Tempo Tempo
Albins Lūstroms
23/09 – 5/11/2022
Mēs ienākam telpā un jūtam, ka šeit ir notikušas lietas. Pat vēl pirms kamīna. Laika zonā, kas eksistē paralēli vai sāniski un kas dala iekārtojumus, santehnikas sistēmas vai pat mājsaimniecības priekšmetus ar to laika zonu, kurā it kā atrodamies. Iespējams, mēs sajutīsim kādas neizskaidrojamas ilgas pēc tās pasaules, kurā gleznas un objekti šķietami kustas līdzi un mēdās. Vai atbildēsi ar piemiegtu aci?
Atbalsts: VKKF
Foto: Līga Spunde
Sapņi un Kokteiļi
Raids Kalniņš un Shady Ladies
Kurators: Kaspars Groševs
17/06 – 30/07/2022
Mēs sākām ar zivīm, ietītām un dāsnumā pasniegtām. Maldījāmies caur Malēniju uz Kurzemi, no Prāgas uz Vērmanes dārzu. Satikšanās reizes – allaž sporādiskas, bet auglīgas, ar nosēdumiem, kas izskalojas virs vilņiem un notverti gaisā. Klausoties Mārītes Veisbergas balsī, mēs vilkām triepienus un atlūzas iztēlotā notikumā, kas galu galā atklājas kā materiālu un pavedienu saruna telpā.
-KG
Atbalsta: VKKF
Foto: Līga Spunde
Ⓗ ᴣ⎣⎣
ᴤℙ◎☈†ϟ
radīts daudzkārt atsitoties pret būra režģi, kad ar zvaigznītēm gar acīm bāzām pirkstus dzimtenē-te nē- te nee te nee
kopīgs nespēks neceļos gāzties augshā peroties rinķī ap serdi
ar statisko elektRĪGbu piepildīts bačoks un degošā mucā cepta gaisma tuneļa galā, kur virs ūdens bloķētos signālus čīgās ārā
septiņdesmit stabu iela ¢°
4/20/2022/427 – 5/20/2022
enerģētiskā vērtība 236kJ
[ chupakabra + 0.0.01.0.0 + robertsbliezais97 + simba.20 + snarkans + CHOLAISIS + andrejspoikans11 + glociks + eternalusa +++]
Atbalsts: VKKF
Foto: Līga Spunde
Joy of Living, Fear of Dying (ft. Fran)
Aapo Nikkanen
11/03 – 9/04/2022
Kāds nosaukums, ne?
Es sākotnēji to izvēlējos, lai atsauktos uz dzīves gaistošo brīžu saldsērīgumu, tomēr tagad tas šķiet drīzāk kā auksta duša, un ne jau tāda, kādu piedāvā Wim Hofa meditācijas aplikācija.
Joy of Living, Fear of Dying ir pirmais pieturpunkts darbu sērijā, kas pievēršas jausmām par intimitāti un empātiju caur fundamentāliem psiholoģiskiem jautājumiem. Pēdējo nedēļu laikā vārds “fundamentāls” ir sacis aiz sevis vilk smagu svaru, un, iespējams, šis ir labs brīdis, lai fokusētos uz lietām, kas ir mazāk estetizētas, mazāk cenšas iedvesmot mūs vienmēr “kļūt”, un ir drīzāk balstītas tajā, kas mēs jau esam.
Ja tu zinātu, ka pēc gada pēkšņi nomirsi, vai tu mainītu kaut ko tajā, kā tu šobrīd dzīvo? Kapēc?
vai
Par ko savā dzīvē tu jūties vispateicīgākais?
vai
Kad pēdējo reizi pie sevis dziedāji?
Atbalsts: VKKF, Frame Finland, LMA
Foto: Līga Spunde
Salt on my Asphalt 2.2
Uģis Albiņš
21/01 – 26/02/2022
Mums šķietami zinot šo to par tām, formas telpā būvē iztēlotus scenārijus par to pielietojumu un savstarpējiem tīklojumiem. Izkaisot un sajaucot ierastās funkcionalitātes meklējumu metodes, industriālie mehānismi atbalsojas telpas virsmās un to neviendabīgajos turpinājumos, lai sarunātos par nemanāmo, pašsaprotamo, mēģinot atšķetināt formu rašanās sociālo un estētisko horeogrāfiju.
Atbalsts: VKKF
Foto: Līga Spunde
iemājošana
Filips Hindžs
4/12/2021 – 15/01/2022
Logi, slēgti un ar saplēstām rūtīm, paplašina izvietotas mijiedarbības. Ja stāvi pietiekami tuvu, brīžiem ir grūti saprast, vai skaties iekšā vai ārā. Personiskas ainas iespiež miniatūras drāmas to seklajā telpā. Kopš kaķis aizgājis, to lutina spermatozoīda spoks. Satraukts sniegavīrs klauvē pie loga, izmisīgi mēģinot tikt iekšpusē. Citā ainā spoks apstājies pirms durvīm, lai ilgi palūkotos atpakaļ, pirms beidzot dodas tālāk. Lai arī darbus vieno to tuvais novietojums, tie aptver posmu starp pirms- un post-pandēmijas pasaulēm. To atblāzmas apgriež un attālina katru izjusto brīdi, nojaucot notikumu un atskaites punktu laika ritējumu. Nevērība tiek pretstatīta priekam, vienaldzība – jokam. Viss kopums ir noskrējies, bezgalīgi sevi pavairojot, iztrūkstot skatītājiem.
Atbalsts: VKKF
Foto: Līga Spunde
El Camino 427
Rikardo van Eiks
15/09 – 16/10/2021
Nereti izmēros lieli, daudzi no Rikardo van Eika darbiem pirmajā mirklī atgādina novārtā atstātas vai arī daļēji atjaunotas virsmas, kas sasaucas ar būvētām vidēm: piemēram, pagaidu paneļi, kas apbūvēti ap būvlaukumu, pievielinot raupjus graffiti, vai arī ieplaisājušas sienas, kas atrodas procesā, lai tiktu atjaunotas. Iespējams, van Eika prakse savā būtībā ir meditācija par laiku. Viņa gleznas ne vien dūc, apzinoties sava medija vēsturi, bet tajās arī rotaļīgi izmantotas entropijas un atjaunošanas valodas. Allaž kaut ko stiķējot kopā – vai nu sienu vai veselu kultūrālu konstrukciju -, tas nenotiek uzreiz vienā piegājienā, bet gan ilgstošā procesā. Kā van Eiks apjauš, tieši palimpsestos mēs esam nolemti būvēt savas mājas.
Divu izstādes veidošanas nedēļu laikā veiktie novērojumi, apstaigājot Rīgu, ieguls vietai saistītā procesā galerijas telpā. Laicīgās interpretācijās parādās van Eika kā pilsētas viesa aizrautība ar publisko īpašumu, kā arī vecā un jaunā atstātajām pēdām, parādoties arhitektūrā, infrastruktūrā un citās vizuālās identitātēs.
Atbalsts: VKKF, Mondriaan Fund, Ammodo and Amsterdam Fund for the Arts, Beerfox
Foto: Līga Spunde
Laiks Tips (Necessary Illusions)
Ola Vasiljeva
30/07 – 28/08/2021
Oļa Vasiļjeva (dz. 1981., Latvijā) dzīvo un strādā Hāgā, Nīderlandē. Viņas darbi plaši izstādīti starptautiski, to skaitā personālizstādēs BOZAR Laikmetīgās mākslas centrā (BE), Passerelle (FR), Vleeshal (NL), Kunstverein Münich (DE), Kunstverein Graz (AT), Supportico Lopez (DE), Pori Art Museum (FI), Kaiser Wilhelm Museum (DE), Art in General (US), Kim? (LV), De Appel (NL), un citur. Oļa Vasiļjeva ir viena no OAOA (The Oceans Academy of Arts) dibinātājām.
Vasiļjeva veido ievelkošas instalācijas, kurās viņa sakausē literāras, sociālas un kulturālas atsauces, lai radītu horeografētus inscinējumus. Viņas radošo darbību baro teatralitāte, Vasiļjevas instalācijas bieži meklē veidus, kā apgriezt telpisko sajūtu, pārnesot savus darbus uz fikcijas un skatuves mākslas apvāršņiem. Vasiļjevas darbībā šobrīd būtiskas ir idejas par pagrimumu, dažādu zināšanu formu sabrukumu, kā arī sociālu un kulturālu īslaicīgumu.
“Laika Tips” (“Necessary Illusions”) 427 galerijā tiecas no jauna interpretēt galerijas telpas fizikalitāti, atsaucoties uz tās iepriekšējiem iemītniekiem – mazā biznesa veikaliņu. Instalācija apvieno arhitektoniskas intervences, skulptūras, kulturālas nogulsmes un industriālas paliekas. “Laika Tips” sasaista tukšuma sajūtu, kas iesūkusies pilsētā, un dot tai taustāmu, vientulīgu klātbūtni. Kamēr galerijas telpa ir iekārtota gandrīz kā dekors, vilinošā aizskatuve paslēpusi zem piedurknēm vēl ko.
Atbalsts: VKKF, Stroom Den Haag
Foto: Līga Spunde
Marsa kibervikingi
Līga Spunde
19/06 – 19/07/2021
Nākotnes vīzijas vairs neskan kā acid jazz, un, lai kāda arī būtu nākotnes skaņa, kosmosā to dzirdēt tāpat nevarēs. Bet pirms tam katra garāža tiek uzlūkota kā kalve, katra latte un katra cigarete – kā raķešu degviela. Pa līknes kāpnēm krītot uz leju, Mārtiņš Īdens okeāna dzelmē grima, zinot, ka ieslīdējis tumsā, līdz pārstāja zināt. Pilsētu ielās ļaudis sasaucas, gaidot plūdus, gaidot tumsu, gaidot tunča steiku ēras galu, gaidot, kad instastorijs ielādēsies.
– 37YO DOOMER
Atbalsts: VKKF
The Anticipation
Daria Melnikova
11/05 – 5/06/2021
Atbalsts: VKKF
Foto: Līga Spunde
Flīzēta upe
Jānis Dzirnieks
30/10 – 19/12/2020
Izstāde ir daļa NADA Miami 2020 Rīgas iedaļas sadarbībā ar Kim? un Low
Atbalsts: VKKF, Rīgas dome
Piemiņa
Kaspars Groševs, Marta Trektere
2/10 – 17/10/2020
Atbalsts: VKKF, Rīgas dome
Foto: Līga Spunde
Lietas pēc lietām
Anna Ceipe
09/07 – 15/08/2020
– Kapēc mēs nekad neēdam no šī šķīvja?
– Tu nesaproti, ir lietas uz kurām skatās tikai ar acīm. Šis šķīvis jau sen ir pārvērties cilnī un mēs no tā nekad neēdīsim.
Anna Ceipe 2016. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu, kā arī studējusi The Royal Academy of Fine Arts (KASK) Beļģijā. Izstādēs Latvijā un ārpus tās piedalās kopš 2011. gada. Starp nozīmīgākajiem projektiem jāmin grupas izstāde “Sērijveida risinājumi (Banalīkas)” Rīgas cirka ziloņu zālē (2020), personālizstāde “Meklējot oāzi” galerijā “LOW” (2018), grupas izstāde “Melos” izstāžu zālē Arsenāls (2019) “Apceres apstākļi” Rīgas mākslas telpā (2016) un dalība izstādē “Nebeidzamais ceļojums, neredzamā sala” K .K. fon Stricka villā Rīgā (2016).
Atbalsts: VKKF, Rīgas dome
Foto: Līga Spunde
Sol LeWitt’s WD #719
Elīna Vītola un Amanda Ziemele
Kuratori: Kaspars Groševs un Marta Trektere
3/04 – 30/05/2020
Mozaīka “Sols Levits”
Attālinātā pašizolācijā laukos, kad grāmatas palikušas pilsētas grāmatplauktos un internetu nevēlos lietot, bez madlēnas kēksiņiem gliemežvāku formā, ko pamērcēt liepziedu tējā, kas vēl nav pat savākta, mēģinu no tā, kas palicis manas atmiņas rīcībā, salikt mozaīku – vienu no daudzajiem iespējamajiem Levita portretiem.
1. Baltas kvadrātiskas skeletveida struktūras, bet arī viļņotas līnijas un spilgti krāsu laukumi; zīmējumi, zīmējumi un zīmējumi, kurus, sekojot instrukcijām, izpilda citi, interpretējot līdz galam nepateikto (un nepasakāmo); melnbalts maskēšanās krāsojums pulksteņu dizainā un sinagogas projekts; darba zīmējumi un piezīmes kā gatavi mākslas darbi un pamatīgas, vieliskas ārtelpas skulptūras / struktūras / “īpašie objekti”. – Šie ir pārāk triviāli un jau nodeldēti (blāvi un bezkrāsaini) mozaīkas gabaliņi.
2. Sākšu no jauna: ja mākslinieks pārāk labi apgūst savu amata prasmi, viņš darina seklu mākslu. (34. teikums par konceptuālo mākslu.) Oriģinālā, cik atceros, “seklas mākslas” vietā ir “slick art”, bet man, ņemot vērā skaniski vielisko līdzību, iederīgāks šķiet šāds, burtiski ne visai precīzs tulkojums. Starp citu, Ingūna Skuja reiz teica, ka keramiķiem “slick” nozīmējot pozitīvu īpašību, pat uzslavu. Taču tas tikai norāda uz jaunu mākslas valodas gramatiku – transgresīvu, iepriekšējos likumus pārkāpjošus, “teatrālu”, kā teiktu (un 1967. gadā arī pateica) Maikls Frīds.
3. Struktūra, tāpat kā strukturālisms un poststrukturālisms, “lai arī nav pavisam miruši”, ir palikuši pagātnē. Ja arī jaunais vīruss radīs “strukturālas pārmaiņas” (frāze līdz apnikumam apmuļļāta politiķu mutēs), tā izraisīto seku pamatā ir elpas trūkums un plaušu tūska cilvēka ķermenī. Kas ķermenisks ir Levita struktūrās un zīmējumos?
4. Fragmentārisms. “Primārajās struktūrās” – izstādē, kas 1966. gad 26. aprīlī atvērās Ņujorkas Ebreju muzejā, nelielajā astotajā galerijā (bijušājā bibliotēkā, kuras neogotiskās detaļas bija aizklātas ar melnu drapēriju) blakus Voltera De Marijas “iekeidžotajam” (burtiski – “iebūrotajam”) Keidžam – no tieviem metāla stienīšiem darinātam darbam – atradās Levita 3 x 3 x 3 kubu kubiska struktūra, noslēgta un pašpietiekama kā ezis Jēnas romantisma izpratnē: “Fragmentam jābūt kā mazam mākslas darbam, kurš no apkārtējās pasaules ir pilnībā nošķirts un pats sevī pabeigts kā ezis.” (Frīdriha Šlēgeļa 206. Athenäum fragments.) Pašpietiekams un it kā uz brīdi atslēdzies no apkārtējās ekosistēmas (ezis), mākslas gadījumā – no globālās mākslas pasaules.
5. Lai arī ķermenis šeit paliek romantiķa Šlēgeļa eža metaforā, Levita darbu gadījumā tas nebija tikai skatītāja ķermenis (un prāts), kas tiem bija nepieciešams, lai piešķirtu jēgu un mērogu procesuālajām struktūrām un idejām, – šobrīd tā ir katra attālināšanās, atsvešināšanās no šķietami organiskās vienotības, ko par dabiski neizbēgamu tiecas uzdot “vēlīnais” (globālais un kāds tik vēl ne…) kapitālisms, un palikšana ar fragmentāru, bet aptveramu un realizējamu – kaut vai savās mājās uz tukšas sienas – kādu Levita zīmējumu. (Pasakiet, ka esat karantīnā, un autortiesību aģentūra jūsu istabā neienāks…)
6. Bet vai ir kaut kas, ko nespēju uzreiz atcerēties par Levitu? Par ko pafantazēt? Lūk, atmiņas driska – viņam bija īss teksts par zikurāta formu, kas turklāt – pārlecot uz pilsētbūvniecību – būtu labāka par klasiskajiem Ņujorkas debesskrāpjiem (Levits šādas formas izmantojis vairākos darbos). Kādā utopiskā pagātnes scenārijā šādos torņos neietriektos lidmašīnas (nebūtu tik efektīvi un viegli), un visa mūsu tagadējā apgrūtinošā lidostu kontroles sistēma izpaliktu (bet tas jau nav svarīgi – ceļosim taču tagad daudz mazāk, vairāk pastaigāsimies pa dzimto zemīti, kurā, turklāt, būs mazāk piesārņots gaiss). Šāds Bābeles torņu daudzums, droši vien, apmulsinātu dievu un viņš varētu atcelt via globālā sasilšana iesāktos grēku plūdus; valodu sajukums ar kādu super-google-translate sistēmu tiktu reanimēts, jo visas mazās un mirstošās valodas, tādas kā latviešu un citas, kļūtu saprotamas un lietojamas, un mēs atbrīvotos no noplicinātās lingua franca jeb kroplās angļu mēles.
7. Atceros lekcijās citētās Adriānas Paiperes atmiņas, kā viņi ar Solu sajūsminājušies par Beketu – dialogi un sitācijas bez konteksta (vēl viens “ezists”), kas tik labi atbilst minimālisma vizuālo formu nereprezentatīvajam burtiskumam. Ik pa laikam esmu izmēģinājis dažādus Beketa tekstus kā piemēru tam, ko viņi varētu būt lasījuši, bet vislabākais vēl arvien man šķiet Mersjē un Kamjē neveiksmīgās satikšanās grafiks ar nelielo laika nobīdi – šie komiski absurdie tāda paša nosaukuma romāna varoņi ir nemirstīgi, jo viņiem gandrīz vai nav iespējams satikties un… inficēties (patiesības labad jāatzīst, ka, ar apbrīnojamu stūrgalvību atkārtojot ierašanos, piecu minūšu pagaidīšanu, došanos pastaigā, atgriešanos utt., pēc 45 minūtēm viņi tomēr sastopas).
8. Literatūra. Arī es iedvesmai rakņājos Latgales lauku mājas plauktā, līdz atrodu savulaik neizlasīto Dikensa “Senlietu tirgotavu” (oriģinālnosaukums ir izteiksmīgāks – “The Old Curiosity Shop”) krievu tulkojumā. Jau no pirmajām lappusēm man pretī veras Valtera Benjamina aprakstītais kolekcionāra tips (šo piezīmju raksturs ļauj man nemeklēt oriģinālu, bet brīvi tulkot, ko citkārt uzskatītu par nepiedodamu grēku, no krievu valodas): “Šeit bija senlaicīgi bruņutērpi, kas rēgojās tumsā kā spokaini bruņinieki; dīvaini grebti darinājumi no klosteriem; visvisādi sarūsējuši ieroči; ķēmīgi veidojumi – no porcelāna, koka, ziloņkaula, čuguna lējuma; gobelēni un mēbeles ar tik savādām līnijām, kādas var ieraudzīt tikai sapnī.”
9. Līnijas, kādas pat sapņos nav rādījušās – ja nu vien kādam trakam matemātiķim –, tā kāds varētu teikt arī par Levita zīmējumiem. Bet vai nav īstais laiks ielūkoties mājas bēniņos, vecā skapī, aizmirstās bērnības atmiņās, pievērsties līdz šim neievērotiem cilvēkiem? Vai tas nevarētu būt vārdu krājums jaunai mākslai, kuras gramatika vēl tikai jāatrod (vai: kuras gramatika vēl tikai rodas)? Un vai šī jaunā un neparedzami daudzveidīgā mākslas valoda – ļausimies utopijā slēptajam pozitīvajam impulsam – varētu būt tā, kuras iespaidā sašķobīsies vai sabruks valdošā patērnieciskā attieksme un to daļēji apkalpojošais, daļēji pret to karojošais mākslas kritiskais diskurs?
Kombuļu pag., 31.03.2020.
Jānis Taurens
Paldies Keitijai Lenantonei!
Īpašs paldies Sofijai Levitai!
Foto: Līga Spunde
Die Geister. Viens solis virs
kuratori: Marta Trektere un Kaspars Groševs
20/02 – 28/02/2020
Šī šoseja ved vienu soli virs debesīm. Kāds slāj ar laukakmens smaguma soļiem. Aizsmakuši kvadrofoniski kaucieni, tu atrodies fantaziā, mēģinot notvert bezfigūru dūmaku, kas zaigo visās iedomājamajās krāsās. Kamēr sviedru pile kutina tavu degungalu, tu sāc redzēt krāsu, par kuras eksistenci tev nebija ne jausmas. Tu esi kļuvis par burvja mācekli.
1940. gada Disneja pilnemtrāžas multfilmā “Fantāzija” vienu no daļām sauc “Burvja māceklis”, kas balstīta uz Gētes balādi “Der Zauberlehrling”. Multfilmā Mikipele, burvja māceklis, nolemj pašrocīgi izmantot maģiju, nespējot to kontrolēt. Gētes balādes rindas, kurās māceklis lūdz burvi palīdzēt viņam, ir kļuvušas par vācu valodas klišeju – it sevišķi “Die Geister, die ich rief” (gari, ko izsaucu), sagrozīta versija Gētes rindām “Die ich rief, die Geister, / Werd’ ich nun nicht los”, kas bieži tiek izmantotas, lai raksturotu kādu, kas izsauc palīdzību vai sabiedrotos, ko indivīds nespēj kontrolēt, it īpaši politikā. Vai reivos.
Piedalās:
Maya Bendavid, Baojiaxiang and SwS, Simon Kounovsky, Theodore Darst, Dave Greber, Valentýna Janů, Ville Kallio, Jaakko Pallasvuo, Anni Puolakka, Clifford Sage, Deirdre Sargeant
Atbalsts: VKKF
Žurkas sapņo par vietām, ko tās vēlas izzināt
Maren Karlson
06/12/2019 – 10/01/2020
Atklāšana 6. decembrī, plkst. 19:00
tā saka akmens
jo zeme runā
tā arī dzied
lalalalala doo doo doo oooooooooo
Nekur nav kluss
viņa atkal parādījās manos sapņos pagājušo
nakt
vai es noriju sporu, kas lika man sapņot
Dzer kafiju no rīta
Ya tas ir lazdu rieksts
Atsakies pierakstīt sapni
jo žurka to nepieraksta
kāpēc man to vajadzētu?
OK vērsis ir stūrgalvīgs. Es pierakstsu:
viņai ir īsi brūni mati zināmā mērā trausli bet tie smaržo tik jauki kā ienēsāts t-krekls kas nav mazgāts. viņa visdrīzāk krāso savus matus šādā krāsā. man šķiet, viņai ir daudz sirmo matu, bet tam nav nozīmes. ja viņa tos nekrāsotu, es joprojām domātu, ka viņa ir skaista. vecumam nav nozīmēs. man ļauts vārtīties pa viņas gultu un sajust palagu smaržu un viņas matu smaržu. es domāju – kāpēc lietu smaržošana ir tik mierinoša. ieelpo ļoti dziļi un krīti garām šai sapņa daļai citā. citā. citā. dziedāšana manās ausīs, tā ir tik klusa ka kut. manas ausis ir jūtīgas. bet es ieelpoju atpakaļ viņas ausī. viņas auss ir kā uz iekšpusi vērsts gliemežvāks. notveru formu līdz manu pirkstu izmērs to pāraug. neesmu droša, ka varu nokļūt līdz labirinta centram bet viņa saka ka es varu un ieliek manu pirkstu atpakaļ kur tas bija un saka man lai turpinu iet pa savu taku.
es pamostos.
– Brook Hsu, 2019
Marēna Karslone ir zīmētāja un gleznotāja, kas dzīvo un strādā Berlīnē.
Atbalsts: VKKF
Foto: Līga Spunde
Parasitia
Anni Puolakka
10/10 – 08/11/2019
Parazitējoši parazīti psihedēliskā ceremonijā.
Līdz-izpildītājas: Marta Trektere un Ieva Tarejeva
Tērpi radīti sadarbībā ar Karolinu Janulevičūti
Mūzika radīta sadarbībā ar Mišu Skalski
Anni Puolakka ir vizuālā un performaču māksliniece, kas dzīvo starp Helsinkiem un Roterdamu. Biogrāfiski un dokumentāli kadri saplūst ar fiktīvām pasaulēm Puolakkas video darbos, performancēs, video instalācijās un attēlos. Tie spēlējas ar robežām un potenciālu cilvēkos, kas tajā pat laikā tiecas pēc jēgpilnas un dzīvīgas – dažkārt apdullinošas vai ambivalentas – sastapšanās ar citām būtnēm un objektiem. Mākslinieces nesenākās izstādes notikušas No Moon (Ņujorkā), Kunsthalle Bratislava, Le Lieu Unique (Nantē), Kiasma Modernās mākslas muzejs (Helsinkos) un Performance Space (Sidnejā).
Atbalsts: VKKF, Arts Promotion Centre Finland, Nordic Culture Point
Paldies Kasparam Groševam
Foto: Ira Brut, Kristīne Madjare, Miša Skalskis, Līga Spunde
Bludna Loza
Anna Slama un Mareks Delongs
Kuratore: Kristina Džiljoti
04/09 – 27/09/2019
Nav viegli atrast Bludna Loza, bet viņa kaut kur ir. Tu atradīsi viņu – pēc aptuveni pus dienu ilgas staigāšanas, gulēšanas uz izžuvušiem čiekuriem un zemes, bada un tulznām. Viņa nav pasaulē augstākais koks, vai arī resnākais, vai arī kuplākais. Patiesību sakot, Bludna Loza vispār nav lapu. Tās miza ir tumša un sačokurojusies. Klīst runas, ka viņas saknes ir tik dziļi zemē, ka to galus ir neiespējami atrast. Sena, lēni augoša, viņa ir mūsu atmiņu glabātāja. Visas dzīvības, kas ir izgarojušas un mirušas uz mūsu planētas, var atrast viņas vēderā.
Kad atrodi viņu, piespied savu plaukstu viņas stumbram. Noglaudi viņas raupjās saknes un tu sajutīsi pulsēšanu, enerģijas plūsmu, ko viņa izstaro. Koks, kas nepazīst nāvi.
– Kristina Džiljoti
Mareks Delongs un Anna Slama ir mākslinieku duets no Čehijas Republikas, kas dzīvo starp Prāgu un Stokholmu. Viņu sadarbība aizsākās, studējot Mākslas nodaļā Brno. Šobrīd viņu darbi top divās dažādās vietās un satiekas vien tad, kad noris izstāds iekārtošana, radot iecerētu kompleksu izkārtojumu.
Delonga un Slamas nesenākās personālizstādes: “Andromeda” Catbox Contemporary, Ņujorkā (2019), “Will I Be a Better Man If I Stop Dreaming of the Stars” Futura, Prāgā (2019), “Sticky Moment” EKA Gallery, Tallinā (2018), “Femme Fatale Brewery” Karlin Studios, Prāgā (2017), “Good Old Sober Addict” City Surfer Office, Prāgā (2016). Tāpat viņi piedalījušies grupas izstādēs, tostarp: “When the Sick Rule the World” Gr_und, Berlīnē (2019), “Wicked Anima Fun” Gallery Stephanie Kelly, Drēzdenē (2018), “Robin” YABY, Madridē (2018), “Letting Go” Trafo Gallery, Budapeštā (2017), “Afterbirth of a Dream” Meetfactory, Prāgā (2017).
Atbalsts: VKKF
Īpašs paldies: Rebekai Lukošus un Laimai Rudušai
Foto: Līga Spunde
Champs-Élysées
Botonds Kerestēzijs, Emma Šterna, Līga Spunde, Sandra Kosorotova, Tea Stražičica, Niks Žu
Kuratori: Marta Trektere un Kaspars Groševs
7/06 – 16/08/2019
Atbalsts: VKKF, Nordic Culture Point
Foto: Līga Spunde
Paraugs džina veidošanai
Atis Jākobsons, Raids Kalniņš, Lev Kazachenko, Zane Raudiņa, Ieva Rubeze,
Viktors Timofejevs, Alexandra Zuckerman
Kuratori: Ieva Kraule un Kaspars Groševs
12/12/2014 – 6/02/2015
Kamēr pilsēta ietērpjas spožu spuldzīšu virtenēs un slidotavās priecājas bērni, vecākiem svīstot veikalu rindās, gada vistumšākajā laikā galerijas spoži baltās sienas ietinas krēslainā sārtas gaismas apmetnī. Reibinoši sandalkoka dūmu mutuļi brīžam aizsedz skatam to, kas nekad nav bijis atklāts nezinātājam. Miruši ziedi nodūruši savas galvas ziemas priekšā. Tumšajos galerijas stūros patvērušies mākslinieku darbi veras pretim skatītājam – daži, atceroties pasaules pirmsākumus un sendienu rituālus, bet citi cenšoties dziedināt Ziemassvētku kņadas nomocītos. Vietā, kas nu paslēpusies ārpus racionālā un materiālā stingrajiem likumiem, klusi atskan vārdi:
Uzņemt prānu caur medulla ublongata.
Tad piecelties un sacīt (spraigi, aktīvi):
“Om! Gribu, lūdzu un pavēlu, lai tūdaļ plūst šurp, rodas un sakrājas šai telpā ap mani ļoti daudz tīras, labas, spēcīgas kosmiskās prānas un akashas. Lai plūst šurp prāna un akasha no austrumiem, rietumiem, ziemeļiem, dienvidiem, no augstumiem, dziļumiem, plašumiem, tālumiem un stāvokļiem, kur tās šobrīd brīvas un var kalpot radīšanas darbam. Lai plūst šurp tā prāna un akasha, kas var atbrīvoties no ūdens, uguns, zemes un gaisa.”
(Mirdza Bendrupe)
Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds, VKN, Valmiermuižas alus, Veto vīni
Foto: Līga Spunde
κπ
Līva Rutmane
6/11 – 5/12/2014
Šāda apzīmējuma nepieciešamību ir izskatījusi latviskošanas biedrība, kas uzskata to, ja ne par pieņemamu, tad vismaz atbilstošu un nepieciešamu papildinājumu latviešu valodā. Pēc nogurdinošām, taču auglīgām debatēm biedra priekšsēdētāja D. K. vadībā tika pieņemts, ka šāds apzīmējums – ka-pa-pi? jeb KPP? – šķiet vispiemērotākais bieži lietotā burtu salikuma latviskajā versijā.
Turpmākas labskanības vārdā tika nolemts šo, latvisko, jauno burtu salikumu izrunāt, ņemot par pamatu grieķu alfabēta burtu κ (kappa) un π (pī) izrunu, tā nodrošinot lielāku pievilcību internacionālo valodas patērētāju un jauniešu vidū.
Tātad vispirms, pārskatot vārdu salikuma būtību, tika secināts, ka ar to tiek izteikts pārsteigums, taču tā konotācija ir drīzāk negatīva – tāda, kas latviešu valodā būtu apzīmējama ar vārdiem “trauksmēts” un “iztrūcināts”, kas norāda uz trauksmi, nepatīkamu iestarpinājumu ikdienas ritējumā, neizpratni par notiekošo, ar šo vārdu salikumu tiek atzīmēta paša nespēja aprakstīt esošo iestarpinājumu notiekošajā, tā nonākot līdz izsaukumam, subjekta reakcijai uz absurdu; tāpat šāds izsauciens varētu būt lietojams, atpazīstot nesaskaņu, kas rodas fiziskās realitātes asimetrijas pēkšņā parādīšanās brīdī, paradumu virknē atskāršot kādu distorsiju, kā arī neveiklas pārskatīšanās konstatācijai, eiforiska stāvokļa sākuma un beigu atzīmēšanai, ātra stāvokļa nomaiņas gadījumā, utt., utjp.
Līva Rutmane dzimusi 1984. gadā, ieguvusi maģistra grādu (2014), absolvējot Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu, un šobrīd zīmē. Piedalās izstādēs no 2002. gada. Īpašas izmaiņas vai krasi pavērsieni nākotnē nav gaidāmi.
Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds, Chomsky, VKN
Foto: Līva Rutmane
Dejo skumji
Marija Olšauskaite
18/09 – 25/10/2014
Ja es rakstītu ielūgumu dailrakstā “Es vēlētos Jūs ielūgt uz izstādi”, vārds “sexy” tajā varētu būtu caurspīdīgs. Enkurplātne sasien vientulīgo My Bar, kas gaida jaunu stieni. Dejo skumji, kamēr vien aizkari stāv.
Marija Olšauskaite (1989) dzīvo un strādā Viļņā. Studējusi tēlniecību. Zīmīgākās pēdējā laika izstādes: “Miss Bird” (sadarbībā ar Petru Olšausku) Art in General, Ņujorkā (2014), “Karaoke Police. The Game of Oppositions” (2013), personālizstāde Round Studio, Viļņā (2013), “Auction” Laikmetīgās mākslas centrā (CAC), Viļņā (2012), personālizstāde The Gardens, Viļņā (2012), “Ornament” Nacionālās mākslas galerijā, Viļņā (2012).
Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds, VKN, Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Malduguns, Veto Vīni
Foto: Rauls Pauls
Otrais ūdens
Monika Lipšica
18/09 – 25/10.2014
Aizkadra balss lasa teoriju par metaforu, tā ir daļa no kompozīcijas par šo konkrēto estētikas problēmu. Ja mēs vairāk skatītos uz skaistām lietām, mūsu acis kļūtu skaistākas, – lasa balss. Bet, ja pats skaistums ir mīlas objekts un mīlestībā ir trīs soļi līdz tā kļūst nesavtīga un abstrakta, kā gan izjust skaistumu, kas nav iemiesots fiziskajā vai garīgajā? Metaforas ļauj mums vienu lietu ieraudzīt kā citu. Veiksmīga metafora uzbur attēlu, kuru mēs citādi nebūtu ieraudzījuši – tā liek apjaust kaut ko no jauna. Kompozīcija par metaforu kuģo stāstu jūrā.
Monika Lipšica (1988) dzīvo un strādā Viļņā. Starp nesenākajiem projektiem jāmin izstāde “What Thinks Me” Sanktpēterburgā (2014), “Agency. Scripted by Characters” Laikmetīgās mākslas centrā (CAC), Viļņā (2014), grupas performance “Karaoke Police. The Game of Oppositions” Laikmetīgās mākslas centrā (CAC), Viļņā (2013), mākslinieku rezidence “Joy & Mirror. Actions on the Island” Sardīnijā (2013), izstādes filma “Exhibition on Stage. God from the Machine” (2013), grupas izstāde “The Collector” Laikmetīgās mākslas centrā (CAC), Viļņā (2013).
Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds, VKN, Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Malduguns, Veto Vīni
Foto: Rauls Pauls
Kā dabā, bet ne gluži
Vivjena Grifina
20/08 – 13/09/2014
Kā atgūties un atcerēties dabas bezgalīgo skaistumu? Atgriežoties mājās, pa grīdu klimst izkliedēta krēsla, iedegums izbalo ledusskapja vēsajā gaismā, visi iespaidi attālinās no to sākumpunkta starp drēgnajām sienām.
Ledājs ir kā upe, kuru notvēris fotoaparāta slēdzis. Klikš. Vienīgi viss notiek tiešraidē, kaut kas lēni slīd, kūstot, pārvietojoties, kliedzot lejā pa nolādēto kalnu, pikām krītot upē un peldot prom uz jūru.
Vivjenas Grifinas (Vivienne Griffin) izstāde “Kā dabā, bet ne gluži” (Like Nature But Not) tapusi atskaņās no mākslinieces rezidences Islandē. Meklējumos pēc jauniem skata punktiem ieskanas atsvešinātība, mēģinājumiem notvert redzēto neizbēgami piekāpjoties dabā ieaustajai nolemtībai. Grifinas darbos nereti iezogas apzināta nenoteiktība un izvairība. Teksts var kļūt par daudznozīmīgu attēlu vai pat bilžu sekvenci, kas izlokas un savijas telpā.
Vivjena Grifina (1975) dzīvo un strādā Londonā. Maģistra grādu ieguvusi Hunter College Ņujorkā. Grifina darbojas ar dažādiem medijiem, tostarp tekstu, zīmējumu, performanci un tēlniecību. Viņa nereti sadarbojas ar īru izcelsmes mākslinieku Kīnu Makkonu (Cian McConn), piedalījusies daudzās grupas izstādēs, bet mākslinieces iepriekšējā personālizstāde “The Me Song For Now Here” 2013. gadā norisinājās Bureau Inc. galerijā Ņujorkā.
Foto: Rauls Pauls
Buster Friendly Format 4-2-7
Gaile Pranckunaite
1/08 – 15/08/2014
Televizors ierūcās; skaņai nolaižoties pa varenā dzīvokļu nama putekļainajām kāpnēm uz apakašējo stāvo, Džons Izidors atpazina Bastera Frendlija pazīstamo balsi, kas sveica savu plašo auditoriju ar priecīgu murmulēšanu.
Buster Friendly ir Gailes Pranckunaites veidots radio raidījumu cikls, kuru iedvesmojis fiktīva TV/radio slavenība no Filipa K. Dika romāna “Vai androīdi sapņo par elektriskām aitām?” Kādu laiku Buster Friendly mājoja Rietveld radio pagrabā (Gerita Rītvelda akadēmijā, Amsterdamā), jaucot skaņu cilpas ar grāmatu fragmentiem un dzejas lasījumiem un tiešsaistē ieņemot interneta radio ēteru.
Turpinot meklējumus pa skaņu celiņiem, Buster Friendly galerijā 427 iemājos numuriskās kasetēs, pievēršoties zodiaka ceturtajai, otrajai un septītajai zīmei. Bet pie labas veiksmes skatītājs var nejauši atklāt arī zodiaka devīto zīmi.
Gaile Pranckunaite ir grafiskā dizainere, kas dzīvo Viļņā.
Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds, VKN, Veto Vīni
Foto: Rauls Pauls
Tagad neviens vairs tā nedejo
Ieva Kraule
05/06 – 19/06/2014
Severīns māk dejot. Viņš dejo fokstrotu un ča-ča-ča – zem spoži spodrinātām, veiklu soļu iestarpinātu rievu klātām kurpēm, mirklī, kur saskaras zole un lakotā grīda atskan negaidīts, bet paredzams čīksts. Tas izskan soļu kņadā un vispārējs troksnis pārvēršas neērtā klusumā; tagad neviens vairs tā nedejo.
Izstāde norisinājās septiņus jūnija vakarus – 5., 10., 11., 12., 17., 18. un 19. datumā, no 18:00 līdz 20:00.
Foto: Rauls Pauls
Fermentācija
Īrisa Erbse
19/11 – 18/12/2015
gamma stars
kodols
pļava
saison
bēgošā kāpa
arktiskais saules akmens
slinkums (grēku sērija)
schwarz
Īrisa Erbse (1990) darbojas glezniecībā un raksta dzeju. Viņa absolvējusi Aristoteļa universitāti Saloniki, Grieķijā. Šobrīd dzīvo un strādā Ķelnē. Iepriekšējās izstādes: “Milling” Choicetelpā Ķelnē (2013), “Lautering” Distribution Lorry galerijā Londonā (2014).
Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds, VKN, Veto Vīni
Photos: Līga Spunde
Izlaušanās. Pazudušais bruņinieks
Raids Kalniņš
1/10 – 13/11/2015
…Vecas mājas
nav tās vietas
kapi kustas
daudz kapu
grūti soļi likti
nav saules
dzīvība zūd
mitrums…
visur mitrums.
REDZU GAISMU !
SENTĒVI NĀK !
Raids Kalniņš studējis Liepājas mākslas vidusskolas koktēlniecības specialitātē un absolvējis Liepājas Pedagoģisko institūtu. Līdz šim mākslinieka personālizstādes notikušas Laikmetīgās Mākslas centrā, Jauno mediju kultūras centrā RIXC un Liepājas muzejā. Raids Kalniņš piedalījies grupas izstādē “Negantnieki” izstāžu zālē “Arsenāls” (2012), izstādē “Kvarķirņiks” (2010), kā arī citos projektos.
Atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds, VKN, Veto Vīni
Foto: Līga Spunde
Agonisers
Gilī Tala
6/08 – 28/08/2015
Anrī Lefevrs (Henri Lefebvre) savā darbā “Ikdienas dzīves kritika” raksta:
“Intensīvie acumirkļi – šķiet, tie teicas sagraut ikdienišķumu, kas ieslodzīts vispārinātā apmaiņā. No vienas puses, tie pielāgo ekvivalentu ķēdi gan piedzīvotajam, gan ikdienas dzīvei. No otras – tie to nošķir un sagrauj. “Mikro” mērogā nepārtraukti rodas konflikti starp šiem elementiem un ekvivalcences ķēdēm. Tikmēr “makro” ar tirgus un biržu spiedienu vienmēr ierobežo šos konfliktus un atjauno kārtību. Laiku pa laikam cilvēki ir meklējuši šos mirkļus, lai izmainītu eksistenci.” [1]
Medijiem un politiskajiem spēkiem aizvien palielinot centralizāciju un kontroli, viss apkārt sagrūst gandrīz perfektā savstarpīgumā. Tajā pat laikā šo pieredzi nepārtraukti apslāpē solījumi par tulītēju vai virtuālu klātbūtni citviet vai identificēšanos ar citu laika periodu. Vitālais citviet šķiet visiedarbīgākais kā iespēja, kā attēla ideja, kā mirklīgas trīsas.
Attiecībām starp materiālo pasauli un tās romantizāciju piemīt cikliskums, kas bieži izpaužas traģiskā / eiforiskā kārtībā. Pat visapnicīgākais atkārtojums, piemēram, Americana (kā šķietami mītiska robežškirtne periodam, kas beidzās ar Bretton Woods vienošanās laušanu 70-to gadu sākumā un attiecīgu virzību neoliberālisma virzienā) joprojām ir emocionāli piesātināts jēdziens. Tas ļauj uzplaukt iedomām par urbāno dzīvi, kas secīgi nosaka tādu vietu kā Purvciems eksistenci.
Dīkdieņa (flâneur) tēls literatūrā iekļauj sevī arī noteiktu veidu kā transformēties. Dīkdienis klejo pa pilsētu, slīdot no salona uz kafejnīcu, izklaidējot sevi un veicot jaunatklājumus, piedzīvojot pilsētu it kā tā būtu austa no sapņu substances (pavedieniem). Tā kā mīlestība ir indivīdu saistību trūkuma iekarojums, izteikumam “pazaudēt sevi” pūlī vai pilsētā piemīt erotiska dimensija. Citā gaismā arī Markss pievērsās tam, savā “Uzmetumā” (Grundrisse). Viņš paziņoja, ka Kapitālam “jātiecas nojaukt visas telpiskās barjeras savstarpējiem sakariem un apmaiņai, lai iekarotu visu pasauli tirgus labad”. Varētu piekrist tam, ka vismaz pēdējās trīs desmitgades dīkdieņa kā aģenta piesaukšana novedusi ne tik daudz pie mūžīga pieredzes klejojuma (neņemot vērā revolucionāru telpu radīšanu), kā drīzāk pie kaut kā, ko eifēmiski dēvē par atdzimšanu.
[1] Henri Lefebvre, Critique of Everyday Life, Volume 3, trans. Gregory Elliot (London/New York: Verso, 1991), p. 57.
Gilī Tala (Gili Tal) (1983) dzīvo Londonā. Nesenās divu cilvēku un personālizstādes: “Agonisers” Temnikova & Kasela galerijā Tallinā (2015), Life Gallery Londonā, kopā ar Lenu Tutunjanu (2015), “Panoramic Views of the City” Sandy Brown galerijā Berlīnē (2014), “Immobilien” Muda Mura Muri Cīrihē (2014) un “Real Pain for Real People” Lima Zulu galerijā Londonā (2013). Pēdējos cbdtop.club gados viņa ir piedalījusies grupas izstādēs Kunstverein Munich, Mathew galerijā Berlīnē un Ņujorkā, Vilma Gold galerijā Londonā un Sandy Brown galerijā Berlīnē.
Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds
Foto: Kristiāna Marija Sproģe
Princese Pompoma krītošo ziedu namā
Metjū Lucs-Kinojs
18/06 – 1/07/2015*
„Princese Pompoma krītošo ziedu namā” iepazīstina ar sevi kā dramatisku izsmēlumu galerijas 427 telpā. Japānas literatūras klasikas – „Teiksmas par Princi Gendži” – naratīvs tiek pasniegts kā vides pētījums, kura varoņi visi ir vienlīdz lielā mērā atbrīvoti no dzimumu lomām un attēloti kā lielizmēra gleznu tīstokļi.
Istabā logu tuvumā pie griestiem karājas miglainas varoņu skices, veidotas no auklām. Galerijas apmeklētāji tiek aicināti ienākt stāstā caur tekstūru, nevis caur tekstu.
Sadarbībā ar Kim? Laikmetīgās mākslas centru projekta “Šķērssvītra” ietvaros.
Izstāde „Šķērssvītra: starp normatīvo un fantāziju”, kuras kurators ir Kaspars Vanags, ir pirmā reize, kad publiska mākslas institūcija Latvijā ir pievērsusies „šķērsām” laikmetīgās mākslas izpausmēm. Bija jāpaiet vairāk nekā 20 gadiem kopš homoseksualitātes dekriminalizācijas, lai personīgās dzīves digitalizācijas iespaidā šādu izstādi varētu veidot, aizlienējot open-source mentalitāti. Citādais te nav pretnostatīts normatīvajam kā dīvaiņa vienpatībā ieslēgts un nepieejams tabu, bet gan kā pieļāvuma izteiksmē formulēta apjausma par būtībā atpazīstamu, sevī aizsniedzamu un pašrocīgi modificējamu personīgās identitātes rakursu.
Metjū Lucs-Kinojs (Matthew Lutz-Kinoy) (1984, Ņujorka) dzīvo un strādā Berlīnē un Losandželosā. Viņš ir pabeidzis Rijksakademie starptautisko mākslinieku rezidences programmu Amsterdamā un bakalaura programmu Cooper Union Mākslas skolā Ņujorkā 2007. gadā. Neseno personālizstāžu skaitā: “Port” Freedman Fitzpatrick, Losandželosā; “Lutz-Kinoy’s Loose Bodies”, Eleinas Laikmetīgās mākslas muzejā, Bāzelē (2013); “Matthew’s Secret” Galerie Van Gelder, Amsterdamā (2013); “Werk is Free / Be Free! May Day” Outpost, Norvičā, Apvienotajā Karalistē (2013) un “KERAMIKOS” – ceļojoša izstāde kopā ar Nacuko Učino Kunsthal Charlottenborg, Kopenhāgenā, Kunsthalle Baden – Baden, Bādenbādenē, Eleinas Laikmetīgās mākslas muzejā, Bāzelē un Villa Romana, Florencē (2012-2013). Viņš ir rīkojis performances Kunsthalle Baden – Baden; Nomas Foundation, Romā; Stedelijk muzejā, Amsterdamā; un New Museum, Ņujorkā. Viņa video ir tikuši rādīti Künstlerhaus Stuttgart, Štutgartē, Berlināles filmu festivālā, New Museum, Ņujorkā un Vaitčapelas galerijā, Londonā.
Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds, Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, VKN, Mozaīka, Valmiermuižas alus
*Izstāde tika priekšlaicīgi slēgta, jo 427 galerija pēkšņi attapās bez telpām
Foto: Ansis Starks
