* vieta, kurā viss ir no linoleja, un tur domā linolejā.
aptuveni 23m2 2.5 – 3 mm bieza linoleja garoza apdzīvo linoskaiži
Sākotnēji veidojusies no seismiskām kalta kustībām un krāsu izvirdumiem. Ar laiku to sāka apdzīvot linoskaiži, kas evolūcijas ceļā veidojušies no kalta griezuma butnēm. Tā ir vieta, kurā kalts nemāk apstāties, tas ir līdzīgi kā atmosfēra apņem linoskaidijas virsmu brīžiem atsedzot kādas būtnes atveidus linotektoniskajā reljefā.
Linolejijā neeksistē papīrs, tas nepagrūtina šo vietu ar savu trauslumu un vārgumu, ar savu ierobežojošo izmēru un nevēlēšanos samierināties ar planētas ”zeme” gravitācijas un fizikas likumu neizbēgamo slogu. Linolejija ir stingra vieta.
Hanele Zane Putniņa dzīvo un strādā Rīgā. Haneles grafikām pamatā ir mitoloģiski tēli no folkloras un leģendām, kurus bieži vien māksliniece pārrada lielformāta linogriezuma tehnikā. Apjomīgās tēlu kompozīcijas mijas ar pieticīgiem ikdienas situācijas absurdiem, ko viņa mēdz dēvēt par “brēgelīšiem”. Haneli interesē vēsturiskās grafikas tehnikas un viss ar to saistītais. Turpina savus meklējumus linogriezuma pasaulē, ņemot pēc iespējas lielākus kaltus un cenšoties atrast kādu dārgumu starp linoleju skaidām. Straujiem soļiem tuvojas savam pirmajam izgrebtajam hektāram linolejā.
Pedagoģiskās spēles 1. Starpnieki un ierobežojumi Viktors Timofejevs 12/01 – 17/02/2024
“Piedalīšanās spēlē ir brīvprātīgs mēģinājums pārvarēt nevajadzīgus šķēršļus” Bernards Suitss no 1978. gada grāmatas The Grasshopper: Games, Life and Utopia.
Dažu pēdējo gadu laikā esmu pasniedzis eksperimentālo datorspēļu nodarbības gan mākslas, gan ne-mākslas studentiem vairākās universitātēs. Katru nedēļu mēs spēlējam, apspriežam un veidojam spēles, izmantojot dažus pamata programmēšanas rīkus. Mans mērķis ir līdzīgs jebkurai citai studijas nodarbībai, mudinot studentus ļauties medijam un šajā procesā izteikt sevi un visu, kas vien ienāk prātā. Mūsu radītās spēles mēdz būt vienkāršas, taču negaidīti eksistenciālas – pirmās personas skatpunkts, kas klīst pa blokveida, ģeometriskām ainavām, kas vāc bezjēdzīgus priekšmetus, atver bezgalīgi daudz durvju un mijiedarbojas ar personāžiem bez sejām. Katru reizi no jauna mani aizkustina studentu spēles, kas spēj risināt tādas tēmas kā problēmas mājās vai personiskā trauksme, izmantojot maldinoši vienkāršus līdzekļus. Taču neaizmirstamākā pieredze no šīm nodarbībām ir bijusi iespēja vērot studentus, kuri klases priekšā prezentē un spēlē savas spēles. Ja viņu spēles ir introspektīvi spoguļi, spēlēšana caur tām ir veids, kā tās apdzīvot un katartiski tās iegūt (vismaz tā man ir teikuši daži studenti). Lieki piebilst, ka šīs nodarbības uz mani ir atstājušas iespaidu.
Iepriekš minētais Bernarda Suitsa citāts ir kaut kas, ko mēs apspriežam jau studiju iesākumos. Spēja uz laiku izveidot un apdzīvot telpu, kurā jums ir absolūta rīcības brīvība, lai cik ierobežota tā būtu, var būt neticami spēcinoša pieredze pasaulē, kas bieži vien šķiet ārpus mūsu kontroles. Būtībā šādi veidojas manas personīgās attiecības ar mākslas veidošanu (kā personīgo hobiju, ne obligāti kā publisku karjeru). Pirmo reizi es sāku radīt mākslu, lai tiktu galā ar problēmām, kas saistītas ar manu veselību. Drīz tā kļuva par manām mājām, kamēr es pārcēlos uz citām valstīm. Un nesen, tā kā daudz laika esmu pavadījis mācot, esmu mākslu atradis arī savā mācību programmā. Piemēram, iepazīstinot ar jaunu rīku – tādu kā tekstu – es dalos ar mini spēli, ko izveidoju, izmantojot tikai šo rīku. Manas spēles parasti ir kaut kas ļoti vienkāršs vai absurdi neiespējams, lai parādītu iespējamās ekstremitātes. Ar to sākās manas “pedagoģiskās spēles” un arī šī izstāde.
“Starpnieki un robežas”, patreizējā izstāde 427, attīstījās, lai ietvertu vairākas tēmas, kas pārklājas. Pirmā nāk no vienas no manām minispēlēm, kas aptvēra MI “botu” navigāciju un objektu sadursmes noteikšanu. Tās nedēļas nodarbības nosaukums burtiski bija “Starpnieki un robežas”. Es nolēmu, ka tas bija gana dīvaini, lai izņemtu to no konteksta un sarīkotu izstādi. Tāpēc es paplašināju spēli, lai tā notiktu 427 galerijas virtuālajā versijā, un iekļāvu vēl dažus līmeņus. “Mērķis” ir izvairīties no saskarsmes ar visiem apkārtējiem, šķērsojot vairākus labirintus. Izstādē spēle tiek prezentēta uz datora, kas ir atspoguļojas projekcijā, atjaunojot klases dinamiku, tostarp neveiklo, nevienmērīgo apgaismojumu. To var interpretēt kā sarunas starp neredzamām konstrukcijām, piemēram, sociālajām attiecībām un sabiedrības normām.
Uzaugot Rīgā, runājot gan latviešu, gan krievu valodā, mana latviešu valoda tika pārrauta, kad ar ģimeni imigrēju uz Ameriku. Kad mūžībā aizgāja mans vectēvs, kurš vienmēr rosināja manu latvisko identitāti, pazuda arī mana tuvākā saikne ar valodu. Kad es atgriezos Rīgā kā pieaugušais, es atklāju, ka vēlos iederēties. Tikai nesen esmu pieņēmis, ka tas nekad nebūs iespējams un ka manas šķeltās identitātes ir ikdienišķa lieta, un es varu to pieņemt. Šī valodu sajaukšana iedvesmoja manu pašreizējo darbu, kas ir mainīgs alfabēts. Šai izstādei veidotā versija izmanto pirmos četrus romiešu alfabēta burtus un sistemātiski tos bezgalīgi šifrē. Dažkārt rodas jauni burtiem līdzīgi veidojumi; citreiz himēriskie, neizdibināmie personāži ir tīrs nonsenss.
Galerijas radiators ir paplašināts, lai ieskautu telpas perimetru, radot apmeklētājam ilūziju par šūpulim līdzīgu iežogojumu, kas samazināts līdz bērna augumam. Šo efektu papildina telpu aizpildošs projektora ekrāns un lielizmēra sienas gleznojums, kas attēlo logu. Kopā ar klases estētiku šī spēlē ar izmēru attiecībām ir paredzēta pedagoģiskās vides apvēršanai – “pieaugušie” šeit ir bērni, kas atstāti spēlēties ar sev nepazīstamu loģiku.
Viktors Timofejevs
Viktors Timofejevs (dz. 1984, Rīga) ir Ņujorkā dzīvojošs mākslinieks. Timofejeva starpdisciplinārā radošā prakse ir balstīta personīgajā pieredzē, spekulatīvos priekšstatos un visā pa vidu. Strādājot ar ģeneratīvu programmatūru, video, gleznošanu, instalāciju un skaņu, Timofejevs apvieno šos medijus, lai veidotu daļēji iztēlotas vides. Viņš ieguva MFA grādu Piet Zwart institūtā Roterdamā un bakalaura grādu Hantera koledžā Ņujorkā. Viņš arī regulāri rīko video seansus, performances un klausīšanās sesijas sensorās deprivācijas apstākļos No Moon pasākumu telpā Bruklinā, kuru mākslinieks līdzdibināja 2018. gadā.
Nesenākās personālizstādes ietver DOG, Interstate Projects, Ņujorkā (2021); God Objects, Futura/Karlin Studios, Prāgā (2020); Kāpnes uz meloni, Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Rīgā (2017); un S.T.A.T.E. Drawing Room, Londonā (2016). Nesenās grupu izstādes: Shallow Springs, Kohta Kunsthalle, Helsinkos (2023); Digitālā intimitāte, Prāgas Nacionālajā galerijā (2021); 14. Baltijas triennāle, CAC, Viļņā (2021); Negaidītas tikšanās, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (2019); A Barbarian In Paris, Fondation Ricard, Parīzē (2018); un Somewhere In Between, Bozar, Briselē (2018).
Ēnu serenāde Maša Kovtuna, Olga Krikuna 26/10 – 23/12/2023
Ēnu serenāde
Trauma ir dīvains zvērs. Dažreiz tā ir saistīta ar atsevišķu notikumu. Citreiz tā aptver ilgus, neskaidrus laika posmus. Tā var būt kolektīva, bet allaž izolējoša. Trauma uzkavējas. Tā spēlē garo spēli. Tā mums norāda, ka mēs neesam drošībā vai ka drīz notiks kaut kas briesmīgs. Mēs gaidām, kad tas notiks ar mums, un pat tad, kad tā nenotiek, mēs turpinām gaidīt. Dažreiz, ja mēs gaidām pietiekami ilgi, mūsu bailes ieņem noteiktu formu un seko mums mūsu nomoda īstenībā. Varbūt jūs vīrieti, kas staigā pa pārpildītu ielu ar kameru, noturat par karavīru ar pielādētu ieroci. Iespējams, katru reizi, kad iezvanās tālrunis, jūs satrūkstaties nelāgu ziņu gaidās. Iespējams, koku ēnas no loga uz jūsu guļamistabas sienas kļūst arvien draudīgākas līdz ar katru nakts stundu, un jūs nevarat aizmigt. Jūsu pagātnes un tagadnes izjūta lūzt, un vairs nav šur tur, bet gan viena liela, nestabila vieta, kurā mēs visi krītam.
Bet ēnas var būt arī tikai ēnas. Ja tām ir tik viegli pārvērsties par mūsu murgu avotu, tad mēs varam tās pārvērst arī par citām lietām, visdažādākajām lietām. Piemēram, es izstiepju roku un ar diviem pirkstiem veidoju truša formu. Jūs darāt to pašu, bet mēģināt izveidot rejošu suni. Lampas gaisma ir maiga, tāpēc ēnas ir nedaudz izplūdušas, taču tam vairs nav nozīmes. Šādi mēs turpinām, veidojot savu stāstu, līdz beidzot aizmiegam.
Izstāde “Ēnu serenāde” ir mākslinieču Olgas Krikunas un Mašas Kovtunas veidots kopdarbs. Savos darbos mākslinieces izzina nostalģijas, ilgu un nebeidzamu identitātes meklējumu tēmas. Nesenākā pagātnē viņas ir sākušas pētīt dzīves sarežģījumus un sazarojumus kara laikā. Kā ukraiņu māksliniecēm, kas dzīvo ārvalstīs, mākslas priekšplānā izvirzās nenoteiktība, izolācija un paaugstināta modrība. “Ēnu serenāde” ir piesātināta ar mākslinieču niansētajām introspekcijām, kas izpludina realitātes un eskeipistu fantāzijas robežas.
Kristina Džiljoti
Maša Kovtuna (dz. 1993. g.) ir ieguvusi bakalaura grādu Žiri Černickija un Mihala Novotnija glezniecības studijā Prāgas UMPRUM, kur šobrīd viņa turpina maģistra studijas Fine Arts III studijā pie Mihala Pěchoučeka un Dominika Gajarskija. Viņa arī pavadīja mācību praksi Vīnes Angewandte (Henninga Bohla gleznošanas studijā). Ukrainā, no kurienes nāk Kovtuna, viņa ieguva bakalaura grādu arhitektūrā PGASA. Viņa strādā ar instalācijām, ko veido glezniecība, video un tēlniecība ar uzsvaru uz nostalģijas savstarpēju izpratni ar melanholiju un identitātes meklējumiem, ko nosaka Prāgā ilgstoši dzīvojoša imigranta situācijas specifika. Viņas darbi saistīti ar māju tēmu šī vārda visplašākajā nozīmē – kā intimitātes un drošības zaudēšana pasaulē, kuras pamatā ir nebeidzama tagadnes plūsma, kas strauji noveco. Mašas Kovtunas darbi ir izstādīti vairākās neatkarīgās galerijās Čehijā, kā arī ārzemēs, piemēram, Lubov galerijā Ņujorkā.
Olga Krikuna (dz. 1994. g. Odesā, Ukrainā) ieguva bakalaura grādu Mākslas, arhitektūras un dizaina akadēmijā Prāgā (Supermedia studijā) un 2021. gadā ieguva maģistra grādu Glezniecības studijā. Viņas darbs tika nominēts StartPoint balvai. Studiju laikā viņa izgājusi starptautiskas prakses T.E.I. Atēnās, Fotogrāfijas un audiovizuālās mākslas nodaļā; Konstfack – Mākslas, amatniecības un dizaina universitātē Stokholmā, kā arī Nacionālajā Taivānas Mākslas universitātē. 2022. gadā viņa ieguva Jindřich Chalupecký balvu. Olga Krikuna savos mākslas darbos izmanto dažādus medijus, tostarp glezniecību, objektus un video, kurus viņa secīgi izkārto, lai izveidotu komplicētas instalācijas. Apvienojot fiktīvu naratīvu elementus ar atsaucēm uz eksistējošiem kulturāli un sociāli nozīmīgiem simboliem, viņa izgudro sevi apšaubošu mūsu laikmeta mitoloģiju. Viņa strādā ar tādām tēmām kā identitāte, sabiedrības sadrumstalotība, spriedze kā sekas personiskām neatbilstībām un bailes kā reakcija uz to. Viņas prakse spēcīgi sakņojas intuīcijā, emocijās un personīgajā pieredzē, kuras elementiem tiek pieiets ar izteiktu vizuālo stilistiku un specifisku estētiku, padarot viņas darbus līdzīgus sirreālām vīzijām vai sava veida sapņainam transam, novedot pie suģestējošas vizuālas pieredzes.
Luīze Nežberte savā izstādē “Clump Spirit” iepazīstina ar virkni darbu, kas turpina viņas interesi par tēlnieciskām un telpiskām kolekcionēšanas, citēšanas un kolāžas tehnikām. Ja Luīzes prakse varētu atrasties kaut kur starp formāliem eksperimentiem ar objet trouvé un autorības sairšanu mākslinieciskās apropriācijas ceļā, to, iespējams, vislabāk raksturo noziedzīgā darbība “zādzība, atrodot”. Biezokņa gars tver šo kleptomānisko, tomēr nevainīgo garu: tie ir priekšmeti, kas izgatavoti no lipīgas atbalsta struktūras, pie kuras pazaudēti un atrasti priekšmeti pielīp viens pret otru, tādējādi pārvarot sevi un kļūstot par vienu ar pasauli. Allaž mainīgais biezokņa gars tādējādi objektivizē pirmatnēju, gandrīz cildenu stāvokli, kurā tiek zaudēta patības neskartība, bezgalīgas mūžības sajūta, okeāniskā sajūta.
Biezokņa garā šis teksts pieķeras kādam citam tekstam, tas ir, Annas Boijeres “Neapmierinātā likteņa rokasgrāmata” un viņas prozas poēma “Crush Index”, kurā, starp citām simpātijām, ir norādīta agrāko simpātiju tableau vivant, apakškategorijas ar nekad neīstenojamām mīļāko simpātijām, simpātiju sugas, piemēram, simpātija pret tuvumu un simpātija pret tuvuma trūkumu. Biezoknis, tāpat kā simpātija, bieži vien ir pārāk tuvu tam, ko tas vēlas, un tas, ko tas vēlas, bieži vien ir nekas cits kā nejaušs objekts, ar kuru tas sastopas ceļā uz kaut ko citu. IR VIENKĀRŠI PĀRIET NO BŪŠANAS SASPIESTAM UZ BŪŠANU SAPUDUROTAM, TAS IR TIK VIENKĀRŠI KĀ PAŅEMT ROKU.
Piezīmes par biezokņa gara teoriju, Biezokņa Gara Fenomenoloģija, ma vie en clump.
Zigmunda Freida biezokņa gara pašportrets: Strādāt ar objektu pasauli nozīmēja strādāšanu agrāko bēdu vietā. Tāda bija bērnu pasaule. Vispirms notika tas, ka jūs saskārāties ar kaut ko, un pēc tam jutāties labi vai arī sāpināts. Tādā veidā jūs atradāt robežas.1 Pirms robežu pastāvēšanas eksistēja kontakts ar cita ķermeni, kas tika izjusts kā savējais, jūtot vienotību ar ārējo pasauli kā kopumu, tiešs mūžīgā apziņas fakts, et comme océanique. Lai gan rakstnieks un mistiķis Romēns Rollā šo okeānisko izjūtu uzskatīja par reliģisku sajūtu, viņa vēstuļu draugs Zigmunds Freids uzskatīja, ka okeāniskā sajūta, ja tāda pastāv, ir sarukusi palieka no visaptverošas primitīvas ego sajūtas no bērnības, bezgalīgs narcisms, kas pastāv līdz brīdim, kad māte pārtrauc barot bērnu ar krūti. Biezokņa gars atgriežas pie mātes pazaudētajām krūtīm, lai uzsūktu pēdējās vakariņas.
Biezokņa gara pašportrets kā apropriācijas mākslinieks un kopētājs, iespējams, pazīstams arī kā Lutza Bahera: Viss, ko esat darījis, lai izveidotu savu mākslinieka praksi, izvērsās pretim debesīm. Jebkas, kam jūs līdz šim brīdim pievērsāties objektu un apstākļu izkārtošanā un pārveidošanā, ir bijis teleskopisks paplašinājums.2 Iespējams, mākslas radīšana ir mēģinājums atgriezties pie okeāniskās izjūtas reliģiskā gara un plesties caur objektu apropreāciju un iekļaušanu, uz āru pretim debesīm. Biezokņa gara mākslinieks pārvietojas starp readymade un objet trouvé, uzņemot objektus un koncepcijas no netīrām ielām un baltām galeriju sienām. Biezokņa gara mākslinieks ir žēlsirdīgs zaglis, neārstējams noziedznieks, kurš seko kleptomāniskai vēlmei kā simboliskai kompensācijai par faktisku vai paredzamu zaudējumu. Man patīk, ka filmas “Pick Pocket” beigās zaglis Mišels saka savai mīļotajai: “Ak, Žanna, lai beidzot tevi sasniegtu, kāds gan dīvains ceļš man bija jāiet”, it kā kleptomānija būtu apkārtceļš uz mīlestības lielceļa.
Saistībā ar toksisku pieķeršanos biezokņa gariem, šīs apakškategorijas: jūsu vectēva garāžā atrasto priekšmetu toksisko-pieķeršanos-biezokņa-gars, kas nesola pārmantotu bagātību, bet atgādina apspiestu paaudžu ģimenes traumu paliekas; personīgo mantu toksisko-pieķeršanos-biezokņa-gars, kas ir mazāk intīms dzīves, nodzīvotas starp lietām, attēlojums, nekā globālā kapitāla nāvējošo kustību arhīvs, toksisko-pieķeršanos-biezokņa-gars, kas māca, ka pieķeršanās ne vienmēr ir toksiska un bieži vien mazāk cieša, nekā šķiet, ka libido ir tikpat nestabils, cik lipīgs (Freids to sauc par “die Klebrigkeit der Libido”).
Dažas biezokņa gara sugas: pārmērīgas dekadences biezokņa gars, putekļu un netīru roku biezokņa gars, visu pazaudēto priekšmetu biezokņa gars, kas reiz izraisīja un pēc tam beidza tavu iekāri, biezokņa gars, kas pielīp pārāk stipri, biezokņa gars, kas sabrūk, tuvuma biezokņa gars, tuvuma trūkuma biezokņa gars, biezokņa gars, kas appludina sevi ar tirgus laukuma un nepatiesas sajūtas un iestudētu sveicienu un apsmidzināto un ambulatoro un kravas konteineru un sociālās prakses un smaidu skeneru milzu okeāniskiem paisumiem3, biezokņa gars, kas virzās ar atslāņošanos un beidzas ar saķeri, biezokņa gars, kas virzās ar saķeri un beidzas ar atslāņošanos, biezokņa gars, kas jūt, ka ar to nepietiek, pasaules pārsātinājuma sajušanas smaguma, piemēram, asfalta vai amfiteātru, limonādes pudeļu, modulāro mēbeļu, oranžo satiksmes konusu pārsātinājuma sajušanas smaguma4 biezokņa gars, kaujas garu biezokņa gars.
Ja pasaule virs simpātijām pārvietojas kaut kur starp romantisku mīlestību un bruņotām šūnām, pasaule virs biezokņa gara ir pati par sevi biezokņa gars. Mēs nevaram pavadīt trīs stundas, nesastopoties ar šķēršļiem mugurā. Mēs pārvietojamies atgrūžošos un lipīgos ķermeņos, kuru sajūtas mūs pastāvīgi pievelk pie citiem ķermeņiem, arī atgrūdošiem un lipīgajiem.5
1 Anne Boyer, A Handbook of Disappointed Fate, p. 145. 2 Anne Boyer, A Handbook of Disappointed Fate, p. 148f. 3 Anne Boyer, A Handbook of Disappointed Fate, p. 214. 4 Anne Boyer, A Handbook of Disappointed Fate, p. 136. 5 Anne Boyer, A Handbook of Disappointed Fate, p. 105.
Luīze Nežberte (dz. 1998. gadā Rīgā, Latvijā) dzīvo un strādā Vīnē, Austrijā.
No blakus istabas uz atskan Tīnas Tērneres “It’s simply the best”. Ar to pietiek, lai Ieva būtu pamodusies un jau izvēlusies no gultas! “Nu ko, šī burvīgā dieniņa ir sākusies!” Ieva ar 5 kamieļiem un 3 aklajiem (soļu skaits) nonāk līdz kafijas automātam, ko izrādās Zane ar Putriņu pa nakti ir nosēdinājuši, non stop rukājot darbnīcā un dzerot kafiju. “He, he, tas nekas,” nodomā Ieva “Es taču varu kafiju pupas iebērt sev mutē un kārtīgi pazelēt”. Domāts, darīts. Salietojusies kafiju, Ieva sāk stūķēt savu džipu pilnu ar gleznošanas piederumiem un CD matricām. “Nekad jau nevar zināt, cik garš būs ceļš, labāk paņemt vairāk mūzikas,” prātīgi domā Ieva. Izmetusi vien 2 lokus ap Torņakalnu, Ieva konstatē, ka viss ir tik nenormāli skaists, tāpēc viņa strauji griež stūri pa labi, viegli pārlec pār apmali un iebrauc tuvējā čūskulājā pagleznot. Šajā izstādē ir redzamas gleznas, kur dabas studija konkurē ar iztēli.
— Margrieta Griestiņa
Ieva Putniņas interešu loks ir plašs – glezniecība, animācija, kino, performance. Vizuāli viņas darbi bieži vien atgādina kādas senākas mākslas tradīcijas, taču paradoksālie sižetu virpinājumi ļauj tiem atrasties pavisam mūsdienīgā pasaulē. Ievai patīk radīt butaforijas līdz tādai realitātes pakāpei, ka atliek vien tām pieskarties, lai saprastu, ka tās nav ēdamas vai lietojamas (bet varbūt ir?). Ieva ir Jaņa Rozentāla mākslas skolas pasniedzēja. Izstādījusies galerijā ‘’Low’’, festivālā ‘’Maboca’’, “Ag Gallery”, Rīgas cirka Ziloņu zālē un citur.
Ērika Apaļā personālizstāde “Pastkaste Nr. 12” aicina skatītājus uz gleznotāja jaunāko darbu kopā sanākšanu 427 galerijas vaļsirdīgajās telpās. Mākslinieka vērienīgā izstādē, kas piedāvāja līdzšinējās darbības pārskatu Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā 2020. gada sākumā, apmeklētāji varēja iekāpt gleznu sērijā “Atmiņu priekšmets”, kurā Apaļais veidoja attēlu modeļus, mēģinot izprast autobiogrāfisko tēlu nozīmes – gleznas darbojās kā psihes kartējumi, kuros iesūkusies mākslinieka izziņas gaita. “Atmiņu priekšmets” gleznās Apaļais atklāja, ka tēls kā atmiņas objekts ir konstrukcija, ko iespējams gleznieciski abstrahēt, mīkstinot tēliem piesaistīto pieredžu nozīmes. “Pastkarte Nr. 12” piedāvā iespējas jaunām atklāsmēm, kā attiekties pret atmiņu objektiem pēc tam, kad to nozīmes tikušas kritiski iztaujātas, pārvietojoties no tēlu relativizēšanas uz pieredzi, kurā atmiņu objekti ir transformējušies caur to apzināšanās stāvokļiem. Sērijās attēlotie ģimenes personāži (mamma, tētis un māsa) atrodas dinamiskās attiecības, kas paver jaunu mijiedarbību iespējamību un atvērtu lauku savienojumiem un pieredžu papildinājumiem.
Ēriks Apaļais (dz. 1981) strādā glezniecībā, piedalījies starptautiskās un grupu izstādēs kopš 2008. gada. Nozīmīgākās izstādes: Ģimene, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Rīgā (2020); Viss bija mūžīgs, līdz pārstāja tāds būt, Rīgas starptautiskajā mākslas biennālē, Rīgā (2018); Stoļičnaja un sniegavīri, Art Cologne, Ķelnē, Vācijā (2018); Dedication, Exploitation & Haute Collaboration, Silberkuppe Gallery, Berlīnē (2017); Inscribed Sihouettes, Galerie Vera Munro, Hamburgā, Vācijā (2014). Ieguvis Karla H. Dices balvu par labāko gada diplomdarbu Vizuālās Mākslas augstskolā Hamburgā (2011) un DAAD (Vācu Akadēmiskās Apmaiņas dienests) Balvu par izciliem sasniegumiem. Maģistra grāds mākslā, Vizuālās Mākslas augstskola Hamburgā (prof. Andreas Slominski).
Reaģējot uz aktuālajiem Latvijas kultūras finansējuma līkločiem, ir pienācis laiks mainīties, tādēļ ar patīkamu satraukumu aicinām uz 427 x Mr. Greedy CBD Coffee Shop atklāšanu piektdien, 9. decembrī, no 19:00 līdz 22:00 un novērtēt CBD produktu daudzveidību, noderību un tam līdzi nākošo radošumu un prāta skaidrību. Augstākās kvalitātes CBD produkti – dažādu koncentrāciju ziedi, eļļas, vairākkārt lietojami un vienreiz lietojami veipi, hašišs un citi labumi no Šveices.
Kaņepju klāstu papildinās arī izmeklēti mākslas darbi, pieejami iegādei vai acu priekam. Aicinātie mākslinieki: Uģis Albiņš, Armands Benders, CHOLAISIS, Kārlis Biķernieks, Margrieta Griestiņa, Kaspars Groševs, Raids Kalniņš, Latvania, Lazybra, Anna Malicka, Dzelde Mierkalne, Lauma Muižarāja, Shady Ladies, Klára Švandová (Shelter of Trust), Viktor Timofeev, Xozusia un citi, kas parādīsies (vai pazudīs) laika gaitā.
Jaakko Pallasvuo, dzimis 1333. gadā, ir mākslinieks, kurš dzīvo un strādā Helsinkos. Pallasvuo darbi izstādīti Documenta 15, CCA Derry~Londonderry, American Medium, Modernās mākslas muzejā Varšavā un Ņujorkas kinofestivālā, līdzās citām institūcijām. Pallasvuo veidotos komiksus, kuri regulāri tiek publiskoti mākslinieka Instagram kontā avocado_ibuprofen nesen publicējusi Čikāgas izdevniecība Perfectly Acceptable Press.
Atbalsts: VKKF, Arts Promotion Centre Finland, Finnish Art Society
Mēs ienākam telpā un jūtam, ka šeit ir notikušas lietas. Pat vēl pirms kamīna. Laika zonā, kas eksistē paralēli vai sāniski un kas dala iekārtojumus, santehnikas sistēmas vai pat mājsaimniecības priekšmetus ar to laika zonu, kurā it kā atrodamies. Iespējams, mēs sajutīsim kādas neizskaidrojamas ilgas pēc tās pasaules, kurā gleznas un objekti šķietami kustas līdzi un mēdās. Vai atbildēsi ar piemiegtu aci?
Sapņi un Kokteiļi Raids Kalniņš un Shady Ladies Kurators: Kaspars Groševs 17/06 – 30/07/2022
Mēs sākām ar zivīm, ietītām un dāsnumā pasniegtām. Maldījāmies caur Malēniju uz Kurzemi, no Prāgas uz Vērmanes dārzu. Satikšanās reizes – allaž sporādiskas, bet auglīgas, ar nosēdumiem, kas izskalojas virs vilņiem un notverti gaisā. Klausoties Mārītes Veisbergas balsī, mēs vilkām triepienus un atlūzas iztēlotā notikumā, kas galu galā atklājas kā materiālu un pavedienu saruna telpā. -KG
radīts daudzkārt atsitoties pret būra režģi, kad ar zvaigznītēm gar acīm bāzām pirkstus dzimtenē-te nē- te nee te nee kopīgs nespēks neceļos gāzties augshā peroties rinķī ap serdi ar statisko elektRĪGbu piepildīts bačoks un degošā mucā cepta gaisma tuneļa galā, kur virs ūdens bloķētos signālus čīgās ārā
septiņdesmit stabu iela ¢° 4/20/2022/427 – 5/20/2022
Joy of Living, Fear of Dying (ft. Fran) Aapo Nikkanen 11/03 – 9/04/2022
Kāds nosaukums, ne? Es sākotnēji to izvēlējos, lai atsauktos uz dzīves gaistošo brīžu saldsērīgumu, tomēr tagad tas šķiet drīzāk kā auksta duša, un ne jau tāda, kādu piedāvā Wim Hofa meditācijas aplikācija. Joy of Living, Fear of Dying ir pirmais pieturpunkts darbu sērijā, kas pievēršas jausmām par intimitāti un empātiju caur fundamentāliem psiholoģiskiem jautājumiem. Pēdējo nedēļu laikā vārds “fundamentāls” ir sacis aiz sevis vilk smagu svaru, un, iespējams, šis ir labs brīdis, lai fokusētos uz lietām, kas ir mazāk estetizētas, mazāk cenšas iedvesmot mūs vienmēr “kļūt”, un ir drīzāk balstītas tajā, kas mēs jau esam. Ja tu zinātu, ka pēc gada pēkšņi nomirsi, vai tu mainītu kaut ko tajā, kā tu šobrīd dzīvo? Kapēc? vai Par ko savā dzīvē tu jūties vispateicīgākais? vai Kad pēdējo reizi pie sevis dziedāji?
Salt on my Asphalt 2.2 Uģis Albiņš 21/01 – 26/02/2022
Mums šķietami zinot šo to par tām, formas telpā būvē iztēlotus scenārijus par to pielietojumu un savstarpējiem tīklojumiem. Izkaisot un sajaucot ierastās funkcionalitātes meklējumu metodes, industriālie mehānismi atbalsojas telpas virsmās un to neviendabīgajos turpinājumos, lai sarunātos par nemanāmo, pašsaprotamo, mēģinot atšķetināt formu rašanās sociālo un estētisko horeogrāfiju.
Logi, slēgti un ar saplēstām rūtīm, paplašina izvietotas mijiedarbības. Ja stāvi pietiekami tuvu, brīžiem ir grūti saprast, vai skaties iekšā vai ārā. Personiskas ainas iespiež miniatūras drāmas to seklajā telpā. Kopš kaķis aizgājis, to lutina spermatozoīda spoks. Satraukts sniegavīrs klauvē pie loga, izmisīgi mēģinot tikt iekšpusē. Citā ainā spoks apstājies pirms durvīm, lai ilgi palūkotos atpakaļ, pirms beidzot dodas tālāk. Lai arī darbus vieno to tuvais novietojums, tie aptver posmu starp pirms- un post-pandēmijas pasaulēm. To atblāzmas apgriež un attālina katru izjusto brīdi, nojaucot notikumu un atskaites punktu laika ritējumu. Nevērība tiek pretstatīta priekam, vienaldzība – jokam. Viss kopums ir noskrējies, bezgalīgi sevi pavairojot, iztrūkstot skatītājiem.
Nereti izmēros lieli, daudzi no Rikardo van Eika darbiem pirmajā mirklī atgādina novārtā atstātas vai arī daļēji atjaunotas virsmas, kas sasaucas ar būvētām vidēm: piemēram, pagaidu paneļi, kas apbūvēti ap būvlaukumu, pievielinot raupjus graffiti, vai arī ieplaisājušas sienas, kas atrodas procesā, lai tiktu atjaunotas. Iespējams, van Eika prakse savā būtībā ir meditācija par laiku. Viņa gleznas ne vien dūc, apzinoties sava medija vēsturi, bet tajās arī rotaļīgi izmantotas entropijas un atjaunošanas valodas. Allaž kaut ko stiķējot kopā – vai nu sienu vai veselu kultūrālu konstrukciju -, tas nenotiek uzreiz vienā piegājienā, bet gan ilgstošā procesā. Kā van Eiks apjauš, tieši palimpsestos mēs esam nolemti būvēt savas mājas.
Divu izstādes veidošanas nedēļu laikā veiktie novērojumi, apstaigājot Rīgu, ieguls vietai saistītā procesā galerijas telpā. Laicīgās interpretācijās parādās van Eika kā pilsētas viesa aizrautība ar publisko īpašumu, kā arī vecā un jaunā atstātajām pēdām, parādoties arhitektūrā, infrastruktūrā un citās vizuālās identitātēs.
Atbalsts: VKKF, Mondriaan Fund, Ammodo and Amsterdam Fund for the Arts, Beerfox
Laiks Tips (Necessary Illusions) Ola Vasiljeva 30/07 – 28/08/2021
Oļa Vasiļjeva (dz. 1981., Latvijā) dzīvo un strādā Hāgā, Nīderlandē. Viņas darbi plaši izstādīti starptautiski, to skaitā personālizstādēs BOZAR Laikmetīgās mākslas centrā (BE), Passerelle (FR), Vleeshal (NL), Kunstverein Münich (DE), Kunstverein Graz (AT), Supportico Lopez (DE), Pori Art Museum (FI), Kaiser Wilhelm Museum (DE), Art in General (US), Kim? (LV), De Appel (NL), un citur. Oļa Vasiļjeva ir viena no OAOA (The Oceans Academy of Arts) dibinātājām.
Vasiļjeva veido ievelkošas instalācijas, kurās viņa sakausē literāras, sociālas un kulturālas atsauces, lai radītu horeografētus inscinējumus. Viņas radošo darbību baro teatralitāte, Vasiļjevas instalācijas bieži meklē veidus, kā apgriezt telpisko sajūtu, pārnesot savus darbus uz fikcijas un skatuves mākslas apvāršņiem. Vasiļjevas darbībā šobrīd būtiskas ir idejas par pagrimumu, dažādu zināšanu formu sabrukumu, kā arī sociālu un kulturālu īslaicīgumu.
“Laika Tips” (“Necessary Illusions”) 427 galerijā tiecas no jauna interpretēt galerijas telpas fizikalitāti, atsaucoties uz tās iepriekšējiem iemītniekiem – mazā biznesa veikaliņu. Instalācija apvieno arhitektoniskas intervences, skulptūras, kulturālas nogulsmes un industriālas paliekas. “Laika Tips” sasaista tukšuma sajūtu, kas iesūkusies pilsētā, un dot tai taustāmu, vientulīgu klātbūtni. Kamēr galerijas telpa ir iekārtota gandrīz kā dekors, vilinošā aizskatuve paslēpusi zem piedurknēm vēl ko.
Nākotnes vīzijas vairs neskan kā acid jazz, un, lai kāda arī būtu nākotnes skaņa, kosmosā to dzirdēt tāpat nevarēs. Bet pirms tam katra garāža tiek uzlūkota kā kalve, katra latte un katra cigarete – kā raķešu degviela. Pa līknes kāpnēm krītot uz leju, Mārtiņš Īdens okeāna dzelmē grima, zinot, ka ieslīdējis tumsā, līdz pārstāja zināt. Pilsētu ielās ļaudis sasaucas, gaidot plūdus, gaidot tumsu, gaidot tunča steiku ēras galu, gaidot, kad instastorijs ielādēsies. – 37YO DOOMER
– Tu nesaproti, ir lietas uz kurām skatās tikai ar acīm. Šis šķīvis jau sen ir pārvērties cilnī un mēs no tā nekad neēdīsim.
Anna Ceipe 2016. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu, kā arī studējusi The Royal Academy of Fine Arts (KASK) Beļģijā. Izstādēs Latvijā un ārpus tās piedalās kopš 2011. gada. Starp nozīmīgākajiem projektiem jāmin grupas izstāde “Sērijveida risinājumi (Banalīkas)” Rīgas cirka ziloņu zālē (2020), personālizstāde “Meklējot oāzi” galerijā “LOW” (2018), grupas izstāde “Melos” izstāžu zālē Arsenāls (2019) “Apceres apstākļi” Rīgas mākslas telpā (2016) un dalība izstādē “Nebeidzamais ceļojums, neredzamā sala” K .K. fon Stricka villā Rīgā (2016).
Sol LeWitt’s WD #719 Elīna Vītola un Amanda Ziemele Kuratori: Kaspars Groševs un Marta Trektere 3/04 – 30/05/2020
Mozaīka “Sols Levits”
Attālinātā pašizolācijā laukos, kad grāmatas palikušas pilsētas grāmatplauktos un internetu nevēlos lietot, bez madlēnas kēksiņiem gliemežvāku formā, ko pamērcēt liepziedu tējā, kas vēl nav pat savākta, mēģinu no tā, kas palicis manas atmiņas rīcībā, salikt mozaīku – vienu no daudzajiem iespējamajiem Levita portretiem.
1. Baltas kvadrātiskas skeletveida struktūras, bet arī viļņotas līnijas un spilgti krāsu laukumi; zīmējumi, zīmējumi un zīmējumi, kurus, sekojot instrukcijām, izpilda citi, interpretējot līdz galam nepateikto (un nepasakāmo); melnbalts maskēšanās krāsojums pulksteņu dizainā un sinagogas projekts; darba zīmējumi un piezīmes kā gatavi mākslas darbi un pamatīgas, vieliskas ārtelpas skulptūras / struktūras / “īpašie objekti”. – Šie ir pārāk triviāli un jau nodeldēti (blāvi un bezkrāsaini) mozaīkas gabaliņi.
2. Sākšu no jauna: ja mākslinieks pārāk labi apgūst savu amata prasmi, viņš darina seklu mākslu. (34. teikums par konceptuālo mākslu.) Oriģinālā, cik atceros, “seklas mākslas” vietā ir “slick art”, bet man, ņemot vērā skaniski vielisko līdzību, iederīgāks šķiet šāds, burtiski ne visai precīzs tulkojums. Starp citu, Ingūna Skuja reiz teica, ka keramiķiem “slick” nozīmējot pozitīvu īpašību, pat uzslavu. Taču tas tikai norāda uz jaunu mākslas valodas gramatiku – transgresīvu, iepriekšējos likumus pārkāpjošus, “teatrālu”, kā teiktu (un 1967. gadā arī pateica) Maikls Frīds.
3. Struktūra, tāpat kā strukturālisms un poststrukturālisms, “lai arī nav pavisam miruši”, ir palikuši pagātnē. Ja arī jaunais vīruss radīs “strukturālas pārmaiņas” (frāze līdz apnikumam apmuļļāta politiķu mutēs), tā izraisīto seku pamatā ir elpas trūkums un plaušu tūska cilvēka ķermenī. Kas ķermenisks ir Levita struktūrās un zīmējumos?
4. Fragmentārisms. “Primārajās struktūrās” – izstādē, kas 1966. gad 26. aprīlī atvērās Ņujorkas Ebreju muzejā, nelielajā astotajā galerijā (bijušājā bibliotēkā, kuras neogotiskās detaļas bija aizklātas ar melnu drapēriju) blakus Voltera De Marijas “iekeidžotajam” (burtiski – “iebūrotajam”) Keidžam – no tieviem metāla stienīšiem darinātam darbam – atradās Levita 3 x 3 x 3 kubu kubiska struktūra, noslēgta un pašpietiekama kā ezis Jēnas romantisma izpratnē: “Fragmentam jābūt kā mazam mākslas darbam, kurš no apkārtējās pasaules ir pilnībā nošķirts un pats sevī pabeigts kā ezis.” (Frīdriha Šlēgeļa 206. Athenäum fragments.) Pašpietiekams un it kā uz brīdi atslēdzies no apkārtējās ekosistēmas (ezis), mākslas gadījumā – no globālās mākslas pasaules.
5. Lai arī ķermenis šeit paliek romantiķa Šlēgeļa eža metaforā, Levita darbu gadījumā tas nebija tikai skatītāja ķermenis (un prāts), kas tiem bija nepieciešams, lai piešķirtu jēgu un mērogu procesuālajām struktūrām un idejām, – šobrīd tā ir katra attālināšanās, atsvešināšanās no šķietami organiskās vienotības, ko par dabiski neizbēgamu tiecas uzdot “vēlīnais” (globālais un kāds tik vēl ne…) kapitālisms, un palikšana ar fragmentāru, bet aptveramu un realizējamu – kaut vai savās mājās uz tukšas sienas – kādu Levita zīmējumu. (Pasakiet, ka esat karantīnā, un autortiesību aģentūra jūsu istabā neienāks…)
6. Bet vai ir kaut kas, ko nespēju uzreiz atcerēties par Levitu? Par ko pafantazēt? Lūk, atmiņas driska – viņam bija īss teksts par zikurāta formu, kas turklāt – pārlecot uz pilsētbūvniecību – būtu labāka par klasiskajiem Ņujorkas debesskrāpjiem (Levits šādas formas izmantojis vairākos darbos). Kādā utopiskā pagātnes scenārijā šādos torņos neietriektos lidmašīnas (nebūtu tik efektīvi un viegli), un visa mūsu tagadējā apgrūtinošā lidostu kontroles sistēma izpaliktu (bet tas jau nav svarīgi – ceļosim taču tagad daudz mazāk, vairāk pastaigāsimies pa dzimto zemīti, kurā, turklāt, būs mazāk piesārņots gaiss). Šāds Bābeles torņu daudzums, droši vien, apmulsinātu dievu un viņš varētu atcelt via globālā sasilšana iesāktos grēku plūdus; valodu sajukums ar kādu super-google-translate sistēmu tiktu reanimēts, jo visas mazās un mirstošās valodas, tādas kā latviešu un citas, kļūtu saprotamas un lietojamas, un mēs atbrīvotos no noplicinātās lingua franca jeb kroplās angļu mēles.
7. Atceros lekcijās citētās Adriānas Paiperes atmiņas, kā viņi ar Solu sajūsminājušies par Beketu – dialogi un sitācijas bez konteksta (vēl viens “ezists”), kas tik labi atbilst minimālisma vizuālo formu nereprezentatīvajam burtiskumam. Ik pa laikam esmu izmēģinājis dažādus Beketa tekstus kā piemēru tam, ko viņi varētu būt lasījuši, bet vislabākais vēl arvien man šķiet Mersjē un Kamjē neveiksmīgās satikšanās grafiks ar nelielo laika nobīdi – šie komiski absurdie tāda paša nosaukuma romāna varoņi ir nemirstīgi, jo viņiem gandrīz vai nav iespējams satikties un… inficēties (patiesības labad jāatzīst, ka, ar apbrīnojamu stūrgalvību atkārtojot ierašanos, piecu minūšu pagaidīšanu, došanos pastaigā, atgriešanos utt., pēc 45 minūtēm viņi tomēr sastopas).
8. Literatūra. Arī es iedvesmai rakņājos Latgales lauku mājas plauktā, līdz atrodu savulaik neizlasīto Dikensa “Senlietu tirgotavu” (oriģinālnosaukums ir izteiksmīgāks – “The Old Curiosity Shop”) krievu tulkojumā. Jau no pirmajām lappusēm man pretī veras Valtera Benjamina aprakstītais kolekcionāra tips (šo piezīmju raksturs ļauj man nemeklēt oriģinālu, bet brīvi tulkot, ko citkārt uzskatītu par nepiedodamu grēku, no krievu valodas): “Šeit bija senlaicīgi bruņutērpi, kas rēgojās tumsā kā spokaini bruņinieki; dīvaini grebti darinājumi no klosteriem; visvisādi sarūsējuši ieroči; ķēmīgi veidojumi – no porcelāna, koka, ziloņkaula, čuguna lējuma; gobelēni un mēbeles ar tik savādām līnijām, kādas var ieraudzīt tikai sapnī.”
9. Līnijas, kādas pat sapņos nav rādījušās – ja nu vien kādam trakam matemātiķim –, tā kāds varētu teikt arī par Levita zīmējumiem. Bet vai nav īstais laiks ielūkoties mājas bēniņos, vecā skapī, aizmirstās bērnības atmiņās, pievērsties līdz šim neievērotiem cilvēkiem? Vai tas nevarētu būt vārdu krājums jaunai mākslai, kuras gramatika vēl tikai jāatrod (vai: kuras gramatika vēl tikai rodas)? Un vai šī jaunā un neparedzami daudzveidīgā mākslas valoda – ļausimies utopijā slēptajam pozitīvajam impulsam – varētu būt tā, kuras iespaidā sašķobīsies vai sabruks valdošā patērnieciskā attieksme un to daļēji apkalpojošais, daļēji pret to karojošais mākslas kritiskais diskurs?
Die Geister. Viens solis virs kuratori: Marta Trektere un Kaspars Groševs 20/02 – 28/02/2020
Šī šoseja ved vienu soli virs debesīm. Kāds slāj ar laukakmens smaguma soļiem. Aizsmakuši kvadrofoniski kaucieni, tu atrodies fantaziā, mēģinot notvert bezfigūru dūmaku, kas zaigo visās iedomājamajās krāsās. Kamēr sviedru pile kutina tavu degungalu, tu sāc redzēt krāsu, par kuras eksistenci tev nebija ne jausmas. Tu esi kļuvis par burvja mācekli.
1940. gada Disneja pilnemtrāžas multfilmā “Fantāzija” vienu no daļām sauc “Burvja māceklis”, kas balstīta uz Gētes balādi “Der Zauberlehrling”. Multfilmā Mikipele, burvja māceklis, nolemj pašrocīgi izmantot maģiju, nespējot to kontrolēt. Gētes balādes rindas, kurās māceklis lūdz burvi palīdzēt viņam, ir kļuvušas par vācu valodas klišeju – it sevišķi “Die Geister, die ich rief” (gari, ko izsaucu), sagrozīta versija Gētes rindām “Die ich rief, die Geister, / Werd’ ich nun nicht los”, kas bieži tiek izmantotas, lai raksturotu kādu, kas izsauc palīdzību vai sabiedrotos, ko indivīds nespēj kontrolēt, it īpaši politikā. Vai reivos.
Piedalās: Maya Bendavid, Baojiaxiang and SwS, Simon Kounovsky, Theodore Darst, Dave Greber, Valentýna Janů, Ville Kallio, Jaakko Pallasvuo, Anni Puolakka, Jon Rafman, Clifford Sage, Deirdre Sargeant
Atbalsts: VKKF
Baojiaxiang and SwS – WIWMAVGAIWLDSAATCWA What If We Made A Video Game And It Was Like Dark Souls And All The Characters Were Artists, Part 1 4:29, 2020 Anni Puolakka – Oestrus 8:27, 2020 Maya Bendavid – Popccorn Ceiling Maiden 2:27, 2018 Dave Greber – YouCantRiptheSkinOffofaSnake III 3:03, 2020 Simon Kounovsky – epoch_acts 1:12, 2020 Theodore Darst – Ripple 4:52, 2020 Valentýna Janů – Is Your Blue the Same As Mine? 11:40, 2018 Jaakko Pallasvuo – Blink 182 Barcelona 6:41, 2020 Ville Kallio – Venmo Combat 5:05, 2019 Jon Rafman – A Man Digging 8:20, 2013 Deirdre Sargent – Tigers in Toyland 10:51, 2018 Clifford Sage – Reincarnational Disorder ‘RED OUT’ 8:40, 2013
Žurkas sapņo par vietām, ko tās vēlas izzināt Maren Karlson 06/12/2019 – 10/01/2020
Atklāšana 6. decembrī, plkst. 19:00
tā saka akmens jo zeme runā tā arī dzied lalalalala doo doo doo oooooooooo Nekur nav kluss viņa atkal parādījās manos sapņos pagājušo nakt vai es noriju sporu, kas lika man sapņot Dzer kafiju no rīta Ya tas ir lazdu rieksts Atsakies pierakstīt sapni jo žurka to nepieraksta kāpēc man to vajadzētu? OK vērsis ir stūrgalvīgs. Es pierakstsu:
viņai ir īsi brūni mati zināmā mērā trausli bet tie smaržo tik jauki kā ienēsāts t-krekls kas nav mazgāts. viņa visdrīzāk krāso savus matus šādā krāsā. man šķiet, viņai ir daudz sirmo matu, bet tam nav nozīmes. ja viņa tos nekrāsotu, es joprojām domātu, ka viņa ir skaista. vecumam nav nozīmēs. man ļauts vārtīties pa viņas gultu un sajust palagu smaržu un viņas matu smaržu. es domāju – kāpēc lietu smaržošana ir tik mierinoša. ieelpo ļoti dziļi un krīti garām šai sapņa daļai citā. citā. citā. dziedāšana manās ausīs, tā ir tik klusa ka kut. manas ausis ir jūtīgas. bet es ieelpoju atpakaļ viņas ausī. viņas auss ir kā uz iekšpusi vērsts gliemežvāks. notveru formu līdz manu pirkstu izmērs to pāraug. neesmu droša, ka varu nokļūt līdz labirinta centram bet viņa saka ka es varu un ieliek manu pirkstu atpakaļ kur tas bija un saka man lai turpinu iet pa savu taku.
es pamostos.
– Brook Hsu, 2019
Marēna Karslone ir zīmētāja un gleznotāja, kas dzīvo un strādā Berlīnē.
Līdz-izpildītājas: Marta Trektere un Ieva Tarejeva Tērpi radīti sadarbībā ar Karolinu Janulevičūti Mūzika radīta sadarbībā ar Mišu Skalski
Anni Puolakka ir vizuālā un performaču māksliniece, kas dzīvo starp Helsinkiem un Roterdamu. Biogrāfiski un dokumentāli kadri saplūst ar fiktīvām pasaulēm Puolakkas video darbos, performancēs, video instalācijās un attēlos. Tie spēlējas ar robežām un potenciālu cilvēkos, kas tajā pat laikā tiecas pēc jēgpilnas un dzīvīgas – dažkārt apdullinošas vai ambivalentas – sastapšanās ar citām būtnēm un objektiem. Mākslinieces nesenākās izstādes notikušas No Moon (Ņujorkā), Kunsthalle Bratislava, Le Lieu Unique (Nantē), Kiasma Modernās mākslas muzejs (Helsinkos) un Performance Space (Sidnejā).
Atbalsts: VKKF, Arts Promotion Centre Finland, Nordic Culture Point Paldies Kasparam Groševam
Foto: Ira Brut, Kristīne Madjare, Miša Skalskis, Līga Spunde
Bludna Loza Anna Slama un Mareks Delongs Kuratore: Kristina Džiljoti 04/09 – 27/09/2019
Nav viegli atrast Bludna Loza, bet viņa kaut kur ir. Tu atradīsi viņu – pēc aptuveni pus dienu ilgas staigāšanas, gulēšanas uz izžuvušiem čiekuriem un zemes, bada un tulznām. Viņa nav pasaulē augstākais koks, vai arī resnākais, vai arī kuplākais. Patiesību sakot, Bludna Loza vispār nav lapu. Tās miza ir tumša un sačokurojusies. Klīst runas, ka viņas saknes ir tik dziļi zemē, ka to galus ir neiespējami atrast. Sena, lēni augoša, viņa ir mūsu atmiņu glabātāja. Visas dzīvības, kas ir izgarojušas un mirušas uz mūsu planētas, var atrast viņas vēderā.
Kad atrodi viņu, piespied savu plaukstu viņas stumbram. Noglaudi viņas raupjās saknes un tu sajutīsi pulsēšanu, enerģijas plūsmu, ko viņa izstaro. Koks, kas nepazīst nāvi.
– Kristina Džiljoti
Mareks Delongs un Anna Slama ir mākslinieku duets no Čehijas Republikas, kas dzīvo starp Prāgu un Stokholmu. Viņu sadarbība aizsākās, studējot Mākslas nodaļā Brno. Šobrīd viņu darbi top divās dažādās vietās un satiekas vien tad, kad noris izstāds iekārtošana, radot iecerētu kompleksu izkārtojumu.
Delonga un Slamas nesenākās personālizstādes: “Andromeda” Catbox Contemporary, Ņujorkā (2019), “Will I Be a Better Man If I Stop Dreaming of the Stars” Futura, Prāgā (2019), “Sticky Moment” EKA Gallery, Tallinā (2018), “Femme Fatale Brewery” Karlin Studios, Prāgā (2017), “Good Old Sober Addict” City Surfer Office, Prāgā (2016). Tāpat viņi piedalījušies grupas izstādēs, tostarp: “When the Sick Rule the World” Gr_und, Berlīnē (2019), “Wicked Anima Fun” Gallery Stephanie Kelly, Drēzdenē (2018), “Robin” YABY, Madridē (2018), “Letting Go” Trafo Gallery, Budapeštā (2017), “Afterbirth of a Dream” Meetfactory, Prāgā (2017).
Atbalsts: VKKF Īpašs paldies: Rebekai Lukošus un Laimai Rudušai
Paraugs džina veidošanai Atis Jākobsons, Raids Kalniņš, Lev Kazachenko, Zane Raudiņa, Ieva Rubeze, Viktors Timofejevs, Alexandra Zuckerman Kuratori: Ieva Kraule un Kaspars Groševs 12/12/2014 – 6/02/2015
Kamēr pilsēta ietērpjas spožu spuldzīšu virtenēs un slidotavās priecājas bērni, vecākiem svīstot veikalu rindās, gada vistumšākajā laikā galerijas spoži baltās sienas ietinas krēslainā sārtas gaismas apmetnī. Reibinoši sandalkoka dūmu mutuļi brīžam aizsedz skatam to, kas nekad nav bijis atklāts nezinātājam. Miruši ziedi nodūruši savas galvas ziemas priekšā. Tumšajos galerijas stūros patvērušies mākslinieku darbi veras pretim skatītājam – daži, atceroties pasaules pirmsākumus un sendienu rituālus, bet citi cenšoties dziedināt Ziemassvētku kņadas nomocītos. Vietā, kas nu paslēpusies ārpus racionālā un materiālā stingrajiem likumiem, klusi atskan vārdi:
Uzņemt prānu caur medulla ublongata. Tad piecelties un sacīt (spraigi, aktīvi): “Om! Gribu, lūdzu un pavēlu, lai tūdaļ plūst šurp, rodas un sakrājas šai telpā ap mani ļoti daudz tīras, labas, spēcīgas kosmiskās prānas un akashas. Lai plūst šurp prāna un akasha no austrumiem, rietumiem, ziemeļiem, dienvidiem, no augstumiem, dziļumiem, plašumiem, tālumiem un stāvokļiem, kur tās šobrīd brīvas un var kalpot radīšanas darbam. Lai plūst šurp tā prāna un akasha, kas var atbrīvoties no ūdens, uguns, zemes un gaisa.” (Mirdza Bendrupe)
Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds, VKN, Valmiermuižas alus, Veto vīni
Šāda apzīmējuma nepieciešamību ir izskatījusi latviskošanas biedrība, kas uzskata to, ja ne par pieņemamu, tad vismaz atbilstošu un nepieciešamu papildinājumu latviešu valodā. Pēc nogurdinošām, taču auglīgām debatēm biedra priekšsēdētāja D. K. vadībā tika pieņemts, ka šāds apzīmējums – ka-pa-pi? jeb KPP? – šķiet vispiemērotākais bieži lietotā burtu salikuma latviskajā versijā.
Turpmākas labskanības vārdā tika nolemts šo, latvisko, jauno burtu salikumu izrunāt, ņemot par pamatu grieķu alfabēta burtu κ (kappa) un π (pī) izrunu, tā nodrošinot lielāku pievilcību internacionālo valodas patērētāju un jauniešu vidū.
Tātad vispirms, pārskatot vārdu salikuma būtību, tika secināts, ka ar to tiek izteikts pārsteigums, taču tā konotācija ir drīzāk negatīva – tāda, kas latviešu valodā būtu apzīmējama ar vārdiem “trauksmēts” un “iztrūcināts”, kas norāda uz trauksmi, nepatīkamu iestarpinājumu ikdienas ritējumā, neizpratni par notiekošo, ar šo vārdu salikumu tiek atzīmēta paša nespēja aprakstīt esošo iestarpinājumu notiekošajā, tā nonākot līdz izsaukumam, subjekta reakcijai uz absurdu; tāpat šāds izsauciens varētu būt lietojams, atpazīstot nesaskaņu, kas rodas fiziskās realitātes asimetrijas pēkšņā parādīšanās brīdī, paradumu virknē atskāršot kādu distorsiju, kā arī neveiklas pārskatīšanās konstatācijai, eiforiska stāvokļa sākuma un beigu atzīmēšanai, ātra stāvokļa nomaiņas gadījumā, utt., utjp.
Līva Rutmane dzimusi 1984. gadā, ieguvusi maģistra grādu (2014), absolvējot Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu, un šobrīd zīmē. Piedalās izstādēs no 2002. gada. Īpašas izmaiņas vai krasi pavērsieni nākotnē nav gaidāmi.
Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds, Chomsky, VKN
