārītām olām. Vispirms mates piens, un tad pa taisno pie vārītām olām. Neko citu pa starpai.”
“Un cik ilgi tev vajadzēja viņas ēst?”
“Tik ilgi, kamēr vien dzīvoju ar vecākiem.”
“Bet tu joprojām dzīvo ar vecākiem.”
“Nu, jā, it kā, bet es tur pavadu mazāk laika. Dažreiz es palieku pie tevis, vecīt.”
“Bet es arī dzīvoju ar vecākiem. Tā kā tu dzīvo vai nu ar maniem vecākiem, vai ar saviem. Jebkurā gadījumā tu dzīvo ar vecākiem.”
“Vismaz tad, kad es palieku pie taviem vecākiem, man nav jāēd vārītas olas.”
“Tas gan. Manam patēvam ir alerģija no olām. Reiz viņš piedzērās ar draugiem un saderēja, ka apēdīs piecas vārītas olas vienā piegājienā.”
“Un kas notika?”
“Nu, viņam pietūka kakls, viņam pamatīgi trūka elpa, viņš pietūka un sabruka uz grīdas…”
“Tu biji mājās, kad tas notika?”
“Jā, mana māte bija izgājusi, neatceros, kur tieši, un es paliku mājās ar patēvu. Es dzirdēju kliedzienus, ieskrēju virtuvē un redzēju, kā viņš vārtās uz grīdas un rīstās. Viņš gārdza kā suns.”
“Suņi negārdz.”
“Gārdz gan. Mans suns gārdza, kad mira. Man likās, ka patēvs arī nomirs.”
“Tev bija bail?”
“Nē, man liekas, man bija vienalga. Es atceros, ka stāvēju tur un domāju, ka, ja viņš tajā brīdī tur nomirs, varbūt viņa draugi neies prom un paliks pie mums, līdz māte agriežas. To es negribēju. Bet es atceros, ka biju pārsteigts par viņa sejas krāsu – viņš bija pilnīgi sarkans. Man šķita, ka cilvēkiem nevar būt tik sarkanas sejas. Es atceros, viņam bija sarkans krekls un viss palika sarkans. Likās, ka krekls izpletās līdz viņa sejai un viņš palika par kreklu. Viņš kļuva pats par savu kreklu.”
“Kad es biju bērns, man bija ļoti bail nosmakt no kaut kā.”
“No kā, piemēram?”
“Es nezinu, nu, jebkā.”
“Piemēram?”
“Nu, piemēram, man bija bail norīt akmeni.”
“Akmeni?”
“Nu, akmeni, jā.”
“Tā kā lielu akmeni?”
“Nu, pietiekami lielu, lai tas iesprūstu manā rīklē.”
“Vecīt, kam jānotiek, lai akmens iestrēgtu tavā rīklē?”
“Nu, piemēram, es skrienu un pēkšņi nokrītu, un manā atvērtajā mute varētu iekrist akmeņi no zemes, un es varētu kādu norīt… vai, piemēram, ja es paceltu galvu, lai uz kaut ko paskatītos, putns, kas lido virs manis, varētu nomest akmeni un tas iekristu manā mute.”
“Putns? Tiešām?”
“Vai tu zini, ka daži putni lido ar akmeņiem, lai celtu sev ligzdas?”
“Vecīt, es nekad iepriekš neko tādu neesmu dzirdējis. Katrā ziņā ir diezgan stulbi domāt, ka putns varētu mest akmeni un tas iekristu tev tieši mute.”
“Kapēc? Vai tu esi sasodīti drošs, ka ir kaut kas, kas nekad nevarētu iekļūt tavā mutē?”
“Nu, visdrīzāk tas nebūs akmens, un pie tam – akmens, ko putns iemetis tev tieši mutē.”
“Zini, man šķiet, viņam taisnība. Ja tā padomā, jebkas var nonākt tavā mutē. Mans patēvs, man liekas, bija pilnīgi pārliecināts, ka olas nekad nenonāks viņa mutē, bet tad viņš noslēdza derības un tur nu viņas nonāca.”
“Sasodīts, es neslēgšu ar tevi derības un nelikšu akmeni savā mutē!”
“Varbūt ne akmeni, bet kaut ko citu – jā. Pat olas.”
“Bet kas tieši ir ar tām olām? Man nav no olām alerģijas.”
“Nu, es nerunāju par olu ēšanu, bet, teiksim, aizrīšanos, jo mute ir pilna ar olām.”
“Ko?”
“Nu, piemēram, kad tu vienlaicīgi ieliec dažas nolobītas olas savā mutē un turi tās tur kādu laiku, nekošļājot un nenorijot viņas, vienkārši turi viņas mutē.”
“Man šķiet, viņas izslīdētu.”
“Nu, ja tu cieši aizver muti, viņas neizslīdēs.”
“Nolobītas olas ir ļoti glumas, tāpēc, ja tu turi cieši aizvērtu muti, tās aizslīdēs pretējā virzienā un tās sāks slīdēt lejā pa tavu barības vadu un iesprūdīs tur.”
“Vecīt, es tikko kaut ko sapratu. Tu ienīsti vārītas olas un tev ir bail aizrīties ar kaut ko.”
“Un?”
“Nu, izskatās, ka tās abas lietas ir saistītas. Nu, tev riebjas olas, jo tev ir bail, ka tās iesprūdīs tev rīklē. Varbūt tas jau ir noticis. Varbūt tas notika agrā bērnībā, bet tu vienkārši to neatceries. Tu taču zini, ka mūsu pirmās atmiņas parādās pēc trīs gadu vecuma, vai ne? Ar to es gribēju teikt, ka, ja tava māte sāka tevi barot ar olām pirms trīs gadu vecuma, varbūt kādu reizi ola iesprūda tev rīklē, bet tu vienkārši to neatceries.”
“Beidz, es atceros sevi vēl pirms trīs gadu vecuma.”
“Tiešām? Un ko tieši tu atceries?”
“Nu, es atceros, kā gulēju šūpulī un skatījos caur šūpuļa restēm uz istabu – tajā neviena nebija, un man ļoti gribējās, lai kāds ienāktu un izņemtu mani no šūpuļa, jo man uz visu bija jāskatās caur pamatīgām koka restēm un tas tiešām pamatīgi sūkāja.”
“Tad tu saki, ka ne tikai atceries sevi tajā vecumā, bet atceries arī to, kā juties?”
“Nu, nosacīti, jā.”
“Bet tās ir muļķības, vecīt. Tu neatceries, ko darīji vakar, un tagad tu stāsti, ka atceries, kā juties, kad gulēji šūpulī ar restēm.”
“Jā, es arī atceros, kā mēģināju nemitīgi grauzt tās restes. Es viņas grauzu visu laiku. Acīmredzot tās mani sadusmoja tik ļoti, ka es gribēju tās iznīcināt. Vai vismaz tikt cauri restēm kaut kur prom.”
“Jā, tā kā tiekties pēc brīvības.”
“Haha.”
“Mēs visi sēžam šūpuļos ar restēm, vecīt.”
“Ko?”
“Es saku, ka mēs visi sēžam šūpuļos ar restēm, nu, mēs skatāmies uz pasauli caur restēm. Visi savos šūpuļos ir ieslodzīti uz mūžu. Atšķirība starp mums un parastiem cilvēkiem ir tā, ka mēs saprotam, ka sēžam šūpulī, kamēr parastajiem cilvēkiem tas vienkārši nepielec. Viņi pat nemēģina grauzt restes. Viņi nomirst savos šūpuļos.”
“Bet tev šķiet, ka ir tādi cilvēki, kas tiek ārā no saviem šūpuļiem?”
“Jā.”
“Un kas tie būtu interesanti?”
“Nu, piemēram, tie, kas dara to, ko grib darīt. Es domāju, to, ko viņi tiešām grib darīt. Piemēram, maniem vecākiem riebās viņu darbs, bet, pat neskatoties uz to, viņi turpina iet uz darbu gadiem. Un viņiem pat neienāk prātā, ka viņi varētu darīt kaut ko, kas viņiem tiešām patīk, nevis pavadīt savas dzīves darot kaut ko bezjēdzīgu. Viņiem nav izredžu. Bet, ja tu dari to, ko uzskati par pareizu, tad tev ir iespēja tikt ārā no šiem sūdiem.”
“Un kas tev šķiet pareizi?”
“Es mīlu mūziku, vecīt.”
“Tātad tu gribi kļūt par mūziķi?”
“Es jau esmu mūziķis, šeit un tagad. Es to jūtu, saproti. Es tusējos ar tevi, bet es zinu, ka, kamēr tusējos ar tevi, es joprojām esmu mūziķis. Tas ir kā ritms tavā sirdī. Tev pielec, vecīt? Ritms, kas nekad neapstājas. Pat ja mans darbs būtu ziloņu sūdu tīrīšana cirkā, es joprojām būtu mūziķis, es būtu brīvs dvēselē.”
“Bet, ja tu tīrītu ziloņu mēslus cirkā, tu būtu ziloņu mēslu savācējs, nevis mūziķis.”
“Viss ir mazliet sarežģītāk nekā tu to apraksti.”
“Ak, tiešām.”
“Redzi, visu var apskatīt dažādos līmeņus. Es nerunāju par augstāku vai zemāku līmeni, bet par pavisam citu līmeni. Viens līmenis ir tas, kur mēs visi dzīvojam, viss, ko redzam apkārt. Bet pavisam citā līmenī ir kaut kas, ko mēs neredzam ar acīm, bet kas joprojām eksistē, joprojām kaut kur ir. Tas ir tā kā ideju vai sapņu līmenis. Un šie līmeņi ir savienoti, tie ir cieši savijušies, un, ja tev šķiet, ka tas, ko redzam, ir vienīgā eksistējošā realitāte, tad tu esi idiņš.”
“Es zinu, kas tu esi. Tu esi mans mirušais kaķis cilvēka ķermenī. Kad es sabliežos, man vienmēr šķiet, ka mans mirušais kaķis ar mani mentāli sazinās, un tas, ko tu saki, ir ļoti līdzīgs tam, ko mans kaķis man stāstīja. Mans kaķis nomira un kļuva par tevi, es tev saku.”
“Tavs kaķis nomira pagājušo gad, un tev liekas, ka tava kaķa gars iemājoja manā ķermenī pēc tam?”
“Esmu dzirdējis, ka tādas lietas notiek – piemēram, mirušie dzīvnieki negrib atstāt savus saimniekus un viņu dvēseles iemājo kādā, kas dzīvo netālu no saimnieka.”
“Tas skan smieklīgi. Ja tā, kas notiek ar dvēselēm tiem cilvēkiem, kuros iemājojuši miruši dzīvnieki? Kur tās paliek? Tipa, dzīvnieks iemājo cilvēkā, bet kas notiek ar šo cilvēku un viņa paša dvēseli?”
“Nu, tā kā divas dvēseles, kas mājo vienā ķermenī, viena otrai blakus. Dvēseles uz maiņām apliecina sevi. Un tu vairs nevari pateikt, kurš ar tevi runā – tava māsa vai tavs mirušais kaķis.”
“Kaut mana māsa tevi dzirdētu tagad.”
“OK, es sapratu tevi, vecīt, galvenais ir būt pašam un nebāzt sev rīklē neko, pret ko tev ir alerģija.”
“Jā, un neskatīties ar atvērtu muti, kad virs galvas lido putni.”
“Velns, esmu izsalcis.”
“Pasūtam picu?”

– Nataļja Serkova

Bora Akindžiturks (Bora Akinciturk) (dz. 1982. gadā Turcijā). Dzīvo un strādā Londonā. Nozīmīgās izstādes: “Keep Smiling is The Art of Living”, Alyssa Davis Gallery, Ņujorka, ASV, 2017; “We’re All Dead, We Just Don’t Know It Yet”, Ultrastudio, Peskara, Itālija, 2017; “Fallen Angels”, sadarbībā ar Noemi Merku, Komplot, Brisele, Beļģija, 2017; “Say Yes”, The Beautiful Erah, Zalcburga, Austrija, 2016; “Politely Declined”, Pilevneli Project, Stambula, Turcija, 2012. Viņa grupa Fino Blendax, kas izveidota sadarbībā ar Ahmetu Ogutu uzstājusies The ICA Londonā; Chisenhale Gallery Londonā; VanAbbe muzejā Einhovenā; 56. Venēcijas biennālē Creative Time Summit: The Night Art Made the Future Visible 2015.

Atbalsts: VKKF, VKN

Foto: Līga Spunde

pilienam visumā ir pašam savi visumi

pilienam
visumā
ir
pašam
savi
visumi

Karloss Noronja Feijo
9/10 – 8/11/2018

Iepilini pilienu visumā. Ņemot vērā tēmas kosmiskos izmērus, sekas var būt niecīgu, tomēr bezgalīgu atbalsu kopums. Kosmoloģisks mise-en-abîme. Portāli, kas atver spējus tuneļus uz paralēliem visumiem. Vai uz spoguļiem noklāto “bezgalības telpu”, kur atspulgi atkārtojas atkal un atkal, līdz tie samazinājušies līdz kniepadatas izmēram, vienlaikus turpinot atkārtoties.

Lisabonā mītošais Karloss Noronja Feijo diez vai izliekas, ka zina daudz par planētu un zvaigžņu stāvokļiem, tomēr komsoloģiskie principi parādās savienojumos, ko viņš sasien tad, kad runa ir par attiecībām starp kultūrvēsturiskām zīmēm, objektiem, robežām un vēsturēm cauri telpai un laikam. Tas, kas pirmajā mirklī izklausās kā neizturama, pīkstoša elektroniska vibrācija – ziņojums no kāda robežvisuma -, izrādās secīgs priekšnesums ar himnām, kas reprezentē valstis, kuru pastāvēšana neatbilst vienprātīgai ģeopolitiskajai kārtībai, bet kas vienkārši ieguvušas vismaz vienas citas valsts atzīšanu. Abhāzija, Kosova, Dienvidosetija, Piedņestra.

Saraksts – sešu stundu garumā – turpinās, saspiežoties galopā, kas ilgst 20 minūtes – maksimāli iespējamajā ieraksta laikā uz vienas vinila plates puses. Vārdi, melodijas, ritmi – tas viss izplūst nenosakāmā, ļodzīgā un neatpazīstamā trokšņu konglomerātā. Traģikomiskums slēpjas paātrināto balsu multeņveidīgajā čivināšanā, kas drīz liek apjaust, ka šīs balsis, atbruņotas no jebkā sev raksturīgā, kļūst par pilienu laika okeānā (vai visumā, ja vēlamies attēlu paturēt virs ūdens). Tas nenozīmē, ka tās tiek reducētas līdz tukšumam. Drīzāk otrādāk. Tās stāsta par robežu patvaļību un, vēl vairāk, par ģeopolitiskām aliansēm un piederības jēdzienu, atgādinot par veidiem, kādos identitātes tiek viltotas un arī ierobežotas no citiem pastāvošajiem spēkiem. Noronjas Feijo darbos šie ready-made simboli un attēli, kurus izmanto, lai būvētu un uzturētu kultūras identitātes, ir barība nerimstošai pētniecībai par šo ģeogrāfiski, politiski un ekonomiski savienoto ekosistēmu trauslumu un patvaļību, bet vienlaikus arī par varas attiecību dīvainumu. Galu galā lietas, ko mēs pieņemam kā pašsaprotamas, var ilgtermiņā nebūt ilgtspējīgas.

1792. gadā Franču revolūcijas Nacionālā sapulce, neapmierinoties vien ar valdošās monarhijas gāšanu, pievērsās mērvienībām, kādās mēs skaitām savas sekundes, minūtes, stundas un dienas. Diennakts dalījumu 12 stundās, mantotu no babiloniešiem vairākas tūkstošgades iepriekš, nomainīja decimāla sistēma, kurā tika iekļauta desmit dienu nedēļas un desmit stundu dienas. Šāda veida revolūcija gan izrādījās pārāk ekstrēma pat tiem, kas panāca politiskās kārtības bojāeju, un sistēma galu galā pastāvēja vien 17 mēnešus, pirms valsts atgriezās pie mūžsenās, vispārpieņemtās kārtībās. No tā varam izsecināt, ka atšķirības un labas un jaukas, izņemot tās reizes, kad atgriežamies pie senās parunas – laiks ir nauda -, un ekonomiskās izaugsmes, ražošanas, labklājības un darba disciplīnas lietās standartizācija ir pulss, pēc kura darbojas pasaule materiālistu realitātēs. Tomēr GIFs, kas piedāvā citādu laika uztveri un dalījumu, par pulksteņa virsmu izmantojot paātrinātu attēlu ar zemes griešanos, netieši izdzēš ģeocentrisko pasaules skatījumu.

Atbalstoties pret koši krāsaino fonu ar daļēji abstraktiem rakstiem, tas atgādina drīzāk pozitīvi ieausto “cita pasaule ir iespējama (garīgums; veiksme; aizbildniecība; uzticība; aizsardzība; mierīgums; atdzimšana; Cilvēks) (2017)”, paklājs, kuru mākslinieks digitāli uzdizainējis un kuru radījušas portugāļu audējas, izmantojot īpašus un tradicionālus aušanas veidus – Airraiolos -, kas nodoti no paaudzes paaudzē kopš Viduslaikiem. Tajā pat laikā to izskats norāda uz pamatīgu aizņemšanos no persiešu paklājiem vai, skatoties laikmetīgākā kontekstā, uz afgāņu kara paklājiem, kuru aizsākumi meklējami Afganistānas padomju okupācijas laikā, sākot no 1979. gada cauri tālākajiem nemitīgajiem militāro, politisko un sociālo konfliktu posmiem. Šis paklājs un tā radinieki, daļa no darba, kas tiek turpināts kopš 2008.-2009. gada, nenosliecas par labu objektīvajām patiesībām, ko pauž jebkura kulturāla vai nacionāla mīta radīšana. Tā vietā tajā saplūst divas civilizācijas, kas tagad, tāpat kā iepriekš, savā starpā ķīvējas, neskatoties uz to dalītajiem pavedieniem, kas virpinās, lai neitralizētu to iedomātās atšķirības. Samazināti ģeometriski attēli ar kara lidmašīnām savienoti ar drīzāk ezotēriskām zīmēm, attēliem meklējot veidu, kā atstarot zemes attēlus un to, kas izskatās kā kosmosa kuģis (vai drīzāk – Sputņiks): mikrokosmi kosmiskās zupas viļņu varā. Un tā mēs atgriežamies pie visuma, atvērta loga uz jauno pasauli, tādu, kurā mākslīgi radītas atšķirības tiek pārveidotas par dažādību ar dalītu kopību.

– Anja Harisone (Anya Harrison)

Karloss Noronja Feijo (Carlos Noronha Feio) (dz. 1981. gadā Lisabonā) patērē, pretstata un rada medijus kā pētījumus par lokālo, globālo un kultūras identitāti, pielāgojot kultūrvēsturiski nozīmīgus attēlus, vietas un simbolus kā radošu iejaukšanos nozīmēs, radot gandrīz patvaļīgu veidu, kā kultūrvēsturiskā nozīmība tiek interpretēta. Noronja Feijo ieguvis doktora grādu Londonas Karaliskajā koledžā un dzīvo un strādā Lisabonā, Londonā un Maskavā. Mākslinieka nesenākās izstādes notikušas laikmetīgās mākslas muzejā Garage Maskavā, Viļņas laikmetīgās mākslas centrā (CAC), narrative projects Londonā, 3+1 Arte Contemporânea Lisabonā, Nacionālajā laikmetīgās mākslas muzejā Lisabonā, CCA Londonderry/Derry Ziemeļīrijā un citur. Noronjas Feijo darbi iekļauti Thames & Hudson izdevumos The Art of Not Making: The New Artist/Artisan Relationship, kā arī Nature Morte: Contemporary Artists Reinvigorate the Still Life Tradition. Viņa darbi atrodas vairākās privātās un publiskās mākslas kolekcijās, tostarp MAAT—Fundação EDP Lisabonā, Saatchi Collection Londonā un MAR – Riodežaneiro mākslas muzeja kolekcijā. No 2009. līdz 2014. gadam Noronja Feijo vadīja radošo projektu telpu The Mews Project Space Londonas austrumos.

Foto: Līga Spunde

kristāls sekunde mode

kristāls sekunde mode
Māris Bišofs, Maira Dobele & Inga Meldere, Vasilijs Karasjovs, Oļa Vasiļjeva
Kuratori: Kaspars Groševs & Marta Trektere
5/09 – 4/10/2018.

Atbalsts: VKKF, VKN

Foto: Līga Spunde

Oчевидное невероятное

Oчевидное невероятное
Vitālijs Bezpalovs, Jakubs Koma, Gints Gabrāns, Albins Lūstroms
Kurators: Kaspars Groševs
29/06 – 23/08/2018

О, сколько нам открытий чудных

Готовят просвещенья дух

И опыт, сын ошибок трудных,

И гений, парадоксов друг,

И случай, бог изобретатель

Atbalsts: VKKF, VKN, Polansky Gallery

Foto: Līga Spunde