pilienam
visumā
ir
pašam
savi
visumi
Karloss Noronja Feijo
9/10 – 8/11/2018
Iepilini pilienu visumā. Ņemot vērā tēmas kosmiskos izmērus, sekas var būt niecīgu, tomēr bezgalīgu atbalsu kopums. Kosmoloģisks mise-en-abîme. Portāli, kas atver spējus tuneļus uz paralēliem visumiem. Vai uz spoguļiem noklāto “bezgalības telpu”, kur atspulgi atkārtojas atkal un atkal, līdz tie samazinājušies līdz kniepadatas izmēram, vienlaikus turpinot atkārtoties.
Lisabonā mītošais Karloss Noronja Feijo diez vai izliekas, ka zina daudz par planētu un zvaigžņu stāvokļiem, tomēr komsoloģiskie principi parādās savienojumos, ko viņš sasien tad, kad runa ir par attiecībām starp kultūrvēsturiskām zīmēm, objektiem, robežām un vēsturēm cauri telpai un laikam. Tas, kas pirmajā mirklī izklausās kā neizturama, pīkstoša elektroniska vibrācija – ziņojums no kāda robežvisuma -, izrādās secīgs priekšnesums ar himnām, kas reprezentē valstis, kuru pastāvēšana neatbilst vienprātīgai ģeopolitiskajai kārtībai, bet kas vienkārši ieguvušas vismaz vienas citas valsts atzīšanu. Abhāzija, Kosova, Dienvidosetija, Piedņestra.
Saraksts – sešu stundu garumā – turpinās, saspiežoties galopā, kas ilgst 20 minūtes – maksimāli iespējamajā ieraksta laikā uz vienas vinila plates puses. Vārdi, melodijas, ritmi – tas viss izplūst nenosakāmā, ļodzīgā un neatpazīstamā trokšņu konglomerātā. Traģikomiskums slēpjas paātrināto balsu multeņveidīgajā čivināšanā, kas drīz liek apjaust, ka šīs balsis, atbruņotas no jebkā sev raksturīgā, kļūst par pilienu laika okeānā (vai visumā, ja vēlamies attēlu paturēt virs ūdens). Tas nenozīmē, ka tās tiek reducētas līdz tukšumam. Drīzāk otrādāk. Tās stāsta par robežu patvaļību un, vēl vairāk, par ģeopolitiskām aliansēm un piederības jēdzienu, atgādinot par veidiem, kādos identitātes tiek viltotas un arī ierobežotas no citiem pastāvošajiem spēkiem. Noronjas Feijo darbos šie ready-made simboli un attēli, kurus izmanto, lai būvētu un uzturētu kultūras identitātes, ir barība nerimstošai pētniecībai par šo ģeogrāfiski, politiski un ekonomiski savienoto ekosistēmu trauslumu un patvaļību, bet vienlaikus arī par varas attiecību dīvainumu. Galu galā lietas, ko mēs pieņemam kā pašsaprotamas, var ilgtermiņā nebūt ilgtspējīgas.
1792. gadā Franču revolūcijas Nacionālā sapulce, neapmierinoties vien ar valdošās monarhijas gāšanu, pievērsās mērvienībām, kādās mēs skaitām savas sekundes, minūtes, stundas un dienas. Diennakts dalījumu 12 stundās, mantotu no babiloniešiem vairākas tūkstošgades iepriekš, nomainīja decimāla sistēma, kurā tika iekļauta desmit dienu nedēļas un desmit stundu dienas. Šāda veida revolūcija gan izrādījās pārāk ekstrēma pat tiem, kas panāca politiskās kārtības bojāeju, un sistēma galu galā pastāvēja vien 17 mēnešus, pirms valsts atgriezās pie mūžsenās, vispārpieņemtās kārtībās. No tā varam izsecināt, ka atšķirības un labas un jaukas, izņemot tās reizes, kad atgriežamies pie senās parunas – laiks ir nauda -, un ekonomiskās izaugsmes, ražošanas, labklājības un darba disciplīnas lietās standartizācija ir pulss, pēc kura darbojas pasaule materiālistu realitātēs. Tomēr GIFs, kas piedāvā citādu laika uztveri un dalījumu, par pulksteņa virsmu izmantojot paātrinātu attēlu ar zemes griešanos, netieši izdzēš ģeocentrisko pasaules skatījumu.
Atbalstoties pret koši krāsaino fonu ar daļēji abstraktiem rakstiem, tas atgādina drīzāk pozitīvi ieausto “cita pasaule ir iespējama (garīgums; veiksme; aizbildniecība; uzticība; aizsardzība; mierīgums; atdzimšana; Cilvēks) (2017)”, paklājs, kuru mākslinieks digitāli uzdizainējis un kuru radījušas portugāļu audējas, izmantojot īpašus un tradicionālus aušanas veidus – Airraiolos -, kas nodoti no paaudzes paaudzē kopš Viduslaikiem. Tajā pat laikā to izskats norāda uz pamatīgu aizņemšanos no persiešu paklājiem vai, skatoties laikmetīgākā kontekstā, uz afgāņu kara paklājiem, kuru aizsākumi meklējami Afganistānas padomju okupācijas laikā, sākot no 1979. gada cauri tālākajiem nemitīgajiem militāro, politisko un sociālo konfliktu posmiem. Šis paklājs un tā radinieki, daļa no darba, kas tiek turpināts kopš 2008.-2009. gada, nenosliecas par labu objektīvajām patiesībām, ko pauž jebkura kulturāla vai nacionāla mīta radīšana. Tā vietā tajā saplūst divas civilizācijas, kas tagad, tāpat kā iepriekš, savā starpā ķīvējas, neskatoties uz to dalītajiem pavedieniem, kas virpinās, lai neitralizētu to iedomātās atšķirības. Samazināti ģeometriski attēli ar kara lidmašīnām savienoti ar drīzāk ezotēriskām zīmēm, attēliem meklējot veidu, kā atstarot zemes attēlus un to, kas izskatās kā kosmosa kuģis (vai drīzāk – Sputņiks): mikrokosmi kosmiskās zupas viļņu varā. Un tā mēs atgriežamies pie visuma, atvērta loga uz jauno pasauli, tādu, kurā mākslīgi radītas atšķirības tiek pārveidotas par dažādību ar dalītu kopību.
– Anja Harisone (Anya Harrison)
Karloss Noronja Feijo (Carlos Noronha Feio) (dz. 1981. gadā Lisabonā) patērē, pretstata un rada medijus kā pētījumus par lokālo, globālo un kultūras identitāti, pielāgojot kultūrvēsturiski nozīmīgus attēlus, vietas un simbolus kā radošu iejaukšanos nozīmēs, radot gandrīz patvaļīgu veidu, kā kultūrvēsturiskā nozīmība tiek interpretēta. Noronja Feijo ieguvis doktora grādu Londonas Karaliskajā koledžā un dzīvo un strādā Lisabonā, Londonā un Maskavā. Mākslinieka nesenākās izstādes notikušas laikmetīgās mākslas muzejā Garage Maskavā, Viļņas laikmetīgās mākslas centrā (CAC), narrative projects Londonā, 3+1 Arte Contemporânea Lisabonā, Nacionālajā laikmetīgās mākslas muzejā Lisabonā, CCA Londonderry/Derry Ziemeļīrijā un citur. Noronjas Feijo darbi iekļauti Thames & Hudson izdevumos The Art of Not Making: The New Artist/Artisan Relationship, kā arī Nature Morte: Contemporary Artists Reinvigorate the Still Life Tradition. Viņa darbi atrodas vairākās privātās un publiskās mākslas kolekcijās, tostarp MAAT—Fundação EDP Lisabonā, Saatchi Collection Londonā un MAR – Riodežaneiro mākslas muzeja kolekcijā. No 2009. līdz 2014. gadam Noronja Feijo vadīja radošo projektu telpu The Mews Project Space Londonas austrumos.
Foto: Līga Spunde