Lielais Darījums
Dzelde Mierkalne
22/11 – 21/12/2024
Dzīres un tukšuma filozofija
Teksts: Ainārs Kamoliņš
Es katru dienu pieeju pie šķietami citādāka galda. Šīs nelielās izmaiņas, ko pamanu katru dienu, savā ziņā ir neizbēgamas: krāsu ietekmē gaisma, attālums no tā – formu. Tieši tāpēc “īstais” galds ir neizzināms. Ne velti Bertrands Rasels, rakstot ievadu filozofijā, norāda: “Tas, ko redzam, nepārtraukti mainās līdz ar mūsu pārvietošanos pa telpu, tā ka arī šeit sajūtas mums sniedz patiesību nevis par galdu kā tādu, bet gan par tā parādību.” Līdzīgi arī fenomenologs Edmunds Huserls mēģināja saprast, kā mēs zinām, ka galds ir viens un tas pats galds. Viņš arī to vēroja no dažādām perspektīvām un tas atklāja dažādas krāsu toņus, formas un tamlīdzīgi. Viņš norādīja, ka “īstais” galds ir transcendents un konsituējas mūsu apziņā pateicoties atmiņai. Katrs galda vērošanas mirklis savienojas ar iepriekšējo, atmiņas par galdu apvienojas ar tagadējo vērojumu. Tomēr “īstā” galda neizzinātība to vēl nenošķir no citiem fizikāliem objektiem. Var izjautāt heidegeriskā garā: kas ir galda galdiskums? Pašam Heidegeram patika atminēties Edingtona izteikumu, ka katram galdam ir dubultnieks – viņa bērnības galds un “zinātniski izprastais” galds. Bērnības galds nav tikai vienkārša virsma, ko var zinātniski aprakstīt – tā materiālu, formu, krāsu. Uz bērnības galda var ieraudzīt dažādas švīkas, nospiedumus vai pleķus. Caur to var atminēties spēles, kas uz tā ir spēlētas. Īsāk sakot, tas var atklāt bērnības dzīvespasauli. Tas ir galda aspekts, ko zināniski nevar aprakstīt. Tāpēc ieejot telpā galds netiek uztverts vienkārši kā objekts, bet gan tāds pie kura var piesēsties un strādāt. Galds ir vai nu parocīgs vai neparocīgs manam izvēlētajam uzdevumam.
Joprojām arī tagad, kad piesēžos pie galda, tas uz laiku veido manu dzīvespasauli. Savukārt spēlmaņi, iespējams, itin nemaz neko neredz ārpus tā, kas tobrīd notiek uz ruletes vai kāršu galda. Galdam, protams, ir arī ēnainā daļa. Proti, krāpšanās, netīri darījumi notiek zem galda. Tur dažkārt var atrast zem galda pakritušos – tos, kas vairs nevar piedalīties galda sarunās un svinībās.
Galds pasaulē veido noteiktas demarkācijas līnijas. Pie galda gluži katrs netiek aicināts. Uzaicinājums nošķir draugus no nevēlamajiem. Taču pats galds veido vēl būtiskāku ontoloģisku robežšķirtni. Cilvēciskā dzīvespasaule īstenojas pie galda, bet lopiskais — aizgaldā. Protams, arī galds vienmēr kādā brīdī var kļūt par aizgaldu. Tāpēc robežas starp galdu un aizgaldu nav stabilas un var viegli mainīties atkarībā no situācijas.
Galds arī veido nošķīrumu starp rietumu racionālismu un padomisko vai postpadomisko bezcerību. To veido attieksme pret tukšu galdu. Iļja Kabakovs norāda uz rietumu attieksmi: “Tukšums ir galds, uz kura vēl nekas nav uzlikts, bet uz kura kaut kas varētu tikt uzlikts; zeme, kas vēl nav apstrādāta, bet kuru varētu apstrādāt.” Tukšums rietumu racionālistiem ir iespēja, potenciāls radīšanai un pārmaiņām. Savukārt Kabakovam padomju tukšums uz galda aktīvu būšanu transformē aktīvā nebūšanā. Sēdēšana pie galda Kabakovam rada īpašu stresu, bezspēcību, apātiju un bezcēloņa šausmas. Pat ja viņš būtu uzklājis galdu, tukšums vienalga būtu klātesošs un to nekas nevarētu aizpildīt. Ne velti galdiskums uzrādās valodā, kad jautājam par dzīvi: kā klājas? Šis jautājums, kā var nojaust, ne vienmēr attiecas uz to, vai galds patiešām ir uzklāts.
Izmantotie darbi:
Kabakov Ilya. On Emptiness. – In: On Art. – Chicago UP, 2018. p.36
Rasels Bertrands. Filosofijas problēmas. – Jāņa Rozes apgāds, 2007. 10.lpp.
Husserl Edmund. Ideas Pertaining to a Pure Phenomenology and to a Phenomenological Philosophy. First Book: General Introduction to a Pure Phenomenology. – Martinus Nijhoff Publishers, 1983. p. 86-87.
Dzelde Mierkalne (1997) ir starpnozaru māksliniece ar pieredzi grafikā. Viņa dzīvo Rīgā, Latvijā, beigusi studijas Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūras programmā POST. Ar lielu pietāti pret tehniku un procesu, Dzeldes mērķis ir gāzt ar tehniku saistītus mākslas standartus, lai radītu ko jaunu un atrastu savu vietu mūsdienu kontekstā. Pārdomājot eksistenciālās bailes no “pasaules iznīcības”, mirstības klātesamību un nāves trauksmi caur mūsdienu postironijas un humora objektīvu, viņai patīk spēlēties ar zīmējuma un formas sintēzi.
Atbalsts: VKKF, Rīgas dome
Foto: Līga Spunde