Kategorija: 2023

Ēnu serenāde
Maša Kovtuna, Olga Krikuna
26/10 – 23/12/2023

Ēnu serenāde

Trauma ir dīvains zvērs. Dažreiz tā ir saistīta ar atsevišķu notikumu. Citreiz tā aptver ilgus, neskaidrus laika posmus. Tā var būt kolektīva, bet allaž izolējoša. Trauma uzkavējas. Tā spēlē garo spēli. Tā mums norāda, ka mēs neesam drošībā vai ka drīz notiks kaut kas briesmīgs. Mēs gaidām, kad tas notiks ar mums, un pat tad, kad tā nenotiek, mēs turpinām gaidīt. Dažreiz, ja mēs gaidām pietiekami ilgi, mūsu bailes ieņem noteiktu formu un seko mums mūsu nomoda īstenībā. Varbūt jūs vīrieti, kas staigā pa pārpildītu ielu ar kameru, noturat par karavīru ar pielādētu ieroci. Iespējams, katru reizi, kad iezvanās tālrunis, jūs satrūkstaties nelāgu ziņu gaidās. Iespējams, koku ēnas no loga uz jūsu guļamistabas sienas kļūst arvien draudīgākas līdz ar katru nakts stundu, un jūs nevarat aizmigt. Jūsu pagātnes un tagadnes izjūta lūzt, un vairs nav šur tur, bet gan viena liela, nestabila vieta, kurā mēs visi krītam.

Bet ēnas var būt arī tikai ēnas. Ja tām ir tik viegli pārvērsties par mūsu murgu avotu, tad mēs varam tās pārvērst arī par citām lietām, visdažādākajām lietām. Piemēram, es izstiepju roku un ar diviem pirkstiem veidoju truša formu. Jūs darāt to pašu, bet mēģināt izveidot rejošu suni. Lampas gaisma ir maiga, tāpēc ēnas ir nedaudz izplūdušas, taču tam vairs nav nozīmes. Šādi mēs turpinām, veidojot savu stāstu, līdz beidzot aizmiegam.

Izstāde “Ēnu serenāde” ir mākslinieču Olgas Krikunas un Mašas Kovtunas veidots kopdarbs. Savos darbos mākslinieces izzina nostalģijas, ilgu un nebeidzamu identitātes meklējumu tēmas. Nesenākā pagātnē viņas ir sākušas pētīt dzīves sarežģījumus un sazarojumus kara laikā. Kā ukraiņu māksliniecēm, kas dzīvo ārvalstīs, mākslas priekšplānā izvirzās nenoteiktība, izolācija un paaugstināta modrība. “Ēnu serenāde” ir piesātināta ar mākslinieču niansētajām introspekcijām, kas izpludina realitātes un eskeipistu fantāzijas robežas.

• Kristina Džiljoti

Maša Kovtuna (dz. 1993. g.) ir ieguvusi bakalaura grādu Žiri Černickija un Mihala Novotnija glezniecības studijā Prāgas UMPRUM, kur šobrīd viņa turpina maģistra studijas Fine Arts III studijā pie Mihala Pěchoučeka un Dominika Gajarskija. Viņa arī pavadīja mācību praksi Vīnes Angewandte (Henninga Bohla gleznošanas studijā). Ukrainā, no kurienes nāk Kovtuna, viņa ieguva bakalaura grādu arhitektūrā PGASA. Viņa strādā ar instalācijām, ko veido glezniecība, video un tēlniecība ar uzsvaru uz nostalģijas savstarpēju izpratni ar melanholiju un identitātes meklējumiem, ko nosaka Prāgā ilgstoši dzīvojoša imigranta situācijas specifika. Viņas darbi saistīti ar māju tēmu šī vārda visplašākajā nozīmē – kā intimitātes un drošības zaudēšana pasaulē, kuras pamatā ir nebeidzama tagadnes plūsma, kas strauji noveco. Mašas Kovtunas darbi ir izstādīti vairākās neatkarīgās galerijās Čehijā, kā arī ārzemēs, piemēram, Lubov galerijā Ņujorkā.

Olga Krikuna (dz. 1994. g. Odesā, Ukrainā) ieguva bakalaura grādu Mākslas, arhitektūras un dizaina akadēmijā Prāgā (Supermedia studijā) un 2021. gadā ieguva maģistra grādu Glezniecības studijā. Viņas darbs tika nominēts StartPoint balvai. Studiju laikā viņa izgājusi starptautiskas prakses T.E.I. Atēnās, Fotogrāfijas un audiovizuālās mākslas nodaļā; Konstfack – Mākslas, amatniecības un dizaina universitātē Stokholmā, kā arī Nacionālajā Taivānas Mākslas universitātē. 2022. gadā viņa ieguva Jindřich Chalupecký balvu. Olga Krikuna savos mākslas darbos izmanto dažādus medijus, tostarp glezniecību, objektus un video, kurus viņa secīgi izkārto, lai izveidotu komplicētas instalācijas. Apvienojot fiktīvu naratīvu elementus ar atsaucēm uz eksistējošiem kulturāli un sociāli nozīmīgiem simboliem, viņa izgudro sevi apšaubošu mūsu laikmeta mitoloģiju. Viņa strādā ar tādām tēmām kā identitāte, sabiedrības sadrumstalotība, spriedze kā sekas personiskām neatbilstībām un bailes kā reakcija uz to. Viņas prakse spēcīgi sakņojas intuīcijā, emocijās un personīgajā pieredzē, kuras elementiem tiek pieiets ar izteiktu vizuālo stilistiku un specifisku estētiku, padarot viņas darbus līdzīgus sirreālām vīzijām vai sava veida sapņainam transam, novedot pie suģestējošas vizuālas pieredzes.

Atbalsts: VKKF, Rīgas dome, Malduguns

Foto: Līga Spunde

Laiks bija, laiks izbija
Vinčenzo Ferlita, Dāvis Ozols
Kuratori: Kaspars Groševs un Daria Meļņikova
25/08 – 30/09/2023

Vincenzo Ferlita dzimis Sicīlijā 1990. gadā Santo Stefano Quisquina provincē, Agridžento.

Dāvis Ozols dzimis Rīgā 1992. gadā.

Atbalsts: VKKF, Rīgas dome

Foto: Līga Spunde

Clump Spirit
Luīze Nežberte
20/07 – 19/08/2023

Clump Index
Teksts: Sophia Roxane Rohwetter

Luīze Nežberte savā izstādē “Clump Spirit” iepazīstina ar virkni darbu, kas turpina viņas interesi par tēlnieciskām un telpiskām kolekcionēšanas, citēšanas un kolāžas tehnikām. Ja Luīzes prakse varētu atrasties kaut kur starp formāliem eksperimentiem ar objet trouvé un autorības sairšanu mākslinieciskās apropriācijas ceļā, to, iespējams, vislabāk raksturo noziedzīgā darbība “zādzība, atrodot”. Biezokņa gars tver šo kleptomānisko, tomēr nevainīgo garu: tie ir priekšmeti, kas izgatavoti no lipīgas atbalsta struktūras, pie kuras pazaudēti un atrasti priekšmeti pielīp viens pret otru, tādējādi pārvarot sevi un kļūstot par vienu ar pasauli. Allaž mainīgais biezokņa gars tādējādi objektivizē pirmatnēju, gandrīz cildenu stāvokli, kurā tiek zaudēta patības neskartība, bezgalīgas mūžības sajūta, okeāniskā sajūta.

Biezokņa garā šis teksts pieķeras kādam citam tekstam, tas ir, Annas Boijeres “Neapmierinātā likteņa rokasgrāmata” un viņas prozas poēma “Crush Index”, kurā, starp citām simpātijām, ir norādīta agrāko simpātiju tableau vivant, apakškategorijas ar nekad neīstenojamām mīļāko simpātijām, simpātiju sugas, piemēram, simpātija pret tuvumu un simpātija pret tuvuma trūkumu. Biezoknis, tāpat kā simpātija, bieži vien ir pārāk tuvu tam, ko tas vēlas, un tas, ko tas vēlas, bieži vien ir nekas cits kā nejaušs objekts, ar kuru tas sastopas ceļā uz kaut ko citu. IR VIENKĀRŠI PĀRIET NO BŪŠANAS SASPIESTAM UZ BŪŠANU SAPUDUROTAM, TAS IR TIK VIENKĀRŠI KĀ PAŅEMT ROKU.

1. Piezīmes par biezokņa gara teoriju, Biezokņa Gara Fenomenoloģija, ma vie en clump.
2. Zigmunda Freida biezokņa gara pašportrets: Strādāt ar objektu pasauli nozīmēja strādāšanu agrāko bēdu vietā. Tāda bija bērnu pasaule. Vispirms notika tas, ka jūs saskārāties ar kaut ko, un pēc tam jutāties labi vai arī sāpināts. Tādā veidā jūs atradāt robežas.¹ Pirms robežu pastāvēšanas eksistēja kontakts ar cita ķermeni, kas tika izjusts kā savējais, jūtot vienotību ar ārējo pasauli kā kopumu, tiešs mūžīgā apziņas fakts, et comme océanique. Lai gan rakstnieks un mistiķis Romēns Rollā šo okeānisko izjūtu uzskatīja par reliģisku sajūtu, viņa vēstuļu draugs Zigmunds Freids uzskatīja, ka okeāniskā sajūta, ja tāda pastāv, ir sarukusi palieka no visaptverošas primitīvas ego sajūtas no bērnības, bezgalīgs narcisms, kas pastāv līdz brīdim, kad māte pārtrauc barot bērnu ar krūti. Biezokņa gars atgriežas pie mātes pazaudētajām krūtīm, lai uzsūktu pēdējās vakariņas.
3. Biezokņa gara pašportrets kā apropriācijas mākslinieks un kopētājs, iespējams, pazīstams arī kā Lutza Bahera: Viss, ko esat darījis, lai izveidotu savu mākslinieka praksi, izvērsās pretim debesīm. Jebkas, kam jūs līdz šim brīdim pievērsāties objektu un apstākļu izkārtošanā un pārveidošanā, ir bijis teleskopisks paplašinājums.² Iespējams, mākslas radīšana ir mēģinājums atgriezties pie okeāniskās izjūtas reliģiskā gara un plesties caur objektu apropreāciju un iekļaušanu, uz āru pretim debesīm. Biezokņa gara mākslinieks pārvietojas starp readymade un objet trouvé, uzņemot objektus un koncepcijas no netīrām ielām un baltām galeriju sienām. Biezokņa gara mākslinieks ir žēlsirdīgs zaglis, neārstējams noziedznieks, kurš seko kleptomāniskai vēlmei kā simboliskai kompensācijai par faktisku vai paredzamu zaudējumu. Man patīk, ka filmas “Pick Pocket” beigās zaglis Mišels saka savai mīļotajai: “Ak, Žanna, lai beidzot tevi sasniegtu, kāds gan dīvains ceļš man bija jāiet”, it kā kleptomānija būtu apkārtceļš uz mīlestības lielceļa.
4. Saistībā ar toksisku pieķeršanos biezokņa gariem, šīs apakškategorijas: jūsu vectēva garāžā atrasto priekšmetu toksisko-pieķeršanos-biezokņa-gars, kas nesola pārmantotu bagātību, bet atgādina apspiestu paaudžu ģimenes traumu paliekas; personīgo mantu toksisko-pieķeršanos-biezokņa-gars, kas ir mazāk intīms dzīves, nodzīvotas starp lietām, attēlojums, nekā globālā kapitāla nāvējošo kustību arhīvs, toksisko-pieķeršanos-biezokņa-gars, kas māca, ka pieķeršanās ne vienmēr ir toksiska un bieži vien mazāk cieša, nekā šķiet, ka libido ir tikpat nestabils, cik lipīgs (Freids to sauc par “die Klebrigkeit der Libido”).
5. Dažas biezokņa gara sugas: pārmērīgas dekadences biezokņa gars, putekļu un netīru roku biezokņa gars, visu pazaudēto priekšmetu biezokņa gars, kas reiz izraisīja un pēc tam beidza tavu iekāri, biezokņa gars, kas pielīp pārāk stipri, biezokņa gars, kas sabrūk, tuvuma biezokņa gars, tuvuma trūkuma biezokņa gars, biezokņa gars, kas appludina sevi ar tirgus laukuma un nepatiesas sajūtas un iestudētu sveicienu un apsmidzināto un ambulatoro un kravas konteineru un sociālās prakses un smaidu skeneru milzu okeāniskiem paisumiem³, biezokņa gars, kas virzās ar atslāņošanos un beidzas ar saķeri, biezokņa gars, kas virzās ar saķeri un beidzas ar atslāņošanos, biezokņa gars, kas jūt, ka ar to nepietiek, pasaules pārsātinājuma sajušanas smaguma, piemēram, asfalta vai amfiteātru, limonādes pudeļu, modulāro mēbeļu, oranžo satiksmes konusu pārsātinājuma sajušanas smaguma⁴ biezokņa gars, kaujas garu biezokņa gars.
6. Ja pasaule virs simpātijām pārvietojas kaut kur starp romantisku mīlestību un bruņotām šūnām, pasaule virs biezokņa gara ir pati par sevi biezokņa gars. Mēs nevaram pavadīt trīs stundas, nesastopoties ar šķēršļiem mugurā. Mēs pārvietojamies atgrūžošos un lipīgos ķermeņos, kuru sajūtas mūs pastāvīgi pievelk pie citiem ķermeņiem, arī atgrūdošiem un lipīgajiem.⁵

^{1 Anne Boyer, A Handbook of Disappointed Fate, p. 145.
2 Anne Boyer, A Handbook of Disappointed Fate, p. 148f.
3 Anne Boyer, A Handbook of Disappointed Fate, p. 214.
4 Anne Boyer, A Handbook of Disappointed Fate, p. 136.
5 Anne Boyer, A Handbook of Disappointed Fate, p. 105.}

Luīze Nežberte (dz. 1998. gadā Rīgā, Latvijā) dzīvo un strādā Vīnē, Austrijā.

Atbalsts: VKKF, Rīgas dome

Foto: Līga Spunde

Torņakalna draivs
Ieva Putniņa
7/06 – 8/07/2023

No blakus istabas uz atskan Tīnas Tērneres “It’s simply the best”. Ar to pietiek, lai Ieva būtu pamodusies un jau izvēlusies no gultas! “Nu ko, šī burvīgā dieniņa ir sākusies!” Ieva ar 5 kamieļiem un 3 aklajiem (soļu skaits) nonāk līdz kafijas automātam, ko izrādās Zane ar Putriņu pa nakti ir nosēdinājuši, non stop rukājot darbnīcā un dzerot kafiju. “He, he, tas nekas,” nodomā Ieva “Es taču varu kafiju pupas iebērt sev mutē un kārtīgi pazelēt”.
Domāts, darīts.
Salietojusies kafiju, Ieva sāk stūķēt savu džipu pilnu ar gleznošanas piederumiem un CD matricām. “Nekad jau nevar zināt, cik garš būs ceļš, labāk paņemt vairāk mūzikas,” prātīgi domā Ieva.
Izmetusi vien 2 lokus ap Torņakalnu, Ieva konstatē, ka viss ir tik nenormāli skaists, tāpēc viņa strauji griež stūri pa labi, viegli pārlec pār apmali un iebrauc tuvējā čūskulājā pagleznot.
Šajā izstādē ir redzamas gleznas, kur dabas studija konkurē ar iztēli.

— Margrieta Griestiņa

Ieva Putniņas interešu loks ir plašs – glezniecība, animācija, kino, performance. Vizuāli viņas darbi bieži vien atgādina kādas senākas mākslas tradīcijas, taču paradoksālie sižetu virpinājumi ļauj tiem atrasties pavisam mūsdienīgā pasaulē. Ievai patīk radīt butaforijas līdz tādai realitātes pakāpei, ka atliek vien tām pieskarties, lai saprastu, ka tās nav ēdamas vai lietojamas (bet varbūt ir?). Ieva ir Jaņa Rozentāla mākslas skolas pasniedzēja. Izstādījusies galerijā ‘’Low’’, festivālā ‘’Maboca’’, “Ag Gallery”, Rīgas cirka Ziloņu zālē un citur.

Atbalsta: VKKF, Rīgas dome

Foto: Līga Spunde

Pastkaste Nr. 12
Ēriks Apaļais
28/04 – 27/05

Ērika Apaļā personālizstāde “Pastkaste Nr. 12” aicina skatītājus uz gleznotāja jaunāko darbu kopā sanākšanu 427 galerijas vaļsirdīgajās telpās. Mākslinieka vērienīgā izstādē, kas piedāvāja līdzšinējās darbības pārskatu Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā 2020. gada sākumā, apmeklētāji varēja iekāpt gleznu sērijā “Atmiņu priekšmets”, kurā Apaļais veidoja attēlu modeļus, mēģinot izprast autobiogrāfisko tēlu nozīmes – gleznas darbojās kā psihes kartējumi, kuros iesūkusies mākslinieka izziņas gaita. “Atmiņu priekšmets” gleznās Apaļais atklāja, ka tēls kā atmiņas objekts ir konstrukcija, ko iespējams gleznieciski abstrahēt, mīkstinot tēliem piesaistīto pieredžu nozīmes.
“Pastkarte Nr. 12” piedāvā iespējas jaunām atklāsmēm, kā attiekties pret atmiņu objektiem pēc tam, kad to nozīmes tikušas kritiski iztaujātas, pārvietojoties no tēlu relativizēšanas uz pieredzi, kurā atmiņu objekti ir transformējušies caur to apzināšanās stāvokļiem. Sērijās attēlotie ģimenes personāži (mamma, tētis un māsa) atrodas dinamiskās attiecības, kas paver jaunu mijiedarbību iespējamību un atvērtu lauku savienojumiem un pieredžu papildinājumiem.

Ēriks Apaļais (dz. 1981) strādā glezniecībā, piedalījies starptautiskās un grupu izstādēs kopš 2008. gada. Nozīmīgākās izstādes: Ģimene, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Rīgā (2020); Viss bija mūžīgs, līdz pārstāja tāds būt, Rīgas starptautiskajā mākslas biennālē, Rīgā (2018); Stoļičnaja un sniegavīri, Art Cologne, Ķelnē, Vācijā (2018); Dedication, Exploitation & Haute Collaboration, Silberkuppe Gallery, Berlīnē (2017); Inscribed Sihouettes, Galerie Vera Munro, Hamburgā, Vācijā (2014). Ieguvis Karla H. Dices balvu par labāko gada diplomdarbu Vizuālās Mākslas augstskolā Hamburgā (2011) un DAAD (Vācu Akadēmiskās Apmaiņas dienests) Balvu par izciliem sasniegumiem. Maģistra grāds mākslā, Vizuālās Mākslas augstskola Hamburgā (prof. Andreas Slominski).

Atbalsts: VKKF, Rīgas dome

Photos: Līga Spunde

Denim
Jaakko Pallasvuo
17/03 – 15/04/2023

eS StRāDāJu aR DžInSiEm

Es sTrĀdĀjU Ar hUmPaLu aPģĒrBu

Es dOmĀjU, kA Es iEsAiStOs sArUnĀ Ar mOdI

kAs iR SmIeKlĪgS MoDē? IlŪzIjAs iR SmIeKlĪgAs

KoNcEpTi iR SmIeKlĪgI

MīLeStĪbA NaV SmIeKlĪgA

nOpIeTnĪbA Ir sMiEkLīGa

dZiĻa mĪlEsTīBa uN VeLtĪšAnĀs nAv tIk sMiEkLīGi

ApSēStĪbA Ir (SaVā vEiDā) SmIeKlĪgA

eS StRāDāJu aR DžInSiEm iZsTāDeI RīGā

Jaakko Pallasvuo, dzimis 1333. gadā, ir mākslinieks, kurš dzīvo un strādā Helsinkos. Pallasvuo darbi izstādīti Documenta 15, CCA Derry~Londonderry, American Medium, Modernās mākslas muzejā Varšavā un Ņujorkas kinofestivālā, līdzās citām institūcijām. Pallasvuo veidotos komiksus, kuri regulāri tiek publiskoti mākslinieka Instagram kontā avocado_ibuprofen nesen publicējusi Čikāgas izdevniecība Perfectly Acceptable Press.

Atbalsts: VKKF, Arts Promotion Centre Finland, Finnish Art Society

Foto: Līga Spunde