Sol LeWitt’s WD #719
Elīna Vītola un Amanda Ziemele
Kuratori: Kaspars Groševs un Marta Trektere
3/04 – 30/05/2020
Mozaīka “Sols Levits”
Attālinātā pašizolācijā laukos, kad grāmatas palikušas pilsētas grāmatplauktos un internetu nevēlos lietot, bez madlēnas kēksiņiem gliemežvāku formā, ko pamērcēt liepziedu tējā, kas vēl nav pat savākta, mēģinu no tā, kas palicis manas atmiņas rīcībā, salikt mozaīku – vienu no daudzajiem iespējamajiem Levita portretiem.
1. Baltas kvadrātiskas skeletveida struktūras, bet arī viļņotas līnijas un spilgti krāsu laukumi; zīmējumi, zīmējumi un zīmējumi, kurus, sekojot instrukcijām, izpilda citi, interpretējot līdz galam nepateikto (un nepasakāmo); melnbalts maskēšanās krāsojums pulksteņu dizainā un sinagogas projekts; darba zīmējumi un piezīmes kā gatavi mākslas darbi un pamatīgas, vieliskas ārtelpas skulptūras / struktūras / “īpašie objekti”. – Šie ir pārāk triviāli un jau nodeldēti (blāvi un bezkrāsaini) mozaīkas gabaliņi.
2. Sākšu no jauna: ja mākslinieks pārāk labi apgūst savu amata prasmi, viņš darina seklu mākslu. (34. teikums par konceptuālo mākslu.) Oriģinālā, cik atceros, “seklas mākslas” vietā ir “slick art”, bet man, ņemot vērā skaniski vielisko līdzību, iederīgāks šķiet šāds, burtiski ne visai precīzs tulkojums. Starp citu, Ingūna Skuja reiz teica, ka keramiķiem “slick” nozīmējot pozitīvu īpašību, pat uzslavu. Taču tas tikai norāda uz jaunu mākslas valodas gramatiku – transgresīvu, iepriekšējos likumus pārkāpjošus, “teatrālu”, kā teiktu (un 1967. gadā arī pateica) Maikls Frīds.
3. Struktūra, tāpat kā strukturālisms un poststrukturālisms, “lai arī nav pavisam miruši”, ir palikuši pagātnē. Ja arī jaunais vīruss radīs “strukturālas pārmaiņas” (frāze līdz apnikumam apmuļļāta politiķu mutēs), tā izraisīto seku pamatā ir elpas trūkums un plaušu tūska cilvēka ķermenī. Kas ķermenisks ir Levita struktūrās un zīmējumos?
4. Fragmentārisms. “Primārajās struktūrās” – izstādē, kas 1966. gad 26. aprīlī atvērās Ņujorkas Ebreju muzejā, nelielajā astotajā galerijā (bijušājā bibliotēkā, kuras neogotiskās detaļas bija aizklātas ar melnu drapēriju) blakus Voltera De Marijas “iekeidžotajam” (burtiski – “iebūrotajam”) Keidžam – no tieviem metāla stienīšiem darinātam darbam – atradās Levita 3 x 3 x 3 kubu kubiska struktūra, noslēgta un pašpietiekama kā ezis Jēnas romantisma izpratnē: “Fragmentam jābūt kā mazam mākslas darbam, kurš no apkārtējās pasaules ir pilnībā nošķirts un pats sevī pabeigts kā ezis.” (Frīdriha Šlēgeļa 206. Athenäum fragments.) Pašpietiekams un it kā uz brīdi atslēdzies no apkārtējās ekosistēmas (ezis), mākslas gadījumā – no globālās mākslas pasaules.
5. Lai arī ķermenis šeit paliek romantiķa Šlēgeļa eža metaforā, Levita darbu gadījumā tas nebija tikai skatītāja ķermenis (un prāts), kas tiem bija nepieciešams, lai piešķirtu jēgu un mērogu procesuālajām struktūrām un idejām, – šobrīd tā ir katra attālināšanās, atsvešināšanās no šķietami organiskās vienotības, ko par dabiski neizbēgamu tiecas uzdot “vēlīnais” (globālais un kāds tik vēl ne…) kapitālisms, un palikšana ar fragmentāru, bet aptveramu un realizējamu – kaut vai savās mājās uz tukšas sienas – kādu Levita zīmējumu. (Pasakiet, ka esat karantīnā, un autortiesību aģentūra jūsu istabā neienāks…)
6. Bet vai ir kaut kas, ko nespēju uzreiz atcerēties par Levitu? Par ko pafantazēt? Lūk, atmiņas driska – viņam bija īss teksts par zikurāta formu, kas turklāt – pārlecot uz pilsētbūvniecību – būtu labāka par klasiskajiem Ņujorkas debesskrāpjiem (Levits šādas formas izmantojis vairākos darbos). Kādā utopiskā pagātnes scenārijā šādos torņos neietriektos lidmašīnas (nebūtu tik efektīvi un viegli), un visa mūsu tagadējā apgrūtinošā lidostu kontroles sistēma izpaliktu (bet tas jau nav svarīgi – ceļosim taču tagad daudz mazāk, vairāk pastaigāsimies pa dzimto zemīti, kurā, turklāt, būs mazāk piesārņots gaiss). Šāds Bābeles torņu daudzums, droši vien, apmulsinātu dievu un viņš varētu atcelt via globālā sasilšana iesāktos grēku plūdus; valodu sajukums ar kādu super-google-translate sistēmu tiktu reanimēts, jo visas mazās un mirstošās valodas, tādas kā latviešu un citas, kļūtu saprotamas un lietojamas, un mēs atbrīvotos no noplicinātās lingua franca jeb kroplās angļu mēles.
7. Atceros lekcijās citētās Adriānas Paiperes atmiņas, kā viņi ar Solu sajūsminājušies par Beketu – dialogi un sitācijas bez konteksta (vēl viens “ezists”), kas tik labi atbilst minimālisma vizuālo formu nereprezentatīvajam burtiskumam. Ik pa laikam esmu izmēģinājis dažādus Beketa tekstus kā piemēru tam, ko viņi varētu būt lasījuši, bet vislabākais vēl arvien man šķiet Mersjē un Kamjē neveiksmīgās satikšanās grafiks ar nelielo laika nobīdi – šie komiski absurdie tāda paša nosaukuma romāna varoņi ir nemirstīgi, jo viņiem gandrīz vai nav iespējams satikties un… inficēties (patiesības labad jāatzīst, ka, ar apbrīnojamu stūrgalvību atkārtojot ierašanos, piecu minūšu pagaidīšanu, došanos pastaigā, atgriešanos utt., pēc 45 minūtēm viņi tomēr sastopas).
8. Literatūra. Arī es iedvesmai rakņājos Latgales lauku mājas plauktā, līdz atrodu savulaik neizlasīto Dikensa “Senlietu tirgotavu” (oriģinālnosaukums ir izteiksmīgāks – “The Old Curiosity Shop”) krievu tulkojumā. Jau no pirmajām lappusēm man pretī veras Valtera Benjamina aprakstītais kolekcionāra tips (šo piezīmju raksturs ļauj man nemeklēt oriģinālu, bet brīvi tulkot, ko citkārt uzskatītu par nepiedodamu grēku, no krievu valodas): “Šeit bija senlaicīgi bruņutērpi, kas rēgojās tumsā kā spokaini bruņinieki; dīvaini grebti darinājumi no klosteriem; visvisādi sarūsējuši ieroči; ķēmīgi veidojumi – no porcelāna, koka, ziloņkaula, čuguna lējuma; gobelēni un mēbeles ar tik savādām līnijām, kādas var ieraudzīt tikai sapnī.”
9. Līnijas, kādas pat sapņos nav rādījušās – ja nu vien kādam trakam matemātiķim –, tā kāds varētu teikt arī par Levita zīmējumiem. Bet vai nav īstais laiks ielūkoties mājas bēniņos, vecā skapī, aizmirstās bērnības atmiņās, pievērsties līdz šim neievērotiem cilvēkiem? Vai tas nevarētu būt vārdu krājums jaunai mākslai, kuras gramatika vēl tikai jāatrod (vai: kuras gramatika vēl tikai rodas)? Un vai šī jaunā un neparedzami daudzveidīgā mākslas valoda – ļausimies utopijā slēptajam pozitīvajam impulsam – varētu būt tā, kuras iespaidā sašķobīsies vai sabruks valdošā patērnieciskā attieksme un to daļēji apkalpojošais, daļēji pret to karojošais mākslas kritiskais diskurs?
Kombuļu pag., 31.03.2020.
Jānis Taurens
Paldies Keitijai Lenantonei!
Īpašs paldies Sofijai Levitai!
Foto: Līga Spunde