Žurkas sapņo par vietām, ko tās vēlas izzināt Maren Karlson 06/12/2019 – 10/01/2020
Atklāšana 6. decembrī, plkst. 19:00
tā saka akmens jo zeme runā tā arī dzied lalalalala doo doo doo oooooooooo Nekur nav kluss viņa atkal parādījās manos sapņos pagājušo nakt vai es noriju sporu, kas lika man sapņot Dzer kafiju no rīta Ya tas ir lazdu rieksts Atsakies pierakstīt sapni jo žurka to nepieraksta kāpēc man to vajadzētu? OK vērsis ir stūrgalvīgs. Es pierakstsu:
viņai ir īsi brūni mati zināmā mērā trausli bet tie smaržo tik jauki kā ienēsāts t-krekls kas nav mazgāts. viņa visdrīzāk krāso savus matus šādā krāsā. man šķiet, viņai ir daudz sirmo matu, bet tam nav nozīmes. ja viņa tos nekrāsotu, es joprojām domātu, ka viņa ir skaista. vecumam nav nozīmēs. man ļauts vārtīties pa viņas gultu un sajust palagu smaržu un viņas matu smaržu. es domāju – kāpēc lietu smaržošana ir tik mierinoša. ieelpo ļoti dziļi un krīti garām šai sapņa daļai citā. citā. citā. dziedāšana manās ausīs, tā ir tik klusa ka kut. manas ausis ir jūtīgas. bet es ieelpoju atpakaļ viņas ausī. viņas auss ir kā uz iekšpusi vērsts gliemežvāks. notveru formu līdz manu pirkstu izmērs to pāraug. neesmu droša, ka varu nokļūt līdz labirinta centram bet viņa saka ka es varu un ieliek manu pirkstu atpakaļ kur tas bija un saka man lai turpinu iet pa savu taku.
es pamostos.
– Brook Hsu, 2019
Marēna Karslone ir zīmētāja un gleznotāja, kas dzīvo un strādā Berlīnē.
Līdz-izpildītājas: Marta Trektere un Ieva Tarejeva Tērpi radīti sadarbībā ar Karolinu Janulevičūti Mūzika radīta sadarbībā ar Mišu Skalski
Anni Puolakka ir vizuālā un performaču māksliniece, kas dzīvo starp Helsinkiem un Roterdamu. Biogrāfiski un dokumentāli kadri saplūst ar fiktīvām pasaulēm Puolakkas video darbos, performancēs, video instalācijās un attēlos. Tie spēlējas ar robežām un potenciālu cilvēkos, kas tajā pat laikā tiecas pēc jēgpilnas un dzīvīgas – dažkārt apdullinošas vai ambivalentas – sastapšanās ar citām būtnēm un objektiem. Mākslinieces nesenākās izstādes notikušas No Moon (Ņujorkā), Kunsthalle Bratislava, Le Lieu Unique (Nantē), Kiasma Modernās mākslas muzejs (Helsinkos) un Performance Space (Sidnejā).
Atbalsts: VKKF, Arts Promotion Centre Finland, Nordic Culture Point Paldies Kasparam Groševam
Foto: Ira Brut, Kristīne Madjare, Miša Skalskis, Līga Spunde
Bludna Loza Anna Slama un Mareks Delongs Kuratore: Kristina Džiljoti 04/09 – 27/09/2019
Nav viegli atrast Bludna Loza, bet viņa kaut kur ir. Tu atradīsi viņu – pēc aptuveni pus dienu ilgas staigāšanas, gulēšanas uz izžuvušiem čiekuriem un zemes, bada un tulznām. Viņa nav pasaulē augstākais koks, vai arī resnākais, vai arī kuplākais. Patiesību sakot, Bludna Loza vispār nav lapu. Tās miza ir tumša un sačokurojusies. Klīst runas, ka viņas saknes ir tik dziļi zemē, ka to galus ir neiespējami atrast. Sena, lēni augoša, viņa ir mūsu atmiņu glabātāja. Visas dzīvības, kas ir izgarojušas un mirušas uz mūsu planētas, var atrast viņas vēderā.
Kad atrodi viņu, piespied savu plaukstu viņas stumbram. Noglaudi viņas raupjās saknes un tu sajutīsi pulsēšanu, enerģijas plūsmu, ko viņa izstaro. Koks, kas nepazīst nāvi.
– Kristina Džiljoti
Mareks Delongs un Anna Slama ir mākslinieku duets no Čehijas Republikas, kas dzīvo starp Prāgu un Stokholmu. Viņu sadarbība aizsākās, studējot Mākslas nodaļā Brno. Šobrīd viņu darbi top divās dažādās vietās un satiekas vien tad, kad noris izstāds iekārtošana, radot iecerētu kompleksu izkārtojumu.
Delonga un Slamas nesenākās personālizstādes: “Andromeda” Catbox Contemporary, Ņujorkā (2019), “Will I Be a Better Man If I Stop Dreaming of the Stars” Futura, Prāgā (2019), “Sticky Moment” EKA Gallery, Tallinā (2018), “Femme Fatale Brewery” Karlin Studios, Prāgā (2017), “Good Old Sober Addict” City Surfer Office, Prāgā (2016). Tāpat viņi piedalījušies grupas izstādēs, tostarp: “When the Sick Rule the World” Gr_und, Berlīnē (2019), “Wicked Anima Fun” Gallery Stephanie Kelly, Drēzdenē (2018), “Robin” YABY, Madridē (2018), “Letting Go” Trafo Gallery, Budapeštā (2017), “Afterbirth of a Dream” Meetfactory, Prāgā (2017).
Atbalsts: VKKF Īpašs paldies: Rebekai Lukošus un Laimai Rudušai
“Regress” ir loģisks turpinājums sarunai, kas notiek starp māksliniekiem Betu Kolaru (Beth Collar) un Ouenu Raienu (Eoghan Ryan). Viņu pirmā kopīgā izstāde Juvenilia (2018) par konceptuālu atskaites punktu izmantoja atgriešanos pie saviem pusaudžu gadiem un tiem līdzi nākošo ontoloģisko izmisumu. “Regresija” atgriežās pat vēl agrākā stadijā. Pupa (kūniņa) ir nobriešanas maisiņš, kas holometaboliskiem kukaiņiem atvieglo pārtapšanu no nenobrieduša kukaiņa par pieaugušu. Tas ir brīvlaiks starp kāpuru un imago. “Regresa” kontekstā pupa ir arī bērnu rotaļu istaba Airbnb dzīvoklī, kur mākslinieki paliek. Strādājot kopā intīmā, performatīvā veidā, abi mākslinieki aizvien dziļāk nododas agras bērnības izdomātām fantāzijām, laikā pirms Homo Sapiens, aizvēsturiskā robā. “Regress” darbojas atpakaļ gaitā, lai izspēlētu kāpuru ar žurkas asti, iekūņojušos dibenā, pirms tas kļūst par galveno ziedu apputeksnētāju, lai varētu izlobīt jaunu sapratni par kaut ko, ko vēl nav iespējams iztaujāt, un, tā darot, (de)ģenerētu izstādi.
Beta Kolara (Beth Collar) dzimusi Kembridžā, Anglijā (1994). Viņa dzīvo un strādā Berlīnē. Nesenākie solo projekti notikuši Dilston Grove Londonā pēc Matt’s Gallery un CPG pasūtījuma, 2019; Waldo @ Matthew Gallery Ņujorkā; Primary Notingemā un Matt’s Gallery Londonā, 2018; Standpoint Londonā, 2017, un Fig 2 ICA Londonā, 2015. Nesenākās grupas izstādes un performances notikušas PiK Ķelmē; Bärenzwinger Berlīnē, 2019; Sans Titre Parīzē; Lady Helen Londonā; Goswell Road @ Balice Hertling Parīzē; Room E-10 27 @ Centre Berlīnē; Cell Project Space Londonā; Horse and Pony Berlīnē, 2018; Cafe Oto Londonā; Kunstverein München Minhenē; Kunstraum Londonā, 2017; Freida Muzejā Londonā; KW Berlīnē, 2016; Cubitt Londonā; Rijksakademie Amsterdamā; Raven Row Londonā; Serpentine Galleries Londonā; Somijas Fotogrāfijas muzejā Helsinkos, 2015. Viņa ieguvusi Mark Tanner tēlniecības balvu 2016/17.
Ouens Raiens (Eoghan Ryan) ir īru mākslinieks, kas šobrīd dzīvo Amsterdamā. Nozīmīgākās izstādes, performances un video senasi notikuši Īrijas Modernās mākslas muzejā Dublinā; South London Gallery Londonā; Rowing Londonā; Spike Berlīnē; Serralves muzejā Porto; IFI Dublinā; Outpost Noričā; Kem Varšavā; Cubitt Londonā; Kim? Laikmetīgās mākslas centrā Rīgā; CAC Viļņā; Catalyst Arts Belfastā, New Shelter Plan Kopenhāgenā un FACT Liverpūlē. 2019. gadā Raienu atbalsta Irish Visual Arts Bursary, un šobrīd viņš ir rezidents Rijsakademie van Beeldende Kunsten 2019/20.
Pirmās slāpes Miesas sārtums Bogna Višņevska sarunā ar kuratori Keitiju Lenantoni 9/03 – 11/04/2019
Pārņemtas, kopā veidojot telpu, svaiga krāsa, našķi, skropstas, tavu acu / siržu / kuņģu domas, bez nožēlas, nejūtot vainas sajūtu par baudu, pirmais pietvīkums.
Dārgā Bogna, kad pirmo reizi ēdu Karēlijas pirāgus (karjalanpiirakka), es gaidīju skurbinošu baudu – siera sāļo dzēlienu -, bet tā vietā es attapos gremojot neizteiksmīgu, kartupelīgu masu. Mana mēle meklēja kaut ko, kas, lai arī tur neatradās, manā iztēlē eksistēja. Iespējams, šobrīd tu nojaut, kurp šis ved. Pēc tik daudzu izstāžu apmeklēšanas, vientulīgi meklējot kaut ko, kas aizkustinās, es ieraudzīju gleznu, tik pārdrošu, ka uzreiz sāku smieties. Es lūkojos apkārt, mežonīgi smaidot, mēģinot pārtvert kādu skatienu, cerot dalīt sajūtu, kas rodas, stāvot iepretim 2.5m lielam piirakka, līksmiem otas triepieniem trieptam, mīkstam, godbijīgam, acīmredzami smieklīgam, paškritiskam, dāsnam, godīgam. Tā eksistence (tajā brīdī, tajā vietā, iepretim visiem iespaidiem par izstādi, kas ir pārāk traucējoši un garlaicīgi, lai tos atcerētos) darīja mani laimīgu. Sasaodīts, domājot par to šobrīd, esmu aizkustināta un apstulbusi. Pēc vairākiem mēnešiem, ziņkārīgi gūglējot tavu vārdu, pēc vēl vienas bezrūpīgas tikšanās es aizturu elpu, un mēs trīs esam (atkal)apvienojušies. Es gūstu tik daudz baudu, katru dienu smaidot par šo piirakka, ko tu tu esi laipni man aizdevusi, un, protams, šī bauda nav atdalāma no mūsu draudzības, pārpludinātas ar baudām – ērtu kompāniju, neērtu godīgumu, nelokāmu atbalstu, telpu, kur pārbaudīt, kā lietas skan skaļi izteiktas, iedarbību, lietas, kas kustās caur mums, dalītu darbību, kas citus mākslas radīšanas aspektus padara tā vērtus (+ dzīres un skumppa, un dalīta pieredze un piedzīvojumi, un, vismaz man, nebeidzams gandarījums par visu, kas netiek izteikts vārdos). Tu zini, ka bieži es kļūstu grūtsirdīga, prātojot par to, ko gleznošana (lietas radīšana) šobrīd var paveikt tādu, kas eksistētu ārpus radītāja vēlmes vizuāli atšķetināt savu domāšanu, pierakstīt mirkļus, lolot, ļaut citiem ielūkoties caur savu redzokli, padarīt gaisu indīgāku, drīzāk atļaut iemājošanu, nevis noformulēšanu. Vai gleznošana var nebūt savtīga? Tu ļauj man noplēst līmlenti, un es, redzot kā virsmas daļas nolobās, sapratu, ka šīm gleznām procesā ir neskaidras privilēģijas. Tās ir apzināti bez sentimenta. Tās ir dāsnas, jo tur ir tavs skatījums, bet tu esi nodrošinājusi arī zaļo ekrānu, lai citi tur varētu projecēt un sakausēt savus redzokļus ar taviem. Maiga telpas dalīšana, aicinot citus pievilcības sfērā. Lieta, ko ir vērts darīt. Pavadot laiku domās par Rīgu, mēs nojaušam, ka kaut kas tuvojas. Vairāk nekā 17 gadus tu esi ticējusi gleznošanai, un es ticu tev. Nesen es pieminēju vārdu “krauja”. Esmu tik laimīga šūpoties šeit kopā ar tevi. Ar mīlestību, Keitija
Bogna Višņevska (Bogna Wisniewska) (dz. 1988. g. Polijā) dzīvo un strādā Helsinkos. Kopš 2018. gada mākslinieku vadītās galerijas SIC (Helsinki) dalībniece. Nozīmīgākās izstādes: “Altered Flakes” SIC, Helsinkos, 2018; “fullonornamental” 2,04 galerijā, Sanktpēterburgā, 2018; ”kesärulla/ summer roll” SIC, Helsinkos, 2017;“rethinking digitalisation” Exhibition Laboratory, Helsinkos, 2017.
Atbalsts: VKKF, Arts Promotion Centre Finland Taiteen edistämiskeskus – Taike, The Paulo Foundation, Finnish Cultural Foundation
Aminals Aleksandrs Jetcī & Viktors Timofejevs Kuratore: Marta Trektere 25/01 – 1/03/2019
V−E+F=∑i(ei3-ei2+1)=∑i(1−ei6)=2
Raksts aizsākās īrisa stiebra apakšpusē, tieši ziedkopā. Kaut kur starp simetriskiem ziediem ar sešām lapiņām. Rakstu izrotāja viendabīgs tīklojums un nelieli punktiņi. Stiebra centrā bija bārda, pilna ar sīkiem kukaiņiem, kas rāpoja pa krāšņo, violeto ziedu. Bišu mātei ir jātiek galā ar pārbaudījumu – atrisināt vissarežģītāko matemātikas uzdevumu.
Kas dārzā, kas dārzā? Bitīt’ rožu dārziņā. Kas dārzā, kas dārzā? Bitīt’ rožu dārziņā.
Ložņā, bitīt, Caur zaru zariem, Caur zaru zariem, Caur lapu lapām.
Ja citu atrod, Liec to savā vietā.
Trīs bites sēdēja pie galda līdzās man. Sākumā es nezināju, ka tās ir bites, sākumā es domāju, ka tās ir lapsenes – tās, kuras sāpīgi dzeļ. Kad es biju maza, lapsene nolaidās uz mana deguna. Es atceros, ka mans tēvs mēdza tās saspiest ar vienu pirkstu – reiz pat uz sava deguna – tas šķita viegli un nesāpīgi. Bet man tik viegli negāja. Es saspiedu lapesni ar pirkstu un pēkšņs karsonis pārņema manu seju. Es jutos tā it kā būtu apdedzinājusies ar cigareti. Es skrēju pie savas vecmammas. Viņa vārīja kartupeļus pusdienām. Es ļoti raudāju un teicu, ka tikai gribēju saspiest lapseni tā, kā to dara pieaugušie. Nākamajā dienā mana seja izskatījās tā it kā es būtu rados ar Mišelina cilvēku.
Vienlaikus ar šīm nepatīkamajām bērnības atmiņām – tas notika tajā pat brīdī – es ieskatījos līdzās sēdētāja acīs un sapratu, ka tā ne pavisam nav lapsene. Tā bija Bišu Māte kopā ar darba biti un tranu, kas sauca sevi par parazītu. Bišu Mātei mugurā bija ļoti izsmalcināta dzeltena kleita, izrotāta ar Swarovski dārgakmeņiem no galvas līdz kājām. Trans bija uzvilcis mazu melnu hūti, kas, viņaprāt, visai labi izskatītos ar strīpainu dzelteni melnu uzvalku. Parazīts izskatījās ļoti pieticīgi, neizceļoties ar krāsām, vien parastā, pelēkā džemperī. Parazīts teica, ka viņa ir nogurusi no strādāšanas fabrikā, izliekoties, ka ir laimīga, un ka viņa patiešām vēlās HoH’egh.
Bišu Māte uzlēja saviem salātiem mērci un apmaisīja salātlapas uz šķīvja. Trans ielēja sev vīnu un iesmēla sev zupu, tikmēr parazīts lika ēdienu uz šķīvjiem un plēsa maizi. Galds bija neliels un ar sešiem stūriem. Jums varētu likties, ka tur viņiem visiem nebija pietiekami vietas, tomēr Bišu Māte aizņēma lielāko daļu galda. Abi pārējie bija saspiesti, bet, neskatoties uz to, viņi tāpat jutās noderīgi. Acīmredzot viņi šurp nāca bieži un bija iemācījušies apkalpot un ēst kopā ar Māti. Bišu Māte slidināja un sacirta ēdienu; viņa nerunāja ne reizi. Ja es būtu aizskārusi viņas plecu un pajautājusi, cik ir pulkstenis, mani sagaidītu rūkšana un zobu griešana.
– Marta Trektere
Viktors Timofejevs dzimis 1984. gadā Rīgā. Nesenākās izstādes: “God Room” Alyssa Davis Gallery, Ņujorkā (2018), “HAPPINESS” sadarbībā ar Anniju Puolaku, Jako Pallasvuo, TARWUK Cordova, Barselonā (2018), “Pārnēsājamās ainavas” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (2018), “Kāpnes uz meloni” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (2017); “S.T.A.T.E.” Drawing Room, Londonā (2016). Starp nesenākajiem mūzikas projektiem ir Zolitūde (sadarbībā ar Kasparu Groševu), Quantum Natives (2017), “Palace of Peace and Reconciliation”, lobitlandscapes (2016).
Aleksandrs Jetcī (Alexander Iezzi) dzimis 1987. gadā Tuksonā, Arizonā, ASV. Nesenākās performances un izstādes: “Some Elementary Dinner Sculpture” Peach, Roterdamā (2019), “Signs of Invasion” (performance kopā ar Billiju Balthīlu), Ku’damm Kuree, Berlinē (2018), “Tripping Autonomy” De Kroon, Roterdamā (2018), “Kunsthalle For Music” (performance) Witte de With Laikmetīgās mākslas centrā, Roterdamā (2018); “My New Feelings Whip” (performance) Galleri Syster, Lūleo (2017), “BOOKLUB 10” (performance) MoMA, Ņujorkā (2016).
