Agonisers

Agonisers
Gilī Tala
6/08 – 28/08/2015

Anrī Lefevrs (Henri Lefebvre) savā darbā “Ikdienas dzīves kritika” raksta:
“Intensīvie acumirkļi – šķiet, tie teicas sagraut ikdienišķumu, kas ieslodzīts vispārinātā apmaiņā. No vienas puses, tie pielāgo ekvivalentu ķēdi gan piedzīvotajam, gan ikdienas dzīvei. No otras – tie to nošķir un sagrauj. “Mikro” mērogā nepārtraukti rodas konflikti starp šiem elementiem un ekvivalcences ķēdēm. Tikmēr “makro” ar tirgus un biržu spiedienu vienmēr ierobežo šos konfliktus un atjauno kārtību. Laiku pa laikam cilvēki ir meklējuši šos mirkļus, lai izmainītu eksistenci.” [1]

Medijiem un politiskajiem spēkiem aizvien palielinot centralizāciju un kontroli, viss apkārt sagrūst gandrīz perfektā savstarpīgumā. Tajā pat laikā šo pieredzi nepārtraukti apslāpē solījumi par tulītēju vai virtuālu klātbūtni citviet vai identificēšanos ar citu laika periodu. Vitālais citviet šķiet visiedarbīgākais kā iespēja, kā attēla ideja, kā mirklīgas trīsas.

Attiecībām starp materiālo pasauli un tās romantizāciju piemīt cikliskums, kas bieži izpaužas traģiskā / eiforiskā kārtībā. Pat visapnicīgākais atkārtojums, piemēram, Americana (kā šķietami mītiska robežškirtne periodam, kas beidzās ar Bretton Woods vienošanās laušanu 70-to gadu sākumā un attiecīgu virzību neoliberālisma virzienā) joprojām ir emocionāli piesātināts jēdziens. Tas ļauj uzplaukt iedomām par urbāno dzīvi, kas secīgi nosaka tādu vietu kā Purvciems eksistenci.

Dīkdieņa (flâneur) tēls literatūrā iekļauj sevī arī noteiktu veidu kā transformēties. Dīkdienis klejo pa pilsētu, slīdot no salona uz kafejnīcu, izklaidējot sevi un veicot jaunatklājumus, piedzīvojot pilsētu it kā tā būtu austa no sapņu substances (pavedieniem). Tā kā mīlestība ir indivīdu saistību trūkuma iekarojums, izteikumam “pazaudēt sevi” pūlī vai pilsētā piemīt erotiska dimensija. Citā gaismā arī Markss pievērsās tam, savā “Uzmetumā” (Grundrisse). Viņš paziņoja, ka Kapitālam “jātiecas nojaukt visas telpiskās barjeras savstarpējiem sakariem un apmaiņai, lai iekarotu visu pasauli tirgus labad”. Varētu piekrist tam, ka vismaz pēdējās trīs desmitgades dīkdieņa kā aģenta piesaukšana novedusi ne tik daudz pie mūžīga pieredzes klejojuma (neņemot vērā revolucionāru telpu radīšanu), kā drīzāk pie kaut kā, ko eifēmiski dēvē par atdzimšanu.

[1] Henri Lefebvre, Critique of Everyday Life, Volume 3, trans. Gregory Elliot (London/New York: Verso, 1991), p. 57.

Gilī Tala (Gili Tal) (1983) dzīvo Londonā. Nesenās divu cilvēku un personālizstādes: Agonisers” Temnikova & Kasela galerijā Tallinā (2015), Life Gallery Londonā, kopā ar Lenu Tutunjanu (2015), “Panoramic Views of the City” Sandy Brown galerijā Berlīnē (2014), “Immobilien” Muda Mura Muri Cīrihē (2014) un Real Pain for Real People” Lima Zulu galerijā Londonā (2013). Pēdējos gados viņa ir piedalījusies grupas izstādēs Kunstverein Munich, Mathew galerijā Berlīnē un Ņujorkā, Vilma Gold galerijā Londonā un Sandy Brown galerijā Berlīnē.

Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds

Foto: Kristiāna Marija Sproģe