Paturot mizas

Paturot mizas
Katrīna Biksone
25/09 – 24/10/2026

Es strādāju kaut kam lielākam par mani. Asi pirksti cimdos ravē raupju, aukstu zemi. Noplūcu, lobu un palūkojos. Es nespēju apturēt šos ūdenskritumus; tie appludina manu augsni. Šis dārzs mani ir pāraudzis; es nespēju to vairs savaldīt. Bailes prasa uzticēties… nē, drīzāk – to uzspiež.

Biksones glezniecības dziļi afektīvā kvalitāte uzkrājas ikvienā viņas darbu slānī. Šajā sērijā ar nosaukumu “Keeping the Peels” (“Paturot mizas”) viņa stājas pretī pienākumu un pakļaušanās smagumam, skumjām un riebumam.

Sastopoties ar simboliskās dārznieces tēlu, atklājas sarežģīta alku struktūra. Šī pozīcija neizbēgami ietver pakļaušanos rūpēm: lai gūtu augļus, ir jāstrādā, un darbs ir jāturpina ar neatlaidīgu aizrautību par spīti laikapstākļu untumiem. Bet kas notiek, kad šīs alkas pārplūst pāri malām, piesātina viņas augsni un izdzen tādu pārpilnību, kas pārsniedz pašas spējas to aptvert? Paradoksālā kārtā šī pāraugšana nav nevērīgas attieksmes sekas; gluži pretēji – to rada tieši stingra un aptraipīta uzticība savam objektam, kas apvēršas otrādi un rada nesavaldāmu mežonību. Viņas alku smacējošā pārmērība pūst auglīgā zemē.

Saskaņā ar Lakāna teoriju apmierinājuma zudums un baudas pārmēra rašanās tiek izgriezti no viena un tā paša pirmatnējā auduma. Tādēļ baudas/sāpju pārmērības uzglūn brīdī, kad neizsmeļošie vārdi apklust. Nozīme tiek apslāpēta, atsedzot traumatisko Reālo kodolu. Dārzniece sēro par noplūktu ziedu; tas izkūst starp viņas pirkstiem. Putekļaina ēna skumji veras miglainā tālē. Grūtsirdība ātri pārtop disociācijā, lai miegā spēlētu paslēpes. Šajās fantāzijās viņa var plūkt un lobīt, pacelt plīvuru un ielūkoties. Tomēr nav ieteicams ar lukturīti izgaismot katru tumšāko bezapziņas stūri. Gabaliņu kaudzes izklīst, un virspusē uzpeld vienīgi paralēls atspulgs.

Šī pieredze – pieņemt apzīmētāju, uzņemties lomu izrādē – būtiski atklāj arī divējādu attieksmi. Konfrontācija ir vērsta gan no subjekta uz tā alku objektu, gan arī šie saaugumi vēršas pret viņu pašu. Ādas un mizas, kas veido aizsargbarjeru starp ārpusi un iekšpusi, izžūst un izklīst. Kad robežas starp sevi un citu izplūst, rodas apvērsta patoloģiska līdzatkarība. Trauksmainā virsma tiek apķēzīta; šāds attiecību formāts šķiet pašiznīcinošs, tomēr saknes turpina izplesties un zelt. Taču, gluži kā mantrausības gadījumā, jo plašāka kļūst šī struktūra, jo trauslāki kļūst mietiņi, kas to balsta.

Putni izšķiļas un izlaužas no sava būra, lai pēc tam atlidotu atpakaļ un knābātu tā stieples.

Teksta autore: Katrīna Jauģiete

Atbalsts: VKKF, Rīgas dome