Autors: editor

Bludna Loza
Anna Slama un Mareks Delongs
Kuratore: Kristina Džiljoti
04/09 – 27/09/2019

Nav viegli atrast Bludna Loza, bet viņa kaut kur ir. Tu atradīsi viņu – pēc aptuveni pus dienu ilgas staigāšanas, gulēšanas uz izžuvušiem čiekuriem un zemes, bada un tulznām. Viņa nav pasaulē augstākais koks, vai arī resnākais, vai arī kuplākais. Patiesību sakot, Bludna Loza vispār nav lapu. Tās miza ir tumša un sačokurojusies. Klīst runas, ka viņas saknes ir tik dziļi zemē, ka to galus ir neiespējami atrast. Sena, lēni augoša, viņa ir mūsu atmiņu glabātāja. Visas dzīvības, kas ir izgarojušas un mirušas uz mūsu planētas, var atrast viņas vēderā.

Kad atrodi viņu, piespied savu plaukstu viņas stumbram. Noglaudi viņas raupjās saknes un tu sajutīsi pulsēšanu, enerģijas plūsmu, ko viņa izstaro. Koks, kas nepazīst nāvi.

– Kristina Džiljoti

Mareks Delongs un Anna Slama ir mākslinieku duets no Čehijas Republikas, kas dzīvo starp Prāgu un Stokholmu. Viņu sadarbība aizsākās, studējot Mākslas nodaļā Brno. Šobrīd viņu darbi top divās dažādās vietās un satiekas vien tad, kad noris izstāds iekārtošana, radot iecerētu kompleksu izkārtojumu.

Delonga un Slamas nesenākās personālizstādes: “Andromeda” Catbox Contemporary, Ņujorkā (2019), “Will I Be a Better Man If I Stop Dreaming of the Stars” Futura, Prāgā (2019), “Sticky Moment” EKA Gallery, Tallinā (2018), “Femme Fatale Brewery” Karlin Studios, Prāgā (2017), “Good Old Sober Addict” City Surfer Office, Prāgā (2016). Tāpat viņi piedalījušies grupas izstādēs, tostarp: “When the Sick Rule the World” Gr_und, Berlīnē (2019), “Wicked Anima Fun” Gallery Stephanie Kelly, Drēzdenē (2018), “Robin” YABY, Madridē (2018), “Letting Go” Trafo Gallery, Budapeštā (2017), “Afterbirth of a Dream” Meetfactory, Prāgā (2017).

Atbalsts: VKKF
Īpašs paldies: Rebekai Lukošus un Laimai Rudušai

Foto: Līga Spunde

Champs-Élysées
Botonds Kerestēzijs, Emma Šterna, Līga Spunde, Sandra Kosorotova, Tea Stražičica, Niks Žu
Kuratori: Marta Trektere un Kaspars Groševs
7/06 – 16/08/2019

Atbalsts: VKKF, Nordic Culture Point

Foto: Līga Spunde

Paraugs džina veidošanai
Atis Jākobsons, Raids Kalniņš, Lev Kazachenko, Zane Raudiņa, Ieva Rubeze, Viktors Timofejevs, Alexandra Zuckerman
Kuratori: Ieva Kraule un Kaspars Groševs
12/12/2014 – 6/02/2015

Kamēr pilsēta ietērpjas spožu spuldzīšu virtenēs un slidotavās priecājas bērni, vecākiem svīstot veikalu rindās, gada vistumšākajā laikā galerijas spoži baltās sienas ietinas krēslainā sārtas gaismas apmetnī. Reibinoši sandalkoka dūmu mutuļi brīžam aizsedz skatam to, kas nekad nav bijis atklāts nezinātājam. Miruši ziedi nodūruši savas galvas ziemas priekšā. Tumšajos galerijas stūros patvērušies mākslinieku darbi veras pretim skatītājam – daži, atceroties pasaules pirmsākumus un sendienu rituālus, bet citi cenšoties dziedināt Ziemassvētku kņadas nomocītos. Vietā, kas nu paslēpusies ārpus racionālā un materiālā stingrajiem likumiem, klusi atskan vārdi:

Uzņemt prānu caur medulla ublongata.
Tad piecelties un sacīt (spraigi, aktīvi):
“Om! Gribu, lūdzu un pavēlu, lai tūdaļ plūst šurp, rodas un sakrājas šai telpā ap mani ļoti daudz tīras, labas, spēcīgas kosmiskās prānas un akashas. Lai plūst šurp prāna un akasha no austrumiem, rietumiem, ziemeļiem, dienvidiem, no augstumiem, dziļumiem, plašumiem, tālumiem un stāvokļiem, kur tās šobrīd brīvas un var kalpot radīšanas darbam. Lai plūst šurp tā prāna un akasha, kas var atbrīvoties no ūdens, uguns, zemes un gaisa.”
(Mirdza Bendrupe)

Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds, VKN, Valmiermuižas alus, Veto vīni

Foto: Līga Spunde

κπ
Līva Rutmane
6/11 – 5/12/2014

Šāda apzīmējuma nepieciešamību ir izskatījusi latviskošanas biedrība, kas uzskata to, ja ne par pieņemamu, tad vismaz atbilstošu un nepieciešamu papildinājumu latviešu valodā. Pēc nogurdinošām, taču auglīgām debatēm biedra priekšsēdētāja D. K. vadībā tika pieņemts, ka šāds apzīmējums – ka-pa-pi? jeb KPP? – šķiet vispiemērotākais bieži lietotā burtu salikuma latviskajā versijā.

Turpmākas labskanības vārdā tika nolemts šo, latvisko, jauno burtu salikumu izrunāt, ņemot par pamatu grieķu alfabēta burtu κ (kappa) un π (pī) izrunu, tā nodrošinot lielāku pievilcību internacionālo valodas patērētāju un jauniešu vidū.

Tātad vispirms, pārskatot vārdu salikuma būtību, tika secināts, ka ar to tiek izteikts pārsteigums, taču tā konotācija ir drīzāk negatīva – tāda, kas latviešu valodā būtu apzīmējama ar vārdiem “trauksmēts” un “iztrūcināts”, kas norāda uz trauksmi, nepatīkamu iestarpinājumu ikdienas ritējumā, neizpratni par notiekošo, ar šo vārdu salikumu tiek atzīmēta paša nespēja aprakstīt esošo iestarpinājumu notiekošajā, tā nonākot līdz izsaukumam, subjekta reakcijai uz absurdu; tāpat šāds izsauciens varētu būt lietojams, atpazīstot nesaskaņu, kas rodas fiziskās realitātes asimetrijas pēkšņā parādīšanās brīdī, paradumu virknē atskāršot kādu distorsiju, kā arī neveiklas pārskatīšanās konstatācijai, eiforiska stāvokļa sākuma un beigu atzīmēšanai, ātra stāvokļa nomaiņas gadījumā, utt., utjp.

Līva Rutmane dzimusi 1984. gadā, ieguvusi maģistra grādu (2014), absolvējot Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu, un šobrīd zīmē. Piedalās izstādēs no 2002. gada. Īpašas izmaiņas vai krasi pavērsieni nākotnē nav gaidāmi.

Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds, Chomsky, VKN

Foto: Līva Rutmane

Dejo skumji
Marija Olšauskaite
18/09 – 25/10/2014

Ja es rakstītu ielūgumu dailrakstā “Es vēlētos Jūs ielūgt uz izstādi”, vārds “sexy” tajā varētu būtu caurspīdīgs. Enkurplātne sasien vientulīgo My Bar, kas gaida jaunu stieni. Dejo skumji, kamēr vien aizkari stāv.

Marija Olšauskaite (1989) dzīvo un strādā Viļņā. Studējusi tēlniecību. Zīmīgākās pēdējā laika izstādes: “Miss Bird” (sadarbībā ar Petru Olšausku) Art in General, Ņujorkā (2014), “Karaoke Police. The Game of Oppositions” (2013), personālizstāde Round Studio, Viļņā (2013), “Auction” Laikmetīgās mākslas centrā (CAC), Viļņā (2012), personālizstāde The Gardens, Viļņā (2012), “Ornament” Nacionālās mākslas galerijā, Viļņā (2012).

Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds, VKN, Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Malduguns, Veto Vīni

Foto: Rauls Pauls

Otrais ūdens
Monika Lipšica
18/09 – 25/10.2014

Aizkadra balss lasa teoriju par metaforu, tā ir daļa no kompozīcijas par šo konkrēto estētikas problēmu. Ja mēs vairāk skatītos uz skaistām lietām, mūsu acis kļūtu skaistākas, – lasa balss. Bet, ja pats skaistums ir mīlas objekts un mīlestībā ir trīs soļi līdz tā kļūst nesavtīga un abstrakta, kā gan izjust skaistumu, kas nav iemiesots fiziskajā vai garīgajā? Metaforas ļauj mums vienu lietu ieraudzīt kā citu. Veiksmīga metafora uzbur attēlu, kuru mēs citādi nebūtu ieraudzījuši – tā liek apjaust kaut ko no jauna. Kompozīcija par metaforu kuģo stāstu jūrā.

Monika Lipšica (1988) dzīvo un strādā Viļņā. Starp nesenākajiem projektiem jāmin izstāde “What Thinks Me” Sanktpēterburgā (2014), “Agency. Scripted by Characters” Laikmetīgās mākslas centrā (CAC), Viļņā (2014), grupas performance “Karaoke Police. The Game of Oppositions” Laikmetīgās mākslas centrā (CAC), Viļņā (2013), mākslinieku rezidence “Joy & Mirror. Actions on the Island” Sardīnijā (2013), izstādes filma “Exhibition on Stage. God from the Machine” (2013), grupas izstāde “The Collector” Laikmetīgās mākslas centrā (CAC), Viļņā (2013).

Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds, VKN, Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Malduguns, Veto Vīni

Foto: Rauls Pauls

Kā dabā, bet ne gluži
Vivjena Grifina
20/08 – 13/09/2014

Kā atgūties un atcerēties dabas bezgalīgo skaistumu? Atgriežoties mājās, pa grīdu klimst izkliedēta krēsla, iedegums izbalo ledusskapja vēsajā gaismā, visi iespaidi attālinās no to sākumpunkta starp drēgnajām sienām.

Ledājs ir kā upe, kuru notvēris fotoaparāta slēdzis. Klikš. Vienīgi viss notiek tiešraidē, kaut kas lēni slīd, kūstot, pārvietojoties, kliedzot lejā pa nolādēto kalnu, pikām krītot upē un peldot prom uz jūru.

Vivjenas Grifinas (Vivienne Griffin) izstāde “Kā dabā, bet ne gluži” (Like Nature But Not) tapusi atskaņās no mākslinieces rezidences Islandē. Meklējumos pēc jauniem skata punktiem ieskanas atsvešinātība, mēģinājumiem notvert redzēto neizbēgami piekāpjoties dabā ieaustajai nolemtībai. Grifinas darbos nereti iezogas apzināta nenoteiktība un izvairība. Teksts var kļūt par daudznozīmīgu attēlu vai pat bilžu sekvenci, kas izlokas un savijas telpā.

Vivjena Grifina (1975) dzīvo un strādā Londonā. Maģistra grādu ieguvusi Hunter College Ņujorkā. Grifina darbojas ar dažādiem medijiem, tostarp tekstu, zīmējumu, performanci un tēlniecību. Viņa nereti sadarbojas ar īru izcelsmes mākslinieku Kīnu Makkonu (Cian McConn), piedalījusies daudzās grupas izstādēs, bet mākslinieces iepriekšējā personālizstāde “The Me Song For Now Here” 2013. gadā norisinājās Bureau Inc. galerijā Ņujorkā.

Foto: Rauls Pauls

Buster Friendly Format 4-2-7
Gaile Pranckunaite
1/08 – 15/08/2014

Televizors ierūcās; skaņai nolaižoties pa varenā dzīvokļu nama putekļainajām kāpnēm uz apakašējo stāvo, Džons Izidors atpazina Bastera Frendlija pazīstamo balsi, kas sveica savu plašo auditoriju ar priecīgu murmulēšanu.

Buster Friendly ir Gailes Pranckunaites veidots radio raidījumu cikls, kuru iedvesmojis fiktīva TV/radio slavenība no Filipa K. Dika romāna “Vai androīdi sapņo par elektriskām aitām?” Kādu laiku Buster Friendly mājoja Rietveld radio pagrabā (Gerita Rītvelda akadēmijā, Amsterdamā), jaucot skaņu cilpas ar grāmatu fragmentiem un dzejas lasījumiem un tiešsaistē ieņemot interneta radio ēteru.

Turpinot meklējumus pa skaņu celiņiem, Buster Friendly galerijā 427 iemājos numuriskās kasetēs, pievēršoties zodiaka ceturtajai, otrajai un septītajai zīmei. Bet pie labas veiksmes skatītājs var nejauši atklāt arī zodiaka devīto zīmi.

Gaile Pranckunaite ir grafiskā dizainere, kas dzīvo Viļņā.

Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds, VKN, Veto Vīni

Foto: Rauls Pauls

Tagad neviens vairs tā nedejo
Ieva Kraule
05/06 – 19/06/2014

Severīns māk dejot. Viņš dejo fokstrotu un ča-ča-ča – zem spoži spodrinātām, veiklu soļu iestarpinātu rievu klātām kurpēm, mirklī, kur saskaras zole un lakotā grīda atskan negaidīts, bet paredzams čīksts. Tas izskan soļu kņadā un vispārējs troksnis pārvēršas neērtā klusumā; tagad neviens vairs tā nedejo.

Izstāde norisinājās septiņus jūnija vakarus – 5., 10., 11., 12., 17., 18. un 19. datumā, no 18:00 līdz 20:00.

Foto: Rauls Pauls

Fermentācija
Īrisa Erbse
19/11 – 18/12/2015

gamma stars

kodols

pļava

saison

bēgošā kāpa

arktiskais saules akmens

slinkums (grēku sērija)

schwarz

Īrisa Erbse (1990) darbojas glezniecībā un raksta dzeju. Viņa absolvējusi Aristoteļa universitāti Saloniki, Grieķijā. Šobrīd dzīvo un strādā Ķelnē. Iepriekšējās izstādes: “Milling” Choicetelpā Ķelnē (2013), “Lautering” Distribution Lorry galerijā Londonā (2014).

Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds, VKN, Veto Vīni

Photos: Līga Spunde

Izlaušanās. Pazudušais bruņinieks
Raids Kalniņš
1/10 – 13/11/2015

…Vecas mājas
   nav tās vietas
   kapi kustas
   daudz kapu
   grūti soļi likti
   nav saules
   dzīvība zūd
   mitrums…
   visur mitrums.
   
   REDZU GAISMU !
   SENTĒVI NĀK !

Raids Kalniņš studējis Liepājas mākslas vidusskolas koktēlniecības specialitātē un absolvējis Liepājas Pedagoģisko institūtu. Līdz šim mākslinieka personālizstādes notikušas Laikmetīgās Mākslas centrā, Jauno mediju kultūras centrā RIXC un Liepājas muzejā. Raids Kalniņš piedalījies grupas izstādē “Negantnieki” izstāžu zālē “Arsenāls” (2012), izstādē “Kvarķirņiks” (2010), kā arī citos projektos.

Atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds, VKN, Veto Vīni

Foto: Līga Spunde

Agonisers
Gilī Tala
6/08 – 28/08/2015

Anrī Lefevrs (Henri Lefebvre) savā darbā “Ikdienas dzīves kritika” raksta:
“Intensīvie acumirkļi – šķiet, tie teicas sagraut ikdienišķumu, kas ieslodzīts vispārinātā apmaiņā. No vienas puses, tie pielāgo ekvivalentu ķēdi gan piedzīvotajam, gan ikdienas dzīvei. No otras – tie to nošķir un sagrauj. “Mikro” mērogā nepārtraukti rodas konflikti starp šiem elementiem un ekvivalcences ķēdēm. Tikmēr “makro” ar tirgus un biržu spiedienu vienmēr ierobežo šos konfliktus un atjauno kārtību. Laiku pa laikam cilvēki ir meklējuši šos mirkļus, lai izmainītu eksistenci.” [1]

Medijiem un politiskajiem spēkiem aizvien palielinot centralizāciju un kontroli, viss apkārt sagrūst gandrīz perfektā savstarpīgumā. Tajā pat laikā šo pieredzi nepārtraukti apslāpē solījumi par tulītēju vai virtuālu klātbūtni citviet vai identificēšanos ar citu laika periodu. Vitālais citviet šķiet visiedarbīgākais kā iespēja, kā attēla ideja, kā mirklīgas trīsas.

Attiecībām starp materiālo pasauli un tās romantizāciju piemīt cikliskums, kas bieži izpaužas traģiskā / eiforiskā kārtībā. Pat visapnicīgākais atkārtojums, piemēram, Americana (kā šķietami mītiska robežškirtne periodam, kas beidzās ar Bretton Woods vienošanās laušanu 70-to gadu sākumā un attiecīgu virzību neoliberālisma virzienā) joprojām ir emocionāli piesātināts jēdziens. Tas ļauj uzplaukt iedomām par urbāno dzīvi, kas secīgi nosaka tādu vietu kā Purvciems eksistenci.

Dīkdieņa (flâneur) tēls literatūrā iekļauj sevī arī noteiktu veidu kā transformēties. Dīkdienis klejo pa pilsētu, slīdot no salona uz kafejnīcu, izklaidējot sevi un veicot jaunatklājumus, piedzīvojot pilsētu it kā tā būtu austa no sapņu substances (pavedieniem). Tā kā mīlestība ir indivīdu saistību trūkuma iekarojums, izteikumam “pazaudēt sevi” pūlī vai pilsētā piemīt erotiska dimensija. Citā gaismā arī Markss pievērsās tam, savā “Uzmetumā” (Grundrisse). Viņš paziņoja, ka Kapitālam “jātiecas nojaukt visas telpiskās barjeras savstarpējiem sakariem un apmaiņai, lai iekarotu visu pasauli tirgus labad”. Varētu piekrist tam, ka vismaz pēdējās trīs desmitgades dīkdieņa kā aģenta piesaukšana novedusi ne tik daudz pie mūžīga pieredzes klejojuma (neņemot vērā revolucionāru telpu radīšanu), kā drīzāk pie kaut kā, ko eifēmiski dēvē par atdzimšanu.

[1] Henri Lefebvre, Critique of Everyday Life, Volume 3, trans. Gregory Elliot (London/New York: Verso, 1991), p. 57.

Gilī Tala (Gili Tal) (1983) dzīvo Londonā. Nesenās divu cilvēku un personālizstādes: “Agonisers” Temnikova & Kasela galerijā Tallinā (2015), Life Gallery Londonā, kopā ar Lenu Tutunjanu (2015), “Panoramic Views of the City” Sandy Brown galerijā Berlīnē (2014), “Immobilien” Muda Mura Muri Cīrihē (2014) un “Real Pain for Real People” Lima Zulu galerijā Londonā (2013). Pēdējos cbdtop.club gados viņa ir piedalījusies grupas izstādēs Kunstverein Munich, Mathew galerijā Berlīnē un Ņujorkā, Vilma Gold galerijā Londonā un Sandy Brown galerijā Berlīnē.

Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds

Foto: Kristiāna Marija Sproģe

Princese Pompoma krītošo ziedu namā
Metjū Lucs-Kinojs
18/06 – 1/07/2015*

„Princese Pompoma krītošo ziedu namā” iepazīstina ar sevi kā dramatisku izsmēlumu galerijas 427 telpā. Japānas literatūras klasikas – „Teiksmas par Princi Gendži” – naratīvs tiek pasniegts kā vides pētījums, kura varoņi visi ir vienlīdz lielā mērā atbrīvoti no dzimumu lomām un attēloti kā lielizmēra gleznu tīstokļi.

Istabā logu tuvumā pie griestiem karājas miglainas varoņu skices, veidotas no auklām. Galerijas apmeklētāji tiek aicināti ienākt stāstā caur tekstūru, nevis caur tekstu.

Sadarbībā ar Kim? Laikmetīgās mākslas centru projekta “Šķērssvītra” ietvaros.

Izstāde „Šķērssvītra: starp normatīvo un fantāziju”, kuras kurators ir Kaspars Vanags, ir pirmā reize, kad publiska mākslas institūcija Latvijā ir pievērsusies „šķērsām” laikmetīgās mākslas izpausmēm. Bija jāpaiet vairāk nekā 20 gadiem kopš homoseksualitātes dekriminalizācijas, lai personīgās dzīves digitalizācijas iespaidā šādu izstādi varētu veidot, aizlienējot open-source mentalitāti. Citādais te nav pretnostatīts normatīvajam kā dīvaiņa vienpatībā ieslēgts un nepieejams tabu, bet gan kā pieļāvuma izteiksmē formulēta apjausma par būtībā atpazīstamu, sevī aizsniedzamu un pašrocīgi modificējamu personīgās identitātes rakursu.

Metjū Lucs-Kinojs (Matthew Lutz-Kinoy) (1984, Ņujorka) dzīvo un strādā Berlīnē un Losandželosā. Viņš ir pabeidzis Rijksakademie starptautisko mākslinieku rezidences programmu Amsterdamā un bakalaura programmu Cooper Union Mākslas skolā Ņujorkā 2007. gadā. Neseno personālizstāžu skaitā: “Port” Freedman Fitzpatrick, Losandželosā; “Lutz-Kinoy’s Loose Bodies”, Eleinas Laikmetīgās mākslas muzejā, Bāzelē (2013); “Matthew’s Secret” Galerie Van Gelder, Amsterdamā (2013); “Werk is Free / Be Free! May Day” Outpost, Norvičā, Apvienotajā Karalistē (2013) un “KERAMIKOS” – ceļojoša izstāde kopā ar Nacuko Učino Kunsthal Charlottenborg, Kopenhāgenā, Kunsthalle Baden – Baden, Bādenbādenē, Eleinas Laikmetīgās mākslas muzejā, Bāzelē un Villa Romana, Florencē (2012-2013). Viņš ir rīkojis performances Kunsthalle Baden – Baden; Nomas Foundation, Romā; Stedelijk muzejā, Amsterdamā; un New Museum, Ņujorkā. Viņa video ir tikuši rādīti Künstlerhaus Stuttgart, Štutgartē, Berlināles filmu festivālā, New Museum, Ņujorkā un Vaitčapelas galerijā, Londonā.

Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds, Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, VKN, Mozaīka, Valmiermuižas alus

*Izstāde tika priekšlaicīgi slēgta, jo 427 galerija pēkšņi attapās bez telpām

Foto: Ansis Starks

M.S.
20/05 – 12/06/2015

Viens no pirmajiem abstraktās glezniecības paraugiem Latvijas mākslā sākotnēji tika iecerēts kā parodija – 1920. gadā grupa akadēmiski orientētu mākslinieku, slēpjoties aiz Reinholda Kasparsona vārda, kolektīvi radīja “bumbisma” gleznas, ar kurām cerēja atmaskot modernistu darbību. Tieši Jāņa Roberta Tilberga radītā “bumbisma” glezna bez nosaukuma pamudināja M.S. pievērsties mākslai. Dīkos vakaros M.S. domāja par redzēto, domās velkot līnijas un jaucot krāsas. 20. maijā galerijā 427 tiks atklāta M.S. monogrāfija, kurā beidzot apkopots zināmais par līdz šim nepazīstamā mākslinieka darbību. Izdevums iepazīstinās ar M.S. radošajiem meklējumiem, kas veikti nezināmā laika posmā, pievēršoties dažādiem medijiem un tēmām. Mākslinieku aizrāvuši gan zīmējumi, gan krāsas un teksts, tomēr viņa darbi nekad iepriekš publiski nav izrādīti. Par laimi M.S. darbi laika gaitā nonākuši pie mākslinieka domu biedriem un draugiem. Monogrāfija tapšanu atbalstījuši cilvēki, kuru personīgajā arhīvā atrodas M.S. darbi – Žoslēns Vilmonts, Ēriks Apaļais, Nikolass Rīss, Okeāna mākslas akadēmija, Aditja Mandajams un Ada Pola (Brud), Karls Palms, Amanda Ziemele, Inga Meldere, Evita Vasiļjeva, Sebastians Rozenbergs, Nīls Hāss, Mikko Kuorinki, Darja Meļņikova, Žade Furē-Varnjē un Vensents de Houms, Edgars Gluhovs, Mariuss Luts, Maija Kurševa, Robins fon Einsīdels, Zoija Pola un Zīle Ziemele. Publikāciju papildina Jāņa Taurena, Vasīlija Voronova, Virgīnijas Janiuškevičūtes un Valentina Klimašauska teksti.

M.S. dzimis astoņdesmitajos gados, mācījies Oskara Kalpaka Rīgas tautas daiļamatniecības vidusskolā, kā arī Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, tomēr studijas Latvijas Mākslas akadēmijā viņš neturpināja, jo bija pārliecināts, ka iegūtais mākslas pamats ir pietiekošs. Ikdienā M.S. nodarbojas ar praktisku konstrukciju būvēšanu, bet brīvajā laikā aizraujas ar amerikāņu futbolu.

Foto: Rauls Pauls

15.12. – 26.01.
Karls Palms
15/12/2016 – 26/01/2017

Karls Palms (Carl Palm) (1980) ir Stokholmā dzīvojošs mākslinieks. Viņa darbība ir izvērsta dažādos medijos, tostarp zīmējumos, tēlniecībā, drukā, instalācijās, izplešoties līdz kūrēšanas apvāršņiem. Palmu interesē mākslas radīšanas process un prezentācija, apskatot to soli pa solim, ar klāteošiem skulpturāliem žestiem konstruējot savus darbus kā uzsvara punktus. Komplicēti un unikāli pēc savas dabas, Palma darbi bieži rāda norādes citviet, radot saturu, nepieķeroties tam, apjaušot kontekstu un citu artefaktu klātbūtni izstādēs. Palms mācījies Karaliskajā mākslas institūtā Stokholmā.

Karls Palms ir dibinātājs izdevumam Good Times & Nocturnal News, kas ietver sevī tekstus no starptautiskiem māksliniekiem un publicistiem. Iepriekšējie izdevumi tikuši prezentēti Komplot Briselē, Laikmetīgās mākslas centrā Viļņā, Center Berlīnē, United Maiami, Friends with Books Berlīnē un saistībā ar 56. Venēcijas biennāli, un Kopenhāgenas mākslas festivālu Overgadenā.

Viņa nesenākās un turpmākās izstādes notikušas Diesel Project Space (BE), S1 Portlendā (US), 427 Rīgā (LV), Nosbaum Reding (LU), X Bienal de Nicaragua (NI), XII Baltic Triennial Laikmetīgās mākslas centrā Viļņā (LT), Yautepec Gallery (MX), Cultural Foundation of Tinos (GR), GL Strand (DK), Overgaden (DK), Parallel Oaxaca (MX), Association Le Commissariat (FR), Kunsthalle Athena (GR), MACBA (ES), TOVES (DE), Kunsthalle Wien (AU), CAC (LT), Center (DE), ARTIUM (ES), Komplot (BE), Index – The Swedish Contemporary Art Foundation (SE) un IASPIS 12. Stambulas biennālē (TR).

Foto: Kristiāna Marija Sproģe

Debesu stumbri
Agata Meļņikova un Darja Meļņikova
30/09 – 27/10/2016

Izstādes pamatā ir apspēlēts jēdziens “Debesu Stumbri” (celestial stems), sastopamais ķīniešu Četru Pīlāru metodiskajā analīzē. Ar to saprot Ci enerģijas izmaiņas līdzi laika plūsmai. Debesu Stumbri nosaka cilvēka dzimšanas brīdī esošo piecu elementu – koks, uguns, zeme, metāls, ūdens – polaritāšu mijiedarbības, ņemot vērā dzimšanas gadu, mēnesi, dienu un stundu. Līdz ar to Celestial Stems “dokumentē” māsu ģimenes locekļu enerģētiku raksturojumus, ievērojot katra personīgo fen šui un tam atbilstošu galveno elementu.

Agata Meļņikova (1988) absolvējusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Mūzikas vēstures un teorijas nodaļu. Latvijas Nacionālās Operas viencēliena baleta izrādes “Tuvāk ekvatoram” mūzikas autore un Latvijas pārsātave Red Bull Music Academy 2016. Darbojas zem skatuves vārda Sign Libra.

Darja Meļņikova (1984) absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu. Personālizstādes: “EX-UVIA” Konstanet, Tallinā (2016), “Room 2. Fool’s Gold” MVT Vasaras Māja, Rīgā (2015), “Room 1. Brewing Harmony” Vita Kuben, Ūmeo (2014), “A Green Silhouette of Grey” (2014) un “Jaucot līnijas, kārtojot kaudzes” (2011) Kim? Laikmetīgās mākslas centrā, Rīgā. Nozīmīgākās grupas izstādes: “Stoneroses #5” Riverside, Bernē (2016), “Le Fragole del Baltico” Careof, Milānā (2015), “Lily’s Pool” Art in General, Ņujorkā (2015), “Literacy-Illiteracy” 16. Tallinas grafikas triennālē KUMU, Tallinā (2014), “Present Tense” Kalmar konstmuseum Kalmārā (2014), “Aspena – Ķemeri”, Kim? Laikmetīgās mākslas centrā, Rīgā (2014), “Vortex” Project Space Garage, Maskavā (2014), “Sculpture Is Space” Hobusepea, Tallinā (2013), “24 Spaces – Cacophony” Malmö Konsthall, Malmē (2013). Māsu iepriēkšējo sadarbību vidū ir darbs “Room 3. Follow Me” (izstāde ”Leilāks miers, mazāks miers” Latvijas dzelzceļa vēstures muzejā, 2015) un aizsāktā aksesuāru kolekcija (Ancient Relics/Popper Magazine, 2016)

Foto: Kristiāna Marija Sproģe

Saturs
Inga Ģibiete
29/07 – 26/08/2016

Skatītājs:
Kolonnas ēna. Forši. Metāla galva ar antenu. Piesedzas no gaismas. Stabi. Ar galvu krūmos. Straumes saskaloti koki krastā. Autobuss ar netīru ūdeni. Beigts dinozaurs ūdens malā. Teatrāla meža ainiņa. Zils onkulis baltā krāsā. Golfa nūju soma uz kalna. Galva otrādi. Goda lente. Jaciņa un balti svārki.

Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds, Akmeņlauzis

Foto: Līga Spunde

Nekas zudis, nekas atrasts
Evita Vasiļjeva
21/06 – 22/07/2016

Baltā siena, kas redzama caur tukšu rāmi, pastiprina antiseptisko atmosfēru. Fluorescējoša gaisma, uzkrītoši novietota pretim objektam, liek domāt par atrašanos darba vietā ar objektu veidošanas procesā. Bet pietuvojoties, tukšā rāmja, kas gaida pabeigšanu, vairāk vai mazāk gaistošās kvalitātes drastiski mainās. Pelēkās, faktūrās virsmas, rāmja viscaur graudainais un novalkātais izskats; tieši aiz tā var atklāt organiskas būtnes paliekas. Šajā punktā fluorescējošā gaisma šo “darba vietu” pārveido par skatuvi vai podiju.
– Stefans M

Evita Vasiļjeva (1985) ir dzimusi Rīgā. Nesen pabeigusi divgadīgo programmu rezidenču centrā De Ateliers Amsterdamā. Evitas Vasiļjevas personālizstādes un kopizstādes: “Monograms” VitaKuben, Ūmeo, Zviedrija (2014); “Paralēle vertikālei”, Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Rīga (2013); “Indian Summer”, dubultizstāde kopā ar Frederiku Pisuīzu Gallery Fons Welters, Amsterdama, Nīderlande (2013). Grupas izstādes: “Lily’s Pool” Art in General, Ņujorka, ASV (2015), “NF Presenteert: Vrom Ee tot Be tot Zie tot D” P/////AKT, Amsterdama, Nīderlande (2014), “Vortex” Garage’s Project Space, Maskava, Krievija (2014). Kopā ar Frederiku Pisuīzu vairākkārt uzstājusies “Based On a True Story”, Kafana Box Office, Amsterdama, Nīderlande (2012), “Acting is my nature” EEA studio building, Bēlica, Vācija (2012). Evita bija viena no Amsterdamas neatkarīgās mākslinieku vadītās telpas Last Minute Group dibinātājām (2011–2012), kas šajā telpā organizēja eksperimentālas grupas izstādes. Kopš 2009. gada Evita Vasiļjeva dzīvo un strādā Amsterdamā.

Atbalsts: VKKF, VKN, Kim? Laikmetīgās mākslas centrs

Foto: Līga Spunde

x kg
3/8
24/05 – 10/06/2016

Gluži kā turīgs tūrists no Berlīnes, dažu dienu laikā tas attopas tveicīgā pilsētā Portugāles ziemeļos. Izskats ir nedaudz mainījies – pāris nobrāzumi, kaut kas apdauzīts un sasists, bet dzīvs. Garmatains, plecīgs labdaris saņem to savās rokās un kā zinādams, no kurienes tas nāk un uz kurieni tam jādodas, ņem to sev līdzi. Dažu dienu laikā izskats ir mainījies – mazliet pieņēmies svarā tas sācis nepacietīgi trīties. Ceļojums uz Latviju lieksies pāri Francijai, Spānijai un vēl divreiz cauri Nīderlandes vidienei, kas rosina zināmu satraukumu. Viņš zina, ka ar katru pieturu tā svars tikai augs un transporta izdevumi kļūs arvien nepanesamāki. “Ceļo gudri!” brēc kāda kantora reklāma pilsētas avīzē. Arī pastnieks noslīd garām jaunās biksēs un pustukšu krūzi rokās. Visa pilsēta jūt – ir pienācis sūtījums*.

*Visi izstādē eksponētie kopdarbi ir radīti māksliniekiem nesatiekoties. Ar pasta starpniecību katrs objekts ir mērojis ceļu no vienas valsts uz nākamo, tādejādi nonākot visu apvienības biedru rokās. Katrā pieturpunktā objekts tiek modificēts pēc saņēmēja ieskatiem un atkal nosūtīts tālāk. Iesaistītās pilsētas – Porto (Rihards), Roterdama (Jānis K.), Enshede (Kristiāna), Berlīne (Jānis Dz.).

Apvienība “3/8“ ir četru mākslinieku grupa, kas piedalās izstādēs un publikācijās kopš 2014.gada. Grupa strādā pie mākslas darba kā savstarpēja sadarbības procesa izziņas, galvenokārt uzsverot darba tapšanas ceļu, kas jaunos apveidos atklājas izstādē “x kg”. “3/8“ sastāvu veido Kristiāna Marija Sproģe, Jānis Dzirnieks, Jānis Krauklis un Rihards Rusmanis.

Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds, VKN

Foto: 3/8

CGDGCE
Visente H. J. Mollestads
14/04 – 13/05/2016

Es nezinu, kā to spēlēt? Kāpēc nepamēģināt šādi?
Es spēlēju šorīt un pēkšņi iedomājos: “Hei, varbūt tas ir īstais skaņojums!”
Tad nu pamēģināju dažādas lietas, nostiepu un palaidu vaļīgāk dažas stīgas, un beigās sanāca šis. Godīgi sakot, ar tik daudz distortion, kurš gan varētu pateikt atšķirību?
– Airborne Nun

Vicente H. J. Mollestads (Vicente H.J. Mollestad) (1987, La Paza) šobrīd studē maģistrantūrā Sanderba institūtā Amsterdamā. Viņa darbus raksturo laikietilpīga nodošanās paša pieredzēm un ambīcijām. Sekojot šiem instiktiem līdz romantiskām galējībām viņa darbība attiecas uz diskursu kaut kur starp neokonceptuālismu un abstrakto ekspresionismu.

Atbalsts: VKKF

Foto: Līga Spunde

Krokodila secinājums
Amanda Ziemele
10/03 – 8/04/2016

Ko par to domā krokodils? Apziņa kā dabas daļa drīzāk līdzinās fotosintēzei, gremošanai vai arī dejošanai?

Krokodils, nolaupījis sievai bērnu, saka: “Ja tu teiksi patiesību, es tev bērnu atdošu.”
Sieva saka: “Tu neatdosi, tātad atdod, jo es teicu patiesību”. 
Krokodils saka: “Tieši otrādi, ja es atdošu, tu nebūsi teikusi patiesību.”

Amanda Ziemele (1990) darbojas glezniecībā, kā arī spēlē un dejo stepu grupā Biezoknis. Viņa absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu. Piedalījusies dažādās grupas izstādēs, tostarp “Apzīmētājs” Tabakas fabrikā (2015), monogrāfijā M.S. galerijā 427 (2015) un Survival Kit 6 (2014).

Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds

Foto: Līga Spunde

Neredzamais lauks
4/03/2016

Ja mežā nokrīt zars, bet to neviens neredz, vai tas patiešām notiek? Ja neviens nedzird kā šis zars nolūst, vai tā skaņa ir tur?

Šis notikums, ietverts vārdos, kļūst par teorētisku spekulāciju, aptamborētu ar pseidofilozofiskām teorijām.

Aicinām pavērt balto priekškaru un klusi paskatīties uz neredzamo.

Modes skate Neredzamais lauks 2016. World premiere.

Dalībnieki: Armands Berģis, Aksels Bruks, Margrieta Dreiblate, Ivars Krasts, Origo Boys, Konstantīns Paturskis, Dāvis Sliecāns, Kārlis Sliede, Deniss Ševeļovs, Tv Maskava

Atbalsta: Valsts Kultūrkapitāla fonds, VKN

Foto: Elīna Vītola

Viss no kaut kā
Tūre Valerts
16/12/2017 – 12/01/2018

Atbalsts: Iaspis, Valsts Kultūrkapitāla fonds, VKN
Īpašs paldies Ingai Melderei un Dašai Meļņikovai!

Foto: Tūre Valerts

Nezinītis uz mēness
Elīna Vītola
31/08 – 5/10/2017

Aiz gara laika Nezinītis bieži aplūkoja pie sienas pakārto gleznu ar nesaprotamajiem ķekšiem un ķeburiņiem un par varītēm pūlējās saprast, kas tanī uzzīmēts.
– Tu, brālīt, labāk uz to bildi neskaties, – Kazlēns viņu pamācīja. – Veltīgi nelauzi galvu. Tur tik un tā nekā nevar saprast. Pie mums visi mākslinieki tā zīmē, tāpēc ka bagātnieki tikai tādas bildes vien pērk. Viens uzkleķerē šitādus, vei, ķeburus, otrs uzvelk nez kādus nesaprotamus ērmalīkumus, trešais jau pavisam – iegāž tik vanniņā šķidru krāsu un tad uzšauj to audekla vidū, tā ka iznāk sazin kāds nejēdzīgs, aplams plankums. Tu skaties uz šo plankumu, un nenieka nevari sajēgt – tīrais draņķis! Bet bagātnieki blenž un slavē. “Mums, sak, nemaz nevajag, lai glezna būtu saprotama. Mēs nemaz negribam, lai mums šāds tāds mākslinieks sazin ko mācītu. Bagātais arī bez mākslinieka visu saprot, bet nabagajam nekas nav jāsaprot. Par to jau viņš ir nabags, lai nekā nesaprastu un dzīvotu tumsībā.” Redzi, kā spriedelē! Nu, brālīt, esmu gan izredzējies, kā bagātnieki dzīvo – lai gan visur centrālapkure, ar kamīniem, saka, izskatās lepnāk.
Nikolajs Nosovs. Nezinītis uz mēness (1965)

Elīna Vītola ir gleznotāja, kura izstādēs piedalās reti, taču labprāt apmeklē žūrfiksus. Šī ir mākslinieces pirmā sadarbība ar pazīstamo krievu ilustratoru Henrihu Vaļku (1918 – 1998).

Atbalst: Valsts Kultūrkapitāla fonds

Foto: Līga Spunde

Nolivuda
Frenks Boids
15/06 – 13/07/2017

..tāpēc dzīve gūstā var būt veids kā aizbēgt. Pārošanās sezona sākas ar skaļu ķercienu, kas izšķīst gaisā kā silta elpa. Bižutērijas tumši violetās nokrāsas karājas virs pleciem. Nelegālu duplikātu straumes skrien kā savvaļas dzīvnieki. Lietus smagi krīt..

..smilšu krāsas gliemis atstāj rūgtu noslēpumu slāni. Runājošās bungas čalo par mainīgo laiku. Liegi toņi svārsta kosmosa attēlus. Runā ar tinītu, sadzirti tā raudas. Ienāc svētnīcā, kur dūmi smejas par lāzeriem. Viens no dvīņiem zaudē ožu, otrs runā ar bruņurupuci. Galvaskausa, kas aprecēja ceļotāja meitu, kauciens. Mežonīgi koku vīnogulāji dod pavēni septiņām meitenēm. Pavediens ir steigā pazaudēts. Manas nākamās kustības trajektoriju nosaka burvju akmens. Un tomēr es dzeru par daudz. Vēji nes vārdus šurpu turpu, neatstājot neko no jautājuma. Netīras kurpes ritmiski kāpj. Tveice ir neizmērojama. Saknes dzied vientulības dziesmu un lēni žāvājas. Ielīpi marmelādē, mazgājot savus dzeltenos zobus. Mēness ir augstu, tā apaļais smaids dziedē tulznas. Termītu mielasts. Tīra roka trīc ar grāciju. Ziemeļu oļi izdveš raizes, dienvidu rīkstes locās no rīta paģiru skaņas. Pistoles spals spīd kā dimants..

Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds, VKN

Foto: Rauls Pauls

Britu zinātnieki par dogo
F5
18/05 – 8/06/2017

Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds, VKN

Foto: Kristiāna Marija Sproģe

– stūrains –
Miraks Džamals
30/03 – 3/05/2017

Liels, ass trijstūris, sadalīts nevienmērīgās daivās, šaurākajai slejoties augšup, ir shematiski precīza garīgās dzīves reprezentācija. Jo zemāka ir daiva, jo lielākas, platākas, augstākas un aptverošākas būs pārējās trijstūra daļas.
Viss trijstūris lēnām, gandrīz nemanāmi kustās uz priekšu un augšup, un tur, kur smaile ir “šodiena”, pārējās daivas būs “rītdiena” – tas ir, kamēr tikai pēc smailes iespējams saprast, kur ir šodiena, kas pret pārējo trijstūri izskatās kā neizprotama vervelēšana, rītdiena veido patiesu un jūtīgu otrās daivas dzīvi.
Kandinskis, Vasilijs. Par garīgumu mākslā (1910). Ņujorka: Solomon R. Guggenheim, 1946.

Miraks Džamals (Mirak Jamal) ir dzimis Teherānā, Irānā, uzaudzis Padomju Savienībā, Vācijā, ASV un, visbeidzot, Kanādā, kur studējis Ontārio Mākslas un dizaina koledžā Toronto. Viņš piedalījies daudzās starptautiskās izstādēs, starp tām nesenākās personālizstādes bijušas “Mother! Minsk! Where are you!” Sultana galerijā Parīzē (2016); “Mirak Djamal, IRONIMUS ’91” Rolando Anselmi galerijā Berlīnē (2016); “BRUSSELS OCT. 29TH, 2015” MonCheri Briselē (2015). Nesenākās grupas izstādes: “Black Hole Sun” The Loon Toronto (2016); “Dream Song 386” Cooper Cole Toronto (2015); “Conflicting Evidence un An Account of Discovery and Wonder” 1857 Oslo (2015). Mākslinieks dzīvo un strādā Berlīnē.

Atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds, VKN

Foto: Kristiāna Marija Sproģe