Egg Punk Karaoke
Bora Akindžiturks
15/11 – 21/12/2018
“Man riebjas vārītas olas.”
“Nopietni?”
“Mana mamma agrāk katru dienu vārīja olas brokastīm.”
“Tiešām katru dienu?”
“Jā, katru mīļu dienu, bez izņēmumiem. Un ne jau sakultas olas vai omleti, ne arī to lietu, kad tu iesit olu pa taisno verdoša ūdens katlā..”
“Plaucētas olas.”
“Jā, plaucētas olas. Viņa arī tādas nekad netaisīja, viņa vienkārši vārīja olas katru dienu. Es tās ēdu visu bērnību, cik vien varu sevi atcerēties. Šķiet, ka tiklīdz, kā beidzu zīst no viņas pienu, viņa pārslēdzās uz vārītām olām. Vispirms mates piens, un tad pa taisno pie vārītām olām. Neko citu pa starpai.”
“Un cik ilgi tev vajadzēja viņas ēst?”
“Tik ilgi, kamēr vien dzīvoju ar vecākiem.”
“Bet tu joprojām dzīvo ar vecākiem.”
“Nu, jā, it kā, bet es tur pavadu mazāk laika. Dažreiz es palieku pie tevis, vecīt.”
“Bet es arī dzīvoju ar vecākiem. Tā kā tu dzīvo vai nu ar maniem vecākiem, vai ar saviem. Jebkurā gadījumā tu dzīvo ar vecākiem.”
“Vismaz tad, kad es palieku pie taviem vecākiem, man nav jāēd vārītas olas.”
“Tas gan. Manam patēvam ir alerģija no olām. Reiz viņš piedzērās ar draugiem un saderēja, ka apēdīs piecas vārītas olas vienā piegājienā.”
“Un kas notika?”
“Nu, viņam pietūka kakls, viņam pamatīgi trūka elpa, viņš pietūka un sabruka uz grīdas…”
“Tu biji mājās, kad tas notika?”
“Jā, mana māte bija izgājusi, neatceros, kur tieši, un es paliku mājās ar patēvu. Es dzirdēju kliedzienus, ieskrēju virtuvē un redzēju, kā viņš vārtās uz grīdas un rīstās. Viņš gārdza kā suns.”
“Suņi negārdz.”
“Gārdz gan. Mans suns gārdza, kad mira. Man likās, ka patēvs arī nomirs.”
“Tev bija bail?”
“Nē, man liekas, man bija vienalga. Es atceros, ka stāvēju tur un domāju, ka, ja viņš tajā brīdī tur nomirs, varbūt viņa draugi neies prom un paliks pie mums, līdz māte agriežas. To es negribēju. Bet es atceros, ka biju pārsteigts par viņa sejas krāsu – viņš bija pilnīgi sarkans. Man šķita, ka cilvēkiem nevar būt tik sarkanas sejas. Es atceros, viņam bija sarkans krekls un viss palika sarkans. Likās, ka krekls izpletās līdz viņa sejai un viņš palika par kreklu. Viņš kļuva pats par savu kreklu.”
“Kad es biju bērns, man bija ļoti bail nosmakt no kaut kā.”
“No kā, piemēram?”
“Es nezinu, nu, jebkā.”
“Piemēram?”
“Nu, piemēram, man bija bail norīt akmeni.”
“Akmeni?”
“Nu, akmeni, jā.”
“Tā kā lielu akmeni?”
“Nu, pietiekami lielu, lai tas iesprūstu manā rīklē.”
“Vecīt, kam jānotiek, lai akmens iestrēgtu tavā rīklē?”
“Nu, piemēram, es skrienu un pēkšņi nokrītu, un manā atvērtajā mute varētu iekrist akmeņi no zemes, un es varētu kādu norīt… vai, piemēram, ja es paceltu galvu, lai uz kaut ko paskatītos, putns, kas lido virs manis, varētu nomest akmeni un tas iekristu manā mute.”
“Putns? Tiešām?”
“Vai tu zini, ka daži putni lido ar akmeņiem, lai celtu sev ligzdas?”
“Vecīt, es nekad iepriekš neko tādu neesmu dzirdējis. Katrā ziņā ir diezgan stulbi domāt, ka putns varētu mest akmeni un tas iekristu tev tieši mute.”
“Kapēc? Vai tu esi sasodīti drošs, ka ir kaut kas, kas nekad nevarētu iekļūt tavā mutē?”
“Nu, visdrīzāk tas nebūs akmens, un pie tam – akmens, ko putns iemetis tev tieši mutē.”
“Zini, man šķiet, viņam taisnība. Ja tā padomā, jebkas var nonākt tavā mutē. Mans patēvs, man liekas, bija pilnīgi pārliecināts, ka olas nekad nenonāks viņa mutē, bet tad viņš noslēdza derības un tur nu viņas nonāca.”
“Sasodīts, es neslēgšu ar tevi derības un nelikšu akmeni savā mutē!”
“Varbūt ne akmeni, bet kaut ko citu – jā. Pat olas.”
“Bet kas tieši ir ar tām olām? Man nav no olām alerģijas.”
“Nu, es nerunāju par olu ēšanu, bet, teiksim, aizrīšanos, jo mute ir pilna ar olām.”
“Ko?”
“Nu, piemēram, kad tu vienlaicīgi ieliec dažas nolobītas olas savā mutē un turi tās tur kādu laiku, nekošļājot un nenorijot viņas, vienkārši turi viņas mutē.”
“Man šķiet, viņas izslīdētu.”
“Nu, ja tu cieši aizver muti, viņas neizslīdēs.”
“Nolobītas olas ir ļoti glumas, tāpēc, ja tu turi cieši aizvērtu muti, tās aizslīdēs pretējā virzienā un tās sāks slīdēt lejā pa tavu barības vadu un iesprūdīs tur.”
“Vecīt, es tikko kaut ko sapratu. Tu ienīsti vārītas olas un tev ir bail aizrīties ar kaut ko.”
“Un?”
“Nu, izskatās, ka tās abas lietas ir saistītas. Nu, tev riebjas olas, jo tev ir bail, ka tās iesprūdīs tev rīklē. Varbūt tas jau ir noticis. Varbūt tas notika agrā bērnībā, bet tu vienkārši to neatceries. Tu taču zini, ka mūsu pirmās atmiņas parādās pēc trīs gadu vecuma, vai ne? Ar to es gribēju teikt, ka, ja tava māte sāka tevi barot ar olām pirms trīs gadu vecuma, varbūt kādu reizi ola iesprūda tev rīklē, bet tu vienkārši to neatceries.”
“Beidz, es atceros sevi vēl pirms trīs gadu vecuma.”
“Tiešām? Un ko tieši tu atceries?”
“Nu, es atceros, kā gulēju šūpulī un skatījos caur šūpuļa restēm uz istabu – tajā neviena nebija, un man ļoti gribējās, lai kāds ienāktu un izņemtu mani no šūpuļa, jo man uz visu bija jāskatās caur pamatīgām koka restēm un tas tiešām pamatīgi sūkāja.”
“Tad tu saki, ka ne tikai atceries sevi tajā vecumā, bet atceries arī to, kā juties?”
“Nu, nosacīti, jā.”
“Bet tās ir muļķības, vecīt. Tu neatceries, ko darīji vakar, un tagad tu stāsti, ka atceries, kā juties, kad gulēji šūpulī ar restēm.”
“Jā, es arī atceros, kā mēģināju nemitīgi grauzt tās restes. Es viņas grauzu visu laiku. Acīmredzot tās mani sadusmoja tik ļoti, ka es gribēju tās iznīcināt. Vai vismaz tikt cauri restēm kaut kur prom.”
“Jā, tā kā tiekties pēc brīvības.”
“Haha.”
“Mēs visi sēžam šūpuļos ar restēm, vecīt.”
“Ko?”
“Es saku, ka mēs visi sēžam šūpuļos ar restēm, nu, mēs skatāmies uz pasauli caur restēm. Visi savos šūpuļos ir ieslodzīti uz mūžu. Atšķirība starp mums un parastiem cilvēkiem ir tā, ka mēs saprotam, ka sēžam šūpulī, kamēr parastajiem cilvēkiem tas vienkārši nepielec. Viņi pat nemēģina grauzt restes. Viņi nomirst savos šūpuļos.”
“Bet tev šķiet, ka ir tādi cilvēki, kas tiek ārā no saviem šūpuļiem?”
“Jā.”
“Un kas tie būtu interesanti?”
“Nu, piemēram, tie, kas dara to, ko grib darīt. Es domāju, to, ko viņi tiešām grib darīt. Piemēram, maniem vecākiem riebās viņu darbs, bet, pat neskatoties uz to, viņi turpina iet uz darbu gadiem. Un viņiem pat neienāk prātā, ka viņi varētu darīt kaut ko, kas viņiem tiešām patīk, nevis pavadīt savas dzīves darot kaut ko bezjēdzīgu. Viņiem nav izredžu. Bet, ja tu dari to, ko uzskati par pareizu, tad tev ir iespēja tikt ārā no šiem sūdiem.”
“Un kas tev šķiet pareizi?”
“Es mīlu mūziku, vecīt.”
“Tātad tu gribi kļūt par mūziķi?”
“Es jau esmu mūziķis, šeit un tagad. Es to jūtu, saproti. Es tusējos ar tevi, bet es zinu, ka, kamēr tusējos ar tevi, es joprojām esmu mūziķis. Tas ir kā ritms tavā sirdī. Tev pielec, vecīt? Ritms, kas nekad neapstājas. Pat ja mans darbs būtu ziloņu sūdu tīrīšana cirkā, es joprojām būtu mūziķis, es būtu brīvs dvēselē.”
“Bet, ja tu tīrītu ziloņu mēslus cirkā, tu būtu ziloņu mēslu savācējs, nevis mūziķis.”
“Viss ir mazliet sarežģītāk nekā tu to apraksti.”
“Ak, tiešām.”
“Redzi, visu var apskatīt dažādos līmeņus. Es nerunāju par augstāku vai zemāku līmeni, bet par pavisam citu līmeni. Viens līmenis ir tas, kur mēs visi dzīvojam, viss, ko redzam apkārt. Bet pavisam citā līmenī ir kaut kas, ko mēs neredzam ar acīm, bet kas joprojām eksistē, joprojām kaut kur ir. Tas ir tā kā ideju vai sapņu līmenis. Un šie līmeņi ir savienoti, tie ir cieši savijušies, un, ja tev šķiet, ka tas, ko redzam, ir vienīgā eksistējošā realitāte, tad tu esi idiņš.”
“Es zinu, kas tu esi. Tu esi mans mirušais kaķis cilvēka ķermenī. Kad es sabliežos, man vienmēr šķiet, ka mans mirušais kaķis ar mani mentāli sazinās, un tas, ko tu saki, ir ļoti līdzīgs tam, ko mans kaķis man stāstīja. Mans kaķis nomira un kļuva par tevi, es tev saku.”
“Tavs kaķis nomira pagājušo gad, un tev liekas, ka tava kaķa gars iemājoja manā ķermenī pēc tam?”
“Esmu dzirdējis, ka tādas lietas notiek – piemēram, mirušie dzīvnieki negrib atstāt savus saimniekus un viņu dvēseles iemājo kādā, kas dzīvo netālu no saimnieka.”
“Tas skan smieklīgi. Ja tā, kas notiek ar dvēselēm tiem cilvēkiem, kuros iemājojuši miruši dzīvnieki? Kur tās paliek? Tipa, dzīvnieks iemājo cilvēkā, bet kas notiek ar šo cilvēku un viņa paša dvēseli?”
“Nu, tā kā divas dvēseles, kas mājo vienā ķermenī, viena otrai blakus. Dvēseles uz maiņām apliecina sevi. Un tu vairs nevari pateikt, kurš ar tevi runā – tava māsa vai tavs mirušais kaķis.”
“Kaut mana māsa tevi dzirdētu tagad.”
“OK, es sapratu tevi, vecīt, galvenais ir būt pašam un nebāzt sev rīklē neko, pret ko tev ir alerģija.”
“Jā, un neskatīties ar atvērtu muti, kad virs galvas lido putni.”
“Velns, esmu izsalcis.”
“Pasūtam picu?”
– Nataļja Serkova
Bora Akindžiturks (Bora Akinciturk) (dz. 1982. gadā Turcijā). Dzīvo un strādā Londonā. Nozīmīgās izstādes: “Keep Smiling is The Art of Living”, Alyssa Davis Gallery, Ņujorka, ASV, 2017; “We’re All Dead, We Just Don’t Know It Yet”, Ultrastudio, Peskara, Itālija, 2017; “Fallen Angels”, sadarbībā ar Noemi Merku, Komplot, Brisele, Beļģija, 2017; “Say Yes”, The Beautiful Erah, Zalcburga, Austrija, 2016; “Politely Declined”, Pilevneli Project, Stambula, Turcija, 2012. Viņa grupa Fino Blendax, kas izveidota sadarbībā ar Ahmetu Ogutu uzstājusies The ICA Londonā; Chisenhale Gallery Londonā; VanAbbe muzejā Einhovenā; 56. Venēcijas biennālē Creative Time Summit: The Night Art Made the Future Visible 2015.
Atbalsts: VKKF, VKN
Foto: Līga Spunde
