Lielais Darījums Dzelde Mierkalne 22/11 – 21/12/2024
Dzīres un tukšuma filozofija Teksts: Ainārs Kamoliņš
Es katru dienu pieeju pie šķietami citādāka galda. Šīs nelielās izmaiņas, ko pamanu katru dienu, savā ziņā ir neizbēgamas: krāsu ietekmē gaisma, attālums no tā – formu. Tieši tāpēc “īstais” galds ir neizzināms. Ne velti Bertrands Rasels, rakstot ievadu filozofijā, norāda: “Tas, ko redzam, nepārtraukti mainās līdz ar mūsu pārvietošanos pa telpu, tā ka arī šeit sajūtas mums sniedz patiesību nevis par galdu kā tādu, bet gan par tā parādību.” Līdzīgi arī fenomenologs Edmunds Huserls mēģināja saprast, kā mēs zinām, ka galds ir viens un tas pats galds. Viņš arī to vēroja no dažādām perspektīvām un tas atklāja dažādas krāsu toņus, formas un tamlīdzīgi. Viņš norādīja, ka “īstais” galds ir transcendents un konsituējas mūsu apziņā pateicoties atmiņai. Katrs galda vērošanas mirklis savienojas ar iepriekšējo, atmiņas par galdu apvienojas ar tagadējo vērojumu. Tomēr “īstā” galda neizzinātība to vēl nenošķir no citiem fizikāliem objektiem. Var izjautāt heidegeriskā garā: kas ir galda galdiskums? Pašam Heidegeram patika atminēties Edingtona izteikumu, ka katram galdam ir dubultnieks – viņa bērnības galds un “zinātniski izprastais” galds. Bērnības galds nav tikai vienkārša virsma, ko var zinātniski aprakstīt – tā materiālu, formu, krāsu. Uz bērnības galda var ieraudzīt dažādas švīkas, nospiedumus vai pleķus. Caur to var atminēties spēles, kas uz tā ir spēlētas. Īsāk sakot, tas var atklāt bērnības dzīvespasauli. Tas ir galda aspekts, ko zināniski nevar aprakstīt. Tāpēc ieejot telpā galds netiek uztverts vienkārši kā objekts, bet gan tāds pie kura var piesēsties un strādāt. Galds ir vai nu parocīgs vai neparocīgs manam izvēlētajam uzdevumam.
Joprojām arī tagad, kad piesēžos pie galda, tas uz laiku veido manu dzīvespasauli. Savukārt spēlmaņi, iespējams, itin nemaz neko neredz ārpus tā, kas tobrīd notiek uz ruletes vai kāršu galda. Galdam, protams, ir arī ēnainā daļa. Proti, krāpšanās, netīri darījumi notiek zem galda. Tur dažkārt var atrast zem galda pakritušos – tos, kas vairs nevar piedalīties galda sarunās un svinībās.
Galds pasaulē veido noteiktas demarkācijas līnijas. Pie galda gluži katrs netiek aicināts. Uzaicinājums nošķir draugus no nevēlamajiem. Taču pats galds veido vēl būtiskāku ontoloģisku robežšķirtni. Cilvēciskā dzīvespasaule īstenojas pie galda, bet lopiskais — aizgaldā. Protams, arī galds vienmēr kādā brīdī var kļūt par aizgaldu. Tāpēc robežas starp galdu un aizgaldu nav stabilas un var viegli mainīties atkarībā no situācijas.
Galds arī veido nošķīrumu starp rietumu racionālismu un padomisko vai postpadomisko bezcerību. To veido attieksme pret tukšu galdu. Iļja Kabakovs norāda uz rietumu attieksmi: “Tukšums ir galds, uz kura vēl nekas nav uzlikts, bet uz kura kaut kas varētu tikt uzlikts; zeme, kas vēl nav apstrādāta, bet kuru varētu apstrādāt.” Tukšums rietumu racionālistiem ir iespēja, potenciāls radīšanai un pārmaiņām. Savukārt Kabakovam padomju tukšums uz galda aktīvu būšanu transformē aktīvā nebūšanā. Sēdēšana pie galda Kabakovam rada īpašu stresu, bezspēcību, apātiju un bezcēloņa šausmas. Pat ja viņš būtu uzklājis galdu, tukšums vienalga būtu klātesošs un to nekas nevarētu aizpildīt. Ne velti galdiskums uzrādās valodā, kad jautājam par dzīvi: kā klājas? Šis jautājums, kā var nojaust, ne vienmēr attiecas uz to, vai galds patiešām ir uzklāts.
Izmantotie darbi:
Kabakov Ilya. On Emptiness. – In: On Art. – Chicago UP, 2018. p.36
Rasels Bertrands. Filosofijas problēmas. – Jāņa Rozes apgāds, 2007. 10.lpp.
Husserl Edmund. Ideas Pertaining to a Pure Phenomenology and to a Phenomenological Philosophy. First Book: General Introduction to a Pure Phenomenology. – Martinus Nijhoff Publishers, 1983. p. 86-87.
Dzelde Mierkalne (1997) ir starpnozaru māksliniece ar pieredzi grafikā. Viņa dzīvo Rīgā, Latvijā, beigusi studijas Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūras programmā POST. Ar lielu pietāti pret tehniku un procesu, Dzeldes mērķis ir gāzt ar tehniku saistītus mākslas standartus, lai radītu ko jaunu un atrastu savu vietu mūsdienu kontekstā. Pārdomājot eksistenciālās bailes no “pasaules iznīcības”, mirstības klātesamību un nāves trauksmi caur mūsdienu postironijas un humora objektīvu, viņai patīk spēlēties ar zīmējuma un formas sintēzi.
Kad kaimiņu gaiļa balss izskan piķa melnā tumsā un, izkāpjot no gultas, jāiegremdē pēdas biezas miglas čībās, es atplešu muti jo plati, lai piepildītu to ar trīs mēnešiem saules gaismas un svešu sviedru. Patisona kundze, Kabača kungs un mazais Ķirbītis – lecat, nu, visi krāsns mutē iekšā! Pabarojiet manu rūcošo vēderu, lai tas nepamodina vilkus, lai nepievilina lāčus, lai mani pašu neapēd!
Kādam mīlestība pati lec klēpī – pilnas palodzes nokrautas lekniem kabaču ķermeņiem, pilnas skapjaugšas apaļīgiem ķirbīšiem. Laimīgi tie ļaudis, kam lauku cilvēki rados! Varbūt kad plaukti mājās lūst no rudens velšu pārbagātības, kad pagrabā cipari uz zaptes burku vāciņiem iesniedzas senā pagātnē, kad kartupeļi izdzinuši garus astoņkāju taustekļus un stūrī rūc kāpostu muca, lielāka par pašu, varbūt tad cilvēks var sajust sātu, bet man pagraba nav un neremdināma apetīte man liek piebāzt muti ar klinģeri ar ķirbi ar zivi ar pagali ar kurpi ar suni ar aitādas mēteli ar jaunāko elektroierīci. Kamēr es savu milzu muti piebāžu stūrī, tikpat izsalcis kāds tukšu muti kliedz. Kad ēdīs viņš, tad rīvēšu savus ragus pret sienu un kliegšu es.
Lieciet man galvā vārpu vainagu, dedziniet mani karstās liesmās – lai laba raža kungiem, lai izsalkums atkāpjas!
Ieva Kraule-Kūna (dz. 1987, Rīga) ieguvusi maģistra grādu tēlotājmākslā Sandberga institūta Amsterdamā. Galvenokārt veido skulpturālus objektus, izmantojot dažādus materiālus (keramika, akmens, metāls u.c.), un papildina tos ar īsiem stāstiem, kuros absurdi fiktīvu tēlu piedzīvojumi mijas ar ačgārni interpretētiem vēstures faktiem.Savos darbos Kraule-Kūna atsaucas uz fetišismu, vēsturi, amatniecību un padomju laika estētiku, vienlaikus izsekojot gan personisko, gan kolektīvo estētisko kodu izcelsmei. Nozīmīgākās personālizstādes un duo-izstāžu izstādes: “Kur manas kārtis kritušas” (2021, Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Rīga), “Artist Crisis Center II – Tact Gear” kopā ar Elīnu Vītolu (2020, P/////AKT, Amsterdama), “Hot Babas” (2019, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles ARSENĀLS Radošā darbnīca, Rīga), “α: Maldugunis” (2017, Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Rīga), “The person you are trying to reach is not available” kopā ar Aidan Koch (2016, Hester, Ņujorka), “Qu’est-ce que ça peut faire tout ça” kopā ar Kasparu Groševu (2015, Shanaynay, Parīze), “Tagad neviens vairs tā nedejo” (2014, Galerija 427, Rīga), “…if all you told was turned to gold” (2014, Vita Kuben galerija, Ūmeo), “11 no 10” (2013, Kim?, Rīga). Grupu izstādes: Paris Internationale (2015, Parīze), XII Baltic Triennial (2015, CAC, Viļņa), “Le fragole del Baltico” (2015, CareOf, Milan), “Lily’s Pool” (2015, Art In General, New York). Kraule-Kūna ir “Kim? Rezidences balvas 2017” ieguvēja un 2017. gadā pavadīja trīs mēnešus rezidencē Gasworks Londonā, kā arī ir viena no “Purvīša balvas 2021” finālistēm. Kraule-Kūna ir galerijas “427” jeb Four To Seven līdzdibinātāja un kuratore (2014-2016), kā arī viena no galerijas “LOW” vadītājām (2020-2022).
Es vēlējos, kaut būtu miris Hanters Longs 20/06 – 3/08/2024
Es vēlējos, kaut būtu miris Vai labāk tālu prom [1] Fosilo koraļļu gabals 21 miljonu gadu vecs mugurkauls
“Pagātne iegrūž pirkstu tagadnes ādas šķēlumā un velk”
Mans tēvs nomira pirms gada un vienpadsmit dienām. Viņam bija vēzis, un beigās, kad viņš patiešām cieta, viņš nolēma veikt “asistēto nāvi”. Tas būtībā nozīmē, ka viņš atņēma sev dzīvību, lietojot vielu maisījumu, kas viņu iemidzināja un apturēja sirdsdarbību. Viņam bija divi dvīņu zēnu komplekti, man ir identisks dvīņubrālis, un mani vecākie pusbrāļi arī ir identiski dvīņi. Mēs visi četri un mūsu onkulis, mana tēva brālis, bijām kopā ar viņu istabā, dziedājām un turējām viņa rokas, kad viņš nomira. Tā bija transcendentālākā pieredze, kāda man jebkad ir bijusi. Laiks slīdēja. Vai nu tas patiešām palēninājās, vai arī mana uztvere par to bija pilnībā mainījusies. Trīspadsmit minūtes šķita kā divas stundas.
Apmēram sešus mēnešus vēlāk viens no maniem brāļiem mēģināja izdarīt pašnāvību. Viņa izdzīvošana bija brīnums, un es esmu ārkārtīgi pateicīgs, ka viņš ir dzīvs un vesels, un atgriezies pie labas veselības. Es izjutu dziļu līdzjūtību, jo arī es dažbrīd ciešanu dziļumos esmu vēlējies, kaut būtu miris. Lieki piebilst, ka šie pārbaudījumi mani ir ļoti ietekmējuši. Domas par brāli un tēvu ir saplūdušas ar manām mākslinieciskajām rūpēm. Šajās dienās es aizdomājos, kā smagas emocijas atbalsojas universālā līmenī, ārpus cilvēka – ģeoloģiskā laika dzīlēs. Mani interesē, kā dāžkārtējā, drūmā vēlme būt mirušam varētu rezonēt fosiliju ierakstos un kā skumjas varētu tikt petrificētas. Jūras putas, kas sajaukušās ar skumjām, kļūst cietas [3].
Manam tēvam patika dublinieši, kas lieliski izpildīja D. K. Gavana dziesmu “Rocky Road to Dublin”, kuras rindiņu es aizņēmos izstādes nosaukumam. Kad es biju bērns, mani šī dziesma īpaši neaizrāva, bet tagad tā uzsit pa jūtām. Esmu sācis ļaut savām emocijām kopā ar savu dvīni un tēvu aktīvi iesaistīties manas mākslinieciskās prakses vadīšanā. Un es cenšos vairāk uztvert, kā mirušie ietekmē tagadni un pat rūpējas par dzīvajiem. Es vēlos viņus godināt un atcerēties. Lai to darītu, es “pretojos sēru un racionalitātes disciplīnai”. [4] Es cenšos apskatīt racionalitāti kā mītu un atvērt sevi zīmēm: kad es pārgriežu amonītu uz pusēm, es redzu, kā sadalās zigota; visu elementu dubultošanās izstādē ir kā dvīņi; seno jūras radību fosiliju atrašana Ženēvas apkārtnes reģionos liek man domāt par manu tēvu, kurš bieži mēdza teikt: “Okeāns ir mana baznīca”.
Darbs “Viļņu ziedojums” sastāv no viļņu audioieraksta, kas veikts piekrastē netālu no Kalngales, un tas tiek raidīts caur LED gaismām, liekot tām mirgot līdz ar skaņas frekvenci. Divi nelieli saules bateriju paneļi, kas novietoti zem gaismas, tiek pieslēgti portatīvajiem skaļruņiem, pārvēršot mirgojošo gaismu atpakaļ skaņā. Gaisma un skaņa ir mediji – gan mākslas medija nozīmē, gan arī tādā nozīmē, ka cilvēks vai lieta var atrasties starp divām pasaulēm, caur kuru starpniecību mirušo gari varot sazināties ar dzīvajiem. Kopš elektrības parādīšanās cilvēki ar tās starpniecību ir uztvēruši garu vai spoku vēstījumus. Šķiet, ka tā ir neaizsargāta pret paranormālām parādībām, tā ir medijs, ar kura starpniecību reizēm var parādīties mazāk redzamā pasaule. Runājot par medijiem savā grāmatā “Mūsu pateicīgie mirušie”, Vinciane Despreta saka: “Viņi veic prezentifikāciju gan kā pagātnes pārcelšanu uz tagadni, gan kā tagadnes veidošanu.” [5] Manuprāt, arī fosilijas veic šo darbu, savukārt mirgojošās gaismas rada “klātbūtnes” vai vismaz potenciālas klātbūtnes sajūtu. Es izmantoju šo sinestētisko audiovizuālo mediju, lai piedāvātu viļņu šalkoņu skaņu mierīgā Baltijas jūrā kā ziedojumu manam tēvam un atpakaļ senajai jūras dzīvībai, kuras atliekas apdzīvo izstādi.
Mani fascinē neticami lieli laika atstatumi, iespējams, tāpēc, ka tos ir tik grūti aptvert. Es runāju par simtiem miljonu gadu gariem laika posmiem. Uz Zemes virsmas no tālajiem aizgājušajiem laikmetiem ir daudz kas, kas liecina par eonu ilgumu, taču, lai tos aptvertu, mums jāpaļaujas uz savu iztēli. Šķiet, ka laiks, esamība un realitāte ir iztēles jautājums. Ģeoloģiskās un paleontoloģiskās pagātnes iztēle man lika apšaubīt to, ko mēs bieži dēvējam par “laika bultiņu” – sajūtu, ka laiks virzās vienvirzienā. Mani jautājumi rodas, apzinoties, ka pagātne ir pastāvīgi klātesoša, ka pagātnes būtnes joprojām ietekmē tagadni. Šādā veidā daži objekti un lietas, šķiet, pārsniedz laiku, pastāvot gan pagātnē, gan tagadnē, gan nākotnē. Savos darbos es būtībā cenšos iemiesot šo sabrukušo laika izjūtu, varbūt pat liekot domāt, ka mūsu cilvēciskā pagātnes uztvere kaut kādā veidā ir tās pārveidošana, tādā mērā, ka mēs, varētu teikt, ietekmējam pagātni.
Savā grāmatā “Mūsu pateicīgie mirušie” Vinciane Despreta citē Sorjo jēdzienu “instaurācija”, kas nozīmē radīt, bet arī atjaunot, radīt no tā, kas jau pastāv. “Mākslinieks, viņš [Sorjo] saka, nekad nav vienīgais radītājs; viņš ir “instaurators darbam, kas nāk pie viņa, bet kas bez viņa nekad nebūtu virzījies uz eksistenci”.” Viņa paskaidro: “Darbs, kas tiecas pēc eksistences, aicina gleznotāju, dzejnieku vai tēlnieku, un tiem ir jāvelta sevi, lai darbs tiktu pilnībā pabeigts, lai sasniegtu darba rezultātu.” [6] Šī sajūta, ka mākslas darbam ir savi nodomi, ka tie nāk no ārpuses, patiešām rezonē ar manu praksi. Despretai instaurācija ilustrē arī metodoloģiju, ar kuras palīdzību mirušajiem ir aktīva loma dzīvo dzīvē. Rakstnieks un kinorežisors J. F. Martels norāda diezgan burtisku piemēru: “pati mūsu valoda, vārdi, ko mēs lietojam, lai sazinātos savā starpā, ir mirušo relikvijas.” [7] Ņemiet vērā, ka aļģu un planktona atliekas naftā kļūst par iepakojumu, apģērbu un degvielu; kalcija karbonāta jūras fosilijas – gliemežvāki, kauli un koraļļi – ir betona galvenās sastāvdaļas; tās ir senas, bet neatņemamas mūsdienu dzīves sastāvdaļas.
Man fosilijas ir kā dāvanas no pagātnes. Tās mani iedvesmo. Es ar tām “iestudēju”. Tiklīdz es tās turu rokās un skatos uz tām, man rodas idejas par to, kā tās varētu iekļaut darbā vai instalācijā. Tās aktīvi darbojas manā praksē un kļūst par mākslas darbu. Tikai reizi sastopoties ar diviem 21 miljonu gadu veciem fosilajiem vaļa skriemeļiem, man radās ideja, ko ar tiem darīt. Izstādē tie ir kā laika dvīņi un pagātnes acis, kas ieslīd tagadnē.
Mani interesē radīt vides vai pieredzes, kurās laika uztvere varētu nedaudz mainīties. Šis efekts tiek panākts, izmantojot neparastas materiālu un tehnoloģiju kombinācijas – gan ārkārtīgi senas, gan diezgan nesenas. Kādu rītu pirms dažiem mēnešiem es pamodos ar domu par LSD, droši vien man tas bija sapņojies. Man ienāca prātā, ka tas būtu negaidīts materiāls, ko apvienot ar fosilijām. Taču es nebiju pārliecināts. Tad dažas dienas vēlāk manās rokās nonāca audioieraksts, kurā mans tēvs apraksta savu skābes kartona pirkumu pie Ouislija Stenlija 1969. gadā un tam sekojošo episko ceļojumu. Es to uztvēru kā zīmi, kas mani pamudināja izpētīt klasisko mākslu, kas rotāja LSD kartonu – citas dimensijas “mediju” [8].
Darbā “Pēcnāves navigators (Brianam)” uz kartona ir Hora acs. Iespējams, es nebūtu iekļāvusi šo ikonogrāfiju, ja nebūtu izpētījusi tās vēsturi. Ēģiptiešu mitoloģijā Hors kaujā ar Setu zaudēja savu aci, kuru viņam izdodas atgūt un pēc tam atdot savam mirušajam tēvam Ozīrisam, lai palīdzētu viņu noturēt pēcnāves dzīvē. Šīs LSD apdrukātās plāksnītes ir piestiprinātas pie dažām fosilijām. Šādā veidā pretkultūra, kuras pēcnācējs esmu, tiek nolikta tiešās attiecībās ar senajām atliekām, veidojot faktisku laika nobīdi. Mani interesē radīt vides vai pieredzes, kurās laika uztvere varētu nedaudz mainīties, sniedzot patvērumu no kapitālistiskās modernitātes un segmentētā laika pasaules ar pulksteņa rādītāju. Mazliet izkāpjot no racionalitātes, sajūtot laika nobīdi, pagātne, visticamāk, pāries tagadnē. Despreta saka: “Apziņas modifikācijas atver apziņu citam realitātes līmenim.” Man šķiet, ka tas sasaucas ar iztēles nepieciešamību, lai izprastu dziļo laiku un atvērtos pagātnes un mirušo zīmēm un vēstījumiem.
Kādu dienu kapsētā netālu no manas darbnīcas, uzmanīgi vērojot kāda kritala atstātos celiņus uz kapa plāksnes zem īves, es nodomāju: “Mēs esam mirušie”. Tomēr, neraugoties uz manu konfrontāciju ar nāvi, tā joprojām ir galēji radikālais noslēpums, kas viļņojas tukšumā.
Atsauces [1] Teksts aizgūts no 19. gadsimta dzejnieka D. K. Gavana dziesmas “Rocky Road to Dublin”. [2] Annie Dillard, Pilgrim at Tinker Creek, 1974. gads. [3] Lisa Robertson, Magenta Soul Whip, 2005. gads. [4] Vinciane Despret, Our Grateful Dead, 2021, 70. lpp. [5] Turpat, 107. lpp. [6] Turpat, 8. lpp. [7] Weird Studies podkāsts, 2023. gada 18. janvāris, epizode #138, 1:05 min. [8] Erik Davis, Blotter: Neizstāstītais stāsts par skābes mediju, 2024. g. [9] Vinciane Despret, Our Grateful Dead, 2021, 62. lpp.
Hanters Longs (Hunter Longe, dz. 1985) ir dzimis Kalifornijā, pašlaik dzīvo un strādā Ženēvā, Šveicē. Viņš ieguvis bakalaura grādu tēlotājmākslā Kalifornijas Mākslas koledžā Sanfrancisko un maģistra grādu tēlotājmākslā Piet Zwart institūtā Roterdamā, Nīderlandē. Nesenās grupu un personālizstādes ir bijušas Neišatelas mākslas centrā (2024); Soft Opening, Londonā (2024); Kunsthaus Langenthalē (2023), Last Tango, Cīrihē (2023); Sonnenstube, Lugano (2023); Espace 3353, Ženēvā (2023); Istituto Svizzero, Romā (2022); Krone Couronne, Biel/Bienne (2022); Ženēvas Laikmetīgās mākslas centrā (2021); Musée Cantonal de Géologie, Lozannā (2019); NoMoon, Ņujorkā (2019); Et al. Gallery, Sanfrancisko (2018); LambdaLambdaLambda, Prištinā (2017); Hordaland Kunstsenter, Bergenā (2017). 2021. gadā izdevniecība Coda Press izdeva viņa rakstu un zīmējumu grāmatu DreamOre, kā arī viņš kļuvis par Šveices mākslas balvas laureātu.
427 Kolekcija 0.0.1.0.0., 3/8, Bora Akinciturk, Ēriks Apaļais, Armands Benders, Māris Bišofs, Kaspars Brambergs, Frank Boyd, Anna Ceipe, Jānis Dzirnieks, Īrisa Erbse, Ricardo van Eyk, F5, Vincenzo Ferlita, Gints Gabrāns, GolfClayderman, Inese Groševa, Kaspars Groševs, Ethan Hayes-Chute, Philip Hinge, Katrīna Ieva, Atis Izands, Mirak Jamal, Labais Dāma, Raids Kalniņš, Lev Kazachenko, Venyamin Kazachenko, kormak, Ieva Kraule-Kūna, Austra Ķimele, Albin Looström, Cian McConn, Daria Melnikova, OAOA, Luīze Nežberte, Dāvis Ozols, Jaakko Pallasvuo, Carl Palm, Ieva Putniņa, Rūdis Romanoss, Gints Rudzītis, Matīss Runtulis, Līva Rutmane, Shady Ladies, Līga Spunde, Roberts Svizenecs, Rūdolfs Štamers, Viktor Timofeev, Marta Trektere, Evita Vasiljeva, Ola Vasiljeva, Elīna Vītola, Tore Wallert, Bogna Wisniewska, Amanda Ziemele 25/04 – 8/06/2024
Tāpat kā jebkurā dzīves telpā, arī galerijas aizmugures birojs pamazām sāka apaugt ar pamestiem, aizmirstiem, nepareizi piegādātiem, iemainītiem mākslas darbiem, kas pārtapuši par 427 kolekciju, kas iezīmēs galerijas desmitgadi. Kolekcija, ko veido skices, zīmējumi, gleznas, video un skaņu darbi, skulptūras un objekti, fotogrāfijas un citi mediji, ir kā pastāvīgi mainīgs organisms ar iespējamiem turpinājumiem un mutācijām. Kolekcijas mērķis ir izpētīt, ko nozīmē izstādīt virkni mākslas darbu, kas kolekcijā bieži vien parādās diezgan procesuālā un spontānā veidā.
* vieta, kurā viss ir no linoleja, un tur domā linolejā.
aptuveni 23m2 2.5 – 3 mm bieza linoleja garoza apdzīvo linoskaiži
Sākotnēji veidojusies no seismiskām kalta kustībām un krāsu izvirdumiem. Ar laiku to sāka apdzīvot linoskaiži, kas evolūcijas ceļā veidojušies no kalta griezuma butnēm. Tā ir vieta, kurā kalts nemāk apstāties, tas ir līdzīgi kā atmosfēra apņem linoskaidijas virsmu brīžiem atsedzot kādas būtnes atveidus linotektoniskajā reljefā.
Linolejijā neeksistē papīrs, tas nepagrūtina šo vietu ar savu trauslumu un vārgumu, ar savu ierobežojošo izmēru un nevēlēšanos samierināties ar planētas ”zeme” gravitācijas un fizikas likumu neizbēgamo slogu. Linolejija ir stingra vieta.
Hanele Zane Putniņa dzīvo un strādā Rīgā. Haneles grafikām pamatā ir mitoloģiski tēli no folkloras un leģendām, kurus bieži vien māksliniece pārrada lielformāta linogriezuma tehnikā. Apjomīgās tēlu kompozīcijas mijas ar pieticīgiem ikdienas situācijas absurdiem, ko viņa mēdz dēvēt par “brēgelīšiem”. Haneli interesē vēsturiskās grafikas tehnikas un viss ar to saistītais. Turpina savus meklējumus linogriezuma pasaulē, ņemot pēc iespējas lielākus kaltus un cenšoties atrast kādu dārgumu starp linoleju skaidām. Straujiem soļiem tuvojas savam pirmajam izgrebtajam hektāram linolejā.
Pedagoģiskās spēles 1. Starpnieki un ierobežojumi Viktors Timofejevs 12/01 – 17/02/2024
“Piedalīšanās spēlē ir brīvprātīgs mēģinājums pārvarēt nevajadzīgus šķēršļus” Bernards Suitss no 1978. gada grāmatas The Grasshopper: Games, Life and Utopia.
Dažu pēdējo gadu laikā esmu pasniedzis eksperimentālo datorspēļu nodarbības gan mākslas, gan ne-mākslas studentiem vairākās universitātēs. Katru nedēļu mēs spēlējam, apspriežam un veidojam spēles, izmantojot dažus pamata programmēšanas rīkus. Mans mērķis ir līdzīgs jebkurai citai studijas nodarbībai, mudinot studentus ļauties medijam un šajā procesā izteikt sevi un visu, kas vien ienāk prātā. Mūsu radītās spēles mēdz būt vienkāršas, taču negaidīti eksistenciālas – pirmās personas skatpunkts, kas klīst pa blokveida, ģeometriskām ainavām, kas vāc bezjēdzīgus priekšmetus, atver bezgalīgi daudz durvju un mijiedarbojas ar personāžiem bez sejām. Katru reizi no jauna mani aizkustina studentu spēles, kas spēj risināt tādas tēmas kā problēmas mājās vai personiskā trauksme, izmantojot maldinoši vienkāršus līdzekļus. Taču neaizmirstamākā pieredze no šīm nodarbībām ir bijusi iespēja vērot studentus, kuri klases priekšā prezentē un spēlē savas spēles. Ja viņu spēles ir introspektīvi spoguļi, spēlēšana caur tām ir veids, kā tās apdzīvot un katartiski tās iegūt (vismaz tā man ir teikuši daži studenti). Lieki piebilst, ka šīs nodarbības uz mani ir atstājušas iespaidu.
Iepriekš minētais Bernarda Suitsa citāts ir kaut kas, ko mēs apspriežam jau studiju iesākumos. Spēja uz laiku izveidot un apdzīvot telpu, kurā jums ir absolūta rīcības brīvība, lai cik ierobežota tā būtu, var būt neticami spēcinoša pieredze pasaulē, kas bieži vien šķiet ārpus mūsu kontroles. Būtībā šādi veidojas manas personīgās attiecības ar mākslas veidošanu (kā personīgo hobiju, ne obligāti kā publisku karjeru). Pirmo reizi es sāku radīt mākslu, lai tiktu galā ar problēmām, kas saistītas ar manu veselību. Drīz tā kļuva par manām mājām, kamēr es pārcēlos uz citām valstīm. Un nesen, tā kā daudz laika esmu pavadījis mācot, esmu mākslu atradis arī savā mācību programmā. Piemēram, iepazīstinot ar jaunu rīku – tādu kā tekstu – es dalos ar mini spēli, ko izveidoju, izmantojot tikai šo rīku. Manas spēles parasti ir kaut kas ļoti vienkāršs vai absurdi neiespējams, lai parādītu iespējamās ekstremitātes. Ar to sākās manas “pedagoģiskās spēles” un arī šī izstāde.
“Starpnieki un robežas”, patreizējā izstāde 427, attīstījās, lai ietvertu vairākas tēmas, kas pārklājas. Pirmā nāk no vienas no manām minispēlēm, kas aptvēra MI “botu” navigāciju un objektu sadursmes noteikšanu. Tās nedēļas nodarbības nosaukums burtiski bija “Starpnieki un robežas”. Es nolēmu, ka tas bija gana dīvaini, lai izņemtu to no konteksta un sarīkotu izstādi. Tāpēc es paplašināju spēli, lai tā notiktu 427 galerijas virtuālajā versijā, un iekļāvu vēl dažus līmeņus. “Mērķis” ir izvairīties no saskarsmes ar visiem apkārtējiem, šķērsojot vairākus labirintus. Izstādē spēle tiek prezentēta uz datora, kas ir atspoguļojas projekcijā, atjaunojot klases dinamiku, tostarp neveiklo, nevienmērīgo apgaismojumu. To var interpretēt kā sarunas starp neredzamām konstrukcijām, piemēram, sociālajām attiecībām un sabiedrības normām.
Uzaugot Rīgā, runājot gan latviešu, gan krievu valodā, mana latviešu valoda tika pārrauta, kad ar ģimeni imigrēju uz Ameriku. Kad mūžībā aizgāja mans vectēvs, kurš vienmēr rosināja manu latvisko identitāti, pazuda arī mana tuvākā saikne ar valodu. Kad es atgriezos Rīgā kā pieaugušais, es atklāju, ka vēlos iederēties. Tikai nesen esmu pieņēmis, ka tas nekad nebūs iespējams un ka manas šķeltās identitātes ir ikdienišķa lieta, un es varu to pieņemt. Šī valodu sajaukšana iedvesmoja manu pašreizējo darbu, kas ir mainīgs alfabēts. Šai izstādei veidotā versija izmanto pirmos četrus romiešu alfabēta burtus un sistemātiski tos bezgalīgi šifrē. Dažkārt rodas jauni burtiem līdzīgi veidojumi; citreiz himēriskie, neizdibināmie personāži ir tīrs nonsenss.
Galerijas radiators ir paplašināts, lai ieskautu telpas perimetru, radot apmeklētājam ilūziju par šūpulim līdzīgu iežogojumu, kas samazināts līdz bērna augumam. Šo efektu papildina telpu aizpildošs projektora ekrāns un lielizmēra sienas gleznojums, kas attēlo logu. Kopā ar klases estētiku šī spēlē ar izmēru attiecībām ir paredzēta pedagoģiskās vides apvēršanai – “pieaugušie” šeit ir bērni, kas atstāti spēlēties ar sev nepazīstamu loģiku.
Viktors Timofejevs
Viktors Timofejevs (dz. 1984, Rīga) ir Ņujorkā dzīvojošs mākslinieks. Timofejeva starpdisciplinārā radošā prakse ir balstīta personīgajā pieredzē, spekulatīvos priekšstatos un visā pa vidu. Strādājot ar ģeneratīvu programmatūru, video, gleznošanu, instalāciju un skaņu, Timofejevs apvieno šos medijus, lai veidotu daļēji iztēlotas vides. Viņš ieguva MFA grādu Piet Zwart institūtā Roterdamā un bakalaura grādu Hantera koledžā Ņujorkā. Viņš arī regulāri rīko video seansus, performances un klausīšanās sesijas sensorās deprivācijas apstākļos No Moon pasākumu telpā Bruklinā, kuru mākslinieks līdzdibināja 2018. gadā.
Nesenākās personālizstādes ietver DOG, Interstate Projects, Ņujorkā (2021); God Objects, Futura/Karlin Studios, Prāgā (2020); Kāpnes uz meloni, Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Rīgā (2017); un S.T.A.T.E. Drawing Room, Londonā (2016). Nesenās grupu izstādes: Shallow Springs, Kohta Kunsthalle, Helsinkos (2023); Digitālā intimitāte, Prāgas Nacionālajā galerijā (2021); 14. Baltijas triennāle, CAC, Viļņā (2021); Negaidītas tikšanās, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (2019); A Barbarian In Paris, Fondation Ricard, Parīzē (2018); un Somewhere In Between, Bozar, Briselē (2018).
