* vieta, kurā viss ir no linoleja, un tur domā linolejā.
aptuveni 23m2 2.5 – 3 mm bieza linoleja garoza apdzīvo linoskaiži
Sākotnēji veidojusies no seismiskām kalta kustībām un krāsu izvirdumiem. Ar laiku to sāka apdzīvot linoskaiži, kas evolūcijas ceļā veidojušies no kalta griezuma butnēm. Tā ir vieta, kurā kalts nemāk apstāties, tas ir līdzīgi kā atmosfēra apņem linoskaidijas virsmu brīžiem atsedzot kādas būtnes atveidus linotektoniskajā reljefā.
Linolejijā neeksistē papīrs, tas nepagrūtina šo vietu ar savu trauslumu un vārgumu, ar savu ierobežojošo izmēru un nevēlēšanos samierināties ar planētas ”zeme” gravitācijas un fizikas likumu neizbēgamo slogu. Linolejija ir stingra vieta.
Hanele Zane Putniņa dzīvo un strādā Rīgā. Haneles grafikām pamatā ir mitoloģiski tēli no folkloras un leģendām, kurus bieži vien māksliniece pārrada lielformāta linogriezuma tehnikā. Apjomīgās tēlu kompozīcijas mijas ar pieticīgiem ikdienas situācijas absurdiem, ko viņa mēdz dēvēt par “brēgelīšiem”. Haneli interesē vēsturiskās grafikas tehnikas un viss ar to saistītais. Turpina savus meklējumus linogriezuma pasaulē, ņemot pēc iespējas lielākus kaltus un cenšoties atrast kādu dārgumu starp linoleju skaidām. Straujiem soļiem tuvojas savam pirmajam izgrebtajam hektāram linolejā.
Pedagoģiskās spēles 1. Starpnieki un ierobežojumi Viktors Timofejevs 12/01 – 17/02/2024
“Piedalīšanās spēlē ir brīvprātīgs mēģinājums pārvarēt nevajadzīgus šķēršļus” Bernards Suitss no 1978. gada grāmatas The Grasshopper: Games, Life and Utopia.
Dažu pēdējo gadu laikā esmu pasniedzis eksperimentālo datorspēļu nodarbības gan mākslas, gan ne-mākslas studentiem vairākās universitātēs. Katru nedēļu mēs spēlējam, apspriežam un veidojam spēles, izmantojot dažus pamata programmēšanas rīkus. Mans mērķis ir līdzīgs jebkurai citai studijas nodarbībai, mudinot studentus ļauties medijam un šajā procesā izteikt sevi un visu, kas vien ienāk prātā. Mūsu radītās spēles mēdz būt vienkāršas, taču negaidīti eksistenciālas – pirmās personas skatpunkts, kas klīst pa blokveida, ģeometriskām ainavām, kas vāc bezjēdzīgus priekšmetus, atver bezgalīgi daudz durvju un mijiedarbojas ar personāžiem bez sejām. Katru reizi no jauna mani aizkustina studentu spēles, kas spēj risināt tādas tēmas kā problēmas mājās vai personiskā trauksme, izmantojot maldinoši vienkāršus līdzekļus. Taču neaizmirstamākā pieredze no šīm nodarbībām ir bijusi iespēja vērot studentus, kuri klases priekšā prezentē un spēlē savas spēles. Ja viņu spēles ir introspektīvi spoguļi, spēlēšana caur tām ir veids, kā tās apdzīvot un katartiski tās iegūt (vismaz tā man ir teikuši daži studenti). Lieki piebilst, ka šīs nodarbības uz mani ir atstājušas iespaidu.
Iepriekš minētais Bernarda Suitsa citāts ir kaut kas, ko mēs apspriežam jau studiju iesākumos. Spēja uz laiku izveidot un apdzīvot telpu, kurā jums ir absolūta rīcības brīvība, lai cik ierobežota tā būtu, var būt neticami spēcinoša pieredze pasaulē, kas bieži vien šķiet ārpus mūsu kontroles. Būtībā šādi veidojas manas personīgās attiecības ar mākslas veidošanu (kā personīgo hobiju, ne obligāti kā publisku karjeru). Pirmo reizi es sāku radīt mākslu, lai tiktu galā ar problēmām, kas saistītas ar manu veselību. Drīz tā kļuva par manām mājām, kamēr es pārcēlos uz citām valstīm. Un nesen, tā kā daudz laika esmu pavadījis mācot, esmu mākslu atradis arī savā mācību programmā. Piemēram, iepazīstinot ar jaunu rīku – tādu kā tekstu – es dalos ar mini spēli, ko izveidoju, izmantojot tikai šo rīku. Manas spēles parasti ir kaut kas ļoti vienkāršs vai absurdi neiespējams, lai parādītu iespējamās ekstremitātes. Ar to sākās manas “pedagoģiskās spēles” un arī šī izstāde.
“Starpnieki un robežas”, patreizējā izstāde 427, attīstījās, lai ietvertu vairākas tēmas, kas pārklājas. Pirmā nāk no vienas no manām minispēlēm, kas aptvēra MI “botu” navigāciju un objektu sadursmes noteikšanu. Tās nedēļas nodarbības nosaukums burtiski bija “Starpnieki un robežas”. Es nolēmu, ka tas bija gana dīvaini, lai izņemtu to no konteksta un sarīkotu izstādi. Tāpēc es paplašināju spēli, lai tā notiktu 427 galerijas virtuālajā versijā, un iekļāvu vēl dažus līmeņus. “Mērķis” ir izvairīties no saskarsmes ar visiem apkārtējiem, šķērsojot vairākus labirintus. Izstādē spēle tiek prezentēta uz datora, kas ir atspoguļojas projekcijā, atjaunojot klases dinamiku, tostarp neveiklo, nevienmērīgo apgaismojumu. To var interpretēt kā sarunas starp neredzamām konstrukcijām, piemēram, sociālajām attiecībām un sabiedrības normām.
Uzaugot Rīgā, runājot gan latviešu, gan krievu valodā, mana latviešu valoda tika pārrauta, kad ar ģimeni imigrēju uz Ameriku. Kad mūžībā aizgāja mans vectēvs, kurš vienmēr rosināja manu latvisko identitāti, pazuda arī mana tuvākā saikne ar valodu. Kad es atgriezos Rīgā kā pieaugušais, es atklāju, ka vēlos iederēties. Tikai nesen esmu pieņēmis, ka tas nekad nebūs iespējams un ka manas šķeltās identitātes ir ikdienišķa lieta, un es varu to pieņemt. Šī valodu sajaukšana iedvesmoja manu pašreizējo darbu, kas ir mainīgs alfabēts. Šai izstādei veidotā versija izmanto pirmos četrus romiešu alfabēta burtus un sistemātiski tos bezgalīgi šifrē. Dažkārt rodas jauni burtiem līdzīgi veidojumi; citreiz himēriskie, neizdibināmie personāži ir tīrs nonsenss.
Galerijas radiators ir paplašināts, lai ieskautu telpas perimetru, radot apmeklētājam ilūziju par šūpulim līdzīgu iežogojumu, kas samazināts līdz bērna augumam. Šo efektu papildina telpu aizpildošs projektora ekrāns un lielizmēra sienas gleznojums, kas attēlo logu. Kopā ar klases estētiku šī spēlē ar izmēru attiecībām ir paredzēta pedagoģiskās vides apvēršanai – “pieaugušie” šeit ir bērni, kas atstāti spēlēties ar sev nepazīstamu loģiku.
Viktors Timofejevs
Viktors Timofejevs (dz. 1984, Rīga) ir Ņujorkā dzīvojošs mākslinieks. Timofejeva starpdisciplinārā radošā prakse ir balstīta personīgajā pieredzē, spekulatīvos priekšstatos un visā pa vidu. Strādājot ar ģeneratīvu programmatūru, video, gleznošanu, instalāciju un skaņu, Timofejevs apvieno šos medijus, lai veidotu daļēji iztēlotas vides. Viņš ieguva MFA grādu Piet Zwart institūtā Roterdamā un bakalaura grādu Hantera koledžā Ņujorkā. Viņš arī regulāri rīko video seansus, performances un klausīšanās sesijas sensorās deprivācijas apstākļos No Moon pasākumu telpā Bruklinā, kuru mākslinieks līdzdibināja 2018. gadā.
Nesenākās personālizstādes ietver DOG, Interstate Projects, Ņujorkā (2021); God Objects, Futura/Karlin Studios, Prāgā (2020); Kāpnes uz meloni, Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Rīgā (2017); un S.T.A.T.E. Drawing Room, Londonā (2016). Nesenās grupu izstādes: Shallow Springs, Kohta Kunsthalle, Helsinkos (2023); Digitālā intimitāte, Prāgas Nacionālajā galerijā (2021); 14. Baltijas triennāle, CAC, Viļņā (2021); Negaidītas tikšanās, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (2019); A Barbarian In Paris, Fondation Ricard, Parīzē (2018); un Somewhere In Between, Bozar, Briselē (2018).
