Egg Punk Karaoke

Egg Punk Karaoke
Bora Akindžiturks
15/11 – 21/12/2018

“Man riebjas vārītas olas.”
“Nopietni?”
“Mana mamma agrāk katru dienu vārīja olas brokastīm.”
“Tiešām katru dienu?”
“Jā, katru mīļu dienu, bez izņēmumiem. Un ne jau sakultas olas vai omleti, ne arī to lietu, kad tu iesit olu pa taisno verdoša ūdens katlā..”
“Plaucētas olas.”
“Jā, plaucētas olas. Viņa arī tādas nekad netaisīja, viņa vienkārši vārīja olas katru dienu. Es tās ēdu visu bērnību, cik vien varu sevi atcerēties. Šķiet, ka tiklīdz, kā beidzu zīst no viņas pienu, viņa pārslēdzās uz vārītām olām. Vispirms mates piens, un tad pa taisno pie vārītām olām. Neko citu pa starpai.”
“Un cik ilgi tev vajadzēja viņas ēst?”
“Tik ilgi, kamēr vien dzīvoju ar vecākiem.”
“Bet tu joprojām dzīvo ar vecākiem.”
“Nu, jā, it kā, bet es tur pavadu mazāk laika. Dažreiz es palieku pie tevis, vecīt.”
“Bet es arī dzīvoju ar vecākiem. Tā kā tu dzīvo vai nu ar maniem vecākiem, vai ar saviem. Jebkurā gadījumā tu dzīvo ar vecākiem.”
“Vismaz tad, kad es palieku pie taviem vecākiem, man nav jāēd vārītas olas.”
“Tas gan. Manam patēvam ir alerģija no olām. Reiz viņš piedzērās ar draugiem un saderēja, ka apēdīs piecas vārītas olas vienā piegājienā.”
“Un kas notika?”
“Nu, viņam pietūka kakls, viņam pamatīgi trūka elpa, viņš pietūka un sabruka uz grīdas…”
“Tu biji mājās, kad tas notika?”
“Jā, mana māte bija izgājusi, neatceros, kur tieši, un es paliku mājās ar patēvu. Es dzirdēju kliedzienus, ieskrēju virtuvē un redzēju, kā viņš vārtās uz grīdas un rīstās. Viņš gārdza kā suns.”
“Suņi negārdz.”
“Gārdz gan. Mans suns gārdza, kad mira. Man likās, ka patēvs arī nomirs.”
“Tev bija bail?”
“Nē, man liekas, man bija vienalga. Es atceros, ka stāvēju tur un domāju, ka, ja viņš tajā brīdī tur nomirs, varbūt viņa draugi neies prom un paliks pie mums, līdz māte agriežas. To es negribēju. Bet es atceros, ka biju pārsteigts par viņa sejas krāsu – viņš bija pilnīgi sarkans. Man šķita, ka cilvēkiem nevar būt tik sarkanas sejas. Es atceros, viņam bija sarkans krekls un viss palika sarkans. Likās, ka krekls izpletās līdz viņa sejai un viņš palika par kreklu. Viņš kļuva pats par savu kreklu.”
“Kad es biju bērns, man bija ļoti bail nosmakt no kaut kā.”
“No kā, piemēram?”
“Es nezinu, nu, jebkā.”
“Piemēram?”
“Nu, piemēram, man bija bail norīt akmeni.”
“Akmeni?”
“Nu, akmeni, jā.”
“Tā kā lielu akmeni?”
“Nu, pietiekami lielu, lai tas iesprūstu manā rīklē.”
“Vecīt, kam jānotiek, lai akmens iestrēgtu tavā rīklē?”
“Nu, piemēram, es skrienu un pēkšņi nokrītu, un manā atvērtajā mute varētu iekrist akmeņi no zemes, un es varētu kādu norīt… vai, piemēram, ja es paceltu galvu, lai uz kaut ko paskatītos, putns, kas lido virs manis, varētu nomest akmeni un tas iekristu manā mute.”
“Putns? Tiešām?”
“Vai tu zini, ka daži putni lido ar akmeņiem, lai celtu sev ligzdas?”
“Vecīt, es nekad iepriekš neko tādu neesmu dzirdējis. Katrā ziņā ir diezgan stulbi domāt, ka putns varētu mest akmeni un tas iekristu tev tieši mute.”
“Kapēc? Vai tu esi sasodīti drošs, ka ir kaut kas, kas nekad nevarētu iekļūt tavā mutē?”
“Nu, visdrīzāk tas nebūs akmens, un pie tam – akmens, ko putns iemetis tev tieši mutē.”
“Zini, man šķiet, viņam taisnība. Ja tā padomā, jebkas var nonākt tavā mutē. Mans patēvs, man liekas, bija pilnīgi pārliecināts, ka olas nekad nenonāks viņa mutē, bet tad viņš noslēdza derības un tur nu viņas nonāca.”
“Sasodīts, es neslēgšu ar tevi derības un nelikšu akmeni savā mutē!”
“Varbūt ne akmeni, bet kaut ko citu – jā. Pat olas.”
“Bet kas tieši ir ar tām olām? Man nav no olām alerģijas.”
“Nu, es nerunāju par olu ēšanu, bet, teiksim, aizrīšanos, jo mute ir pilna ar olām.”
“Ko?”
“Nu, piemēram, kad tu vienlaicīgi ieliec dažas nolobītas olas savā mutē un turi tās tur kādu laiku, nekošļājot un nenorijot viņas, vienkārši turi viņas mutē.”
“Man šķiet, viņas izslīdētu.”
“Nu, ja tu cieši aizver muti, viņas neizslīdēs.”
“Nolobītas olas ir ļoti glumas, tāpēc, ja tu turi cieši aizvērtu muti, tās aizslīdēs pretējā virzienā un tās sāks slīdēt lejā pa tavu barības vadu un iesprūdīs tur.”
“Vecīt, es tikko kaut ko sapratu. Tu ienīsti vārītas olas un tev ir bail aizrīties ar kaut ko.”
“Un?”
“Nu, izskatās, ka tās abas lietas ir saistītas. Nu, tev riebjas olas, jo tev ir bail, ka tās iesprūdīs tev rīklē. Varbūt tas jau ir noticis. Varbūt tas notika agrā bērnībā, bet tu vienkārši to neatceries. Tu taču zini, ka mūsu pirmās atmiņas parādās pēc trīs gadu vecuma, vai ne? Ar to es gribēju teikt, ka, ja tava māte sāka tevi barot ar olām pirms trīs gadu vecuma, varbūt kādu reizi ola iesprūda tev rīklē, bet tu vienkārši to neatceries.”
“Beidz, es atceros sevi vēl pirms trīs gadu vecuma.”
“Tiešām? Un ko tieši tu atceries?”
“Nu, es atceros, kā gulēju šūpulī un skatījos caur šūpuļa restēm uz istabu – tajā neviena nebija, un man ļoti gribējās, lai kāds ienāktu un izņemtu mani no šūpuļa, jo man uz visu bija jāskatās caur pamatīgām koka restēm un tas tiešām pamatīgi sūkāja.”
“Tad tu saki, ka ne tikai atceries sevi tajā vecumā, bet atceries arī to, kā juties?”
“Nu, nosacīti, jā.”
“Bet tās ir muļķības, vecīt. Tu neatceries, ko darīji vakar, un tagad tu stāsti, ka atceries, kā juties, kad gulēji šūpulī ar restēm.”
“Jā, es arī atceros, kā mēģināju nemitīgi grauzt tās restes. Es viņas grauzu visu laiku. Acīmredzot tās mani sadusmoja tik ļoti, ka es gribēju tās iznīcināt. Vai vismaz tikt cauri restēm kaut kur prom.”
“Jā, tā kā tiekties pēc brīvības.”
“Haha.”
“Mēs visi sēžam šūpuļos ar restēm, vecīt.”
“Ko?”
“Es saku, ka mēs visi sēžam šūpuļos ar restēm, nu, mēs skatāmies uz pasauli caur restēm. Visi savos šūpuļos ir ieslodzīti uz mūžu. Atšķirība starp mums un parastiem cilvēkiem ir tā, ka mēs saprotam, ka sēžam šūpulī, kamēr parastajiem cilvēkiem tas vienkārši nepielec. Viņi pat nemēģina grauzt restes. Viņi nomirst savos šūpuļos.”
“Bet tev šķiet, ka ir tādi cilvēki, kas tiek ārā no saviem šūpuļiem?”
“Jā.”
“Un kas tie būtu interesanti?”
“Nu, piemēram, tie, kas dara to, ko grib darīt. Es domāju, to, ko viņi tiešām grib darīt. Piemēram, maniem vecākiem riebās viņu darbs, bet, pat neskatoties uz to, viņi turpina iet uz darbu gadiem. Un viņiem pat neienāk prātā, ka viņi varētu darīt kaut ko, kas viņiem tiešām patīk, nevis pavadīt savas dzīves darot kaut ko bezjēdzīgu. Viņiem nav izredžu. Bet, ja tu dari to, ko uzskati par pareizu, tad tev ir iespēja tikt ārā no šiem sūdiem.”
“Un kas tev šķiet pareizi?”
“Es mīlu mūziku, vecīt.”
“Tātad tu gribi kļūt par mūziķi?”
“Es jau esmu mūziķis, šeit un tagad. Es to jūtu, saproti. Es tusējos ar tevi, bet es zinu, ka, kamēr tusējos ar tevi, es joprojām esmu mūziķis. Tas ir kā ritms tavā sirdī. Tev pielec, vecīt? Ritms, kas nekad neapstājas. Pat ja mans darbs būtu ziloņu sūdu tīrīšana cirkā, es joprojām būtu mūziķis, es būtu brīvs dvēselē.”
“Bet, ja tu tīrītu ziloņu mēslus cirkā, tu būtu ziloņu mēslu savācējs, nevis mūziķis.”
“Viss ir mazliet sarežģītāk nekā tu to apraksti.”
“Ak, tiešām.”
“Redzi, visu var apskatīt dažādos līmeņus. Es nerunāju par augstāku vai zemāku līmeni, bet par pavisam citu līmeni. Viens līmenis ir tas, kur mēs visi dzīvojam, viss, ko redzam apkārt. Bet pavisam citā līmenī ir kaut kas, ko mēs neredzam ar acīm, bet kas joprojām eksistē, joprojām kaut kur ir. Tas ir tā kā ideju vai sapņu līmenis. Un šie līmeņi ir savienoti, tie ir cieši savijušies, un, ja tev šķiet, ka tas, ko redzam, ir vienīgā eksistējošā realitāte, tad tu esi idiņš.”
“Es zinu, kas tu esi. Tu esi mans mirušais kaķis cilvēka ķermenī. Kad es sabliežos, man vienmēr šķiet, ka mans mirušais kaķis ar mani mentāli sazinās, un tas, ko tu saki, ir ļoti līdzīgs tam, ko mans kaķis man stāstīja. Mans kaķis nomira un kļuva par tevi, es tev saku.”
“Tavs kaķis nomira pagājušo gad, un tev liekas, ka tava kaķa gars iemājoja manā ķermenī pēc tam?”
“Esmu dzirdējis, ka tādas lietas notiek – piemēram, mirušie dzīvnieki negrib atstāt savus saimniekus un viņu dvēseles iemājo kādā, kas dzīvo netālu no saimnieka.”
“Tas skan smieklīgi. Ja tā, kas notiek ar dvēselēm tiem cilvēkiem, kuros iemājojuši miruši dzīvnieki? Kur tās paliek? Tipa, dzīvnieks iemājo cilvēkā, bet kas notiek ar šo cilvēku un viņa paša dvēseli?”
“Nu, tā kā divas dvēseles, kas mājo vienā ķermenī, viena otrai blakus. Dvēseles uz maiņām apliecina sevi. Un tu vairs nevari pateikt, kurš ar tevi runā – tava māsa vai tavs mirušais kaķis.”
“Kaut mana māsa tevi dzirdētu tagad.”
“OK, es sapratu tevi, vecīt, galvenais ir būt pašam un nebāzt sev rīklē neko, pret ko tev ir alerģija.”
“Jā, un neskatīties ar atvērtu muti, kad virs galvas lido putni.”
“Velns, esmu izsalcis.”
“Pasūtam picu?”

– Nataļja Serkova

Bora Akindžiturks (Bora Akinciturk) (dz. 1982. gadā Turcijā). Dzīvo un strādā Londonā. Nozīmīgās izstādes: “Keep Smiling is The Art of Living”, Alyssa Davis Gallery, Ņujorka, ASV, 2017; “We’re All Dead, We Just Don’t Know It Yet”, Ultrastudio, Peskara, Itālija, 2017; “Fallen Angels”, sadarbībā ar Noemi Merku, Komplot, Brisele, Beļģija, 2017; “Say Yes”, The Beautiful Erah, Zalcburga, Austrija, 2016; “Politely Declined”, Pilevneli Project, Stambula, Turcija, 2012. Viņa grupa Fino Blendax, kas izveidota sadarbībā ar Ahmetu Ogutu uzstājusies The ICA Londonā; Chisenhale Gallery Londonā; VanAbbe muzejā Einhovenā; 56. Venēcijas biennālē Creative Time Summit: The Night Art Made the Future Visible 2015.

Atbalsts: VKKF, VKN

Foto: Līga Spunde

pilienam visumā ir pašam savi visumi

pilienam
visumā
ir
pašam
savi
visumi

Karloss Noronja Feijo
9/10 – 8/11/2018

Iepilini pilienu visumā. Ņemot vērā tēmas kosmiskos izmērus, sekas var būt niecīgu, tomēr bezgalīgu atbalsu kopums. Kosmoloģisks mise-en-abîme. Portāli, kas atver spējus tuneļus uz paralēliem visumiem. Vai uz spoguļiem noklāto “bezgalības telpu”, kur atspulgi atkārtojas atkal un atkal, līdz tie samazinājušies līdz kniepadatas izmēram, vienlaikus turpinot atkārtoties.

Lisabonā mītošais Karloss Noronja Feijo diez vai izliekas, ka zina daudz par planētu un zvaigžņu stāvokļiem, tomēr komsoloģiskie principi parādās savienojumos, ko viņš sasien tad, kad runa ir par attiecībām starp kultūrvēsturiskām zīmēm, objektiem, robežām un vēsturēm cauri telpai un laikam. Tas, kas pirmajā mirklī izklausās kā neizturama, pīkstoša elektroniska vibrācija – ziņojums no kāda robežvisuma -, izrādās secīgs priekšnesums ar himnām, kas reprezentē valstis, kuru pastāvēšana neatbilst vienprātīgai ģeopolitiskajai kārtībai, bet kas vienkārši ieguvušas vismaz vienas citas valsts atzīšanu. Abhāzija, Kosova, Dienvidosetija, Piedņestra.

Saraksts – sešu stundu garumā – turpinās, saspiežoties galopā, kas ilgst 20 minūtes – maksimāli iespējamajā ieraksta laikā uz vienas vinila plates puses. Vārdi, melodijas, ritmi – tas viss izplūst nenosakāmā, ļodzīgā un neatpazīstamā trokšņu konglomerātā. Traģikomiskums slēpjas paātrināto balsu multeņveidīgajā čivināšanā, kas drīz liek apjaust, ka šīs balsis, atbruņotas no jebkā sev raksturīgā, kļūst par pilienu laika okeānā (vai visumā, ja vēlamies attēlu paturēt virs ūdens). Tas nenozīmē, ka tās tiek reducētas līdz tukšumam. Drīzāk otrādāk. Tās stāsta par robežu patvaļību un, vēl vairāk, par ģeopolitiskām aliansēm un piederības jēdzienu, atgādinot par veidiem, kādos identitātes tiek viltotas un arī ierobežotas no citiem pastāvošajiem spēkiem. Noronjas Feijo darbos šie ready-made simboli un attēli, kurus izmanto, lai būvētu un uzturētu kultūras identitātes, ir barība nerimstošai pētniecībai par šo ģeogrāfiski, politiski un ekonomiski savienoto ekosistēmu trauslumu un patvaļību, bet vienlaikus arī par varas attiecību dīvainumu. Galu galā lietas, ko mēs pieņemam kā pašsaprotamas, var ilgtermiņā nebūt ilgtspējīgas.

1792. gadā Franču revolūcijas Nacionālā sapulce, neapmierinoties vien ar valdošās monarhijas gāšanu, pievērsās mērvienībām, kādās mēs skaitām savas sekundes, minūtes, stundas un dienas. Diennakts dalījumu 12 stundās, mantotu no babiloniešiem vairākas tūkstošgades iepriekš, nomainīja decimāla sistēma, kurā tika iekļauta desmit dienu nedēļas un desmit stundu dienas. Šāda veida revolūcija gan izrādījās pārāk ekstrēma pat tiem, kas panāca politiskās kārtības bojāeju, un sistēma galu galā pastāvēja vien 17 mēnešus, pirms valsts atgriezās pie mūžsenās, vispārpieņemtās kārtībās. No tā varam izsecināt, ka atšķirības un labas un jaukas, izņemot tās reizes, kad atgriežamies pie senās parunas – laiks ir nauda -, un ekonomiskās izaugsmes, ražošanas, labklājības un darba disciplīnas lietās standartizācija ir pulss, pēc kura darbojas pasaule materiālistu realitātēs. Tomēr GIFs, kas piedāvā citādu laika uztveri un dalījumu, par pulksteņa virsmu izmantojot paātrinātu attēlu ar zemes griešanos, netieši izdzēš ģeocentrisko pasaules skatījumu.

Atbalstoties pret koši krāsaino fonu ar daļēji abstraktiem rakstiem, tas atgādina drīzāk pozitīvi ieausto “cita pasaule ir iespējama (garīgums; veiksme; aizbildniecība; uzticība; aizsardzība; mierīgums; atdzimšana; Cilvēks) (2017)”, paklājs, kuru mākslinieks digitāli uzdizainējis un kuru radījušas portugāļu audējas, izmantojot īpašus un tradicionālus aušanas veidus – Airraiolos -, kas nodoti no paaudzes paaudzē kopš Viduslaikiem. Tajā pat laikā to izskats norāda uz pamatīgu aizņemšanos no persiešu paklājiem vai, skatoties laikmetīgākā kontekstā, uz afgāņu kara paklājiem, kuru aizsākumi meklējami Afganistānas padomju okupācijas laikā, sākot no 1979. gada cauri tālākajiem nemitīgajiem militāro, politisko un sociālo konfliktu posmiem. Šis paklājs un tā radinieki, daļa no darba, kas tiek turpināts kopš 2008.-2009. gada, nenosliecas par labu objektīvajām patiesībām, ko pauž jebkura kulturāla vai nacionāla mīta radīšana. Tā vietā tajā saplūst divas civilizācijas, kas tagad, tāpat kā iepriekš, savā starpā ķīvējas, neskatoties uz to dalītajiem pavedieniem, kas virpinās, lai neitralizētu to iedomātās atšķirības. Samazināti ģeometriski attēli ar kara lidmašīnām savienoti ar drīzāk ezotēriskām zīmēm, attēliem meklējot veidu, kā atstarot zemes attēlus un to, kas izskatās kā kosmosa kuģis (vai drīzāk – Sputņiks): mikrokosmi kosmiskās zupas viļņu varā. Un tā mēs atgriežamies pie visuma, atvērta loga uz jauno pasauli, tādu, kurā mākslīgi radītas atšķirības tiek pārveidotas par dažādību ar dalītu kopību.

– Anja Harisone (Anya Harrison)

Karloss Noronja Feijo (Carlos Noronha Feio) (dz. 1981. gadā Lisabonā) patērē, pretstata un rada medijus kā pētījumus par lokālo, globālo un kultūras identitāti, pielāgojot kultūrvēsturiski nozīmīgus attēlus, vietas un simbolus kā radošu iejaukšanos nozīmēs, radot gandrīz patvaļīgu veidu, kā kultūrvēsturiskā nozīmība tiek interpretēta. Noronja Feijo ieguvis doktora grādu Londonas Karaliskajā koledžā un dzīvo un strādā Lisabonā, Londonā un Maskavā. Mākslinieka nesenākās izstādes notikušas laikmetīgās mākslas muzejā Garage Maskavā, Viļņas laikmetīgās mākslas centrā (CAC), narrative projects Londonā, 3+1 Arte Contemporânea Lisabonā, Nacionālajā laikmetīgās mākslas muzejā Lisabonā, CCA Londonderry/Derry Ziemeļīrijā un citur. Noronjas Feijo darbi iekļauti Thames & Hudson izdevumos The Art of Not Making: The New Artist/Artisan Relationship, kā arī Nature Morte: Contemporary Artists Reinvigorate the Still Life Tradition. Viņa darbi atrodas vairākās privātās un publiskās mākslas kolekcijās, tostarp MAAT—Fundação EDP Lisabonā, Saatchi Collection Londonā un MAR – Riodežaneiro mākslas muzeja kolekcijā. No 2009. līdz 2014. gadam Noronja Feijo vadīja radošo projektu telpu The Mews Project Space Londonas austrumos.

Foto: Līga Spunde

kristāls sekunde mode

kristāls sekunde mode
Māris Bišofs, Maira Dobele & Inga Meldere, Vasilijs Karasjovs, Oļa Vasiļjeva
Kuratori: Kaspars Groševs & Marta Trektere
5/09 – 4/10/2018.

Atbalsts: VKKF, VKN

Foto: Līga Spunde

Oчевидное невероятное

Oчевидное невероятное
Vitālijs Bezpalovs, Jakubs Koma, Gints Gabrāns, Albins Lūstroms
Kurators: Kaspars Groševs
29/06 – 23/08/2018

О, сколько нам открытий чудных

Готовят просвещенья дух

И опыт, сын ошибок трудных,

И гений, парадоксов друг,

И случай, бог изобретатель

Atbalsts: VKKF, VKN, Polansky Gallery

Foto: Līga Spunde

mitra pesimisma atdarinājums

mitra pesimisma atdarinājums
Ieva Kraule-Kūna
30/05 – 21/06/2018

Mākslīgais intelekts tirgo avīzes un robotiem maigas plaukstas, atceries, kādreiz bija vien misiņa galvas, kas aizmigušiem ausīs čukstēja –

Laiks ir. Laiks bija. Laiks ir pagātne.

Laika secīgais ritums eksistē vien mūsu karsto ķermeņu tuvumā. No vakardienas smaržas, rītdienas klepus un šīs dienas saulē apdegušajiem stilbiem es veidoju laika anagrammu. Es katru dienu nomazgāju pagātni un sagaidu rītu ar jaunu seju līdz sarūku tik maza, līdz sarūku vēl mazāka un izzūdu pavisam. Pāri paliek vien daži spīdīgi akmentiņi un zāģu skaidas. Tu brien pa manām zāģu skaidām, sīkām niezošām brūcēm pārklātām potītēm, un domā, kur gan tas ved. Tas neved pilnīgi nekur, pat arkas vairs neved nekur. Vieni vienīgi maldi un viltojumi. Tu vari tos visus sakārtot glītās rindās un izveidot laikam veltītu muzeju. Garlaicīgi! Īslaicīgi! Vari sajaukt pārpalikušās detaļas un salikt kaut ko no jauna.

Ieva Kraule-Kūna (1987) rada skulpturālus objektus, izmantojot dažādus medijus, tostarp keramiku, gumiju, metālu un akmeni. Šos objektus nereti papildina īsi stāsti, kas balstīti fiktīvās interpretācijās par vēsturiskiem notikumiem un izdomātu tēlu absurdiem piedzīvojumiem. Savos darbos viņa bieži atsaucas uz tēmām, kas saistītas ar fetišismu, vēsturi, lietišķo mākslu un Padomju Savienības arhitektūru, vienlaikus meklējot personisko un kolektīvo estētisko kodu izcelsmi. Nesenākās personālizstādes: “α: Maldugunis” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā Rīgā (2017), “Dancing Water”(kopā ar Kasparu Groševu) Futura mākslas centrā Prāgā (2016), “The person you are trying to reach is not available” (kopā ar Eidanu Kohu) Hester Ņujorkā (2016).
Viņas darbi ir izstādīti arī grupu izstādēs 1857 Oslo; HIAP Helsinkos; Laikmetīgās mākslas centrā Viļņā; Art in General Ņujorkā. Kraule-Kūna ir galerijas 427 līdzdibinātāja.

Atbalsts: VKKF, VKN

Foto: Līga Spunde

Alonzo! Tas ir elastīgs

Alonzo! Tas ir elastīgs
Martins Kohuts
10/04 – 10/05/2018

Čehu mākslinieka Martina Kohuta (Martin Kohout) intereses par mākslu sakņojas kinematogrāfijā. Viņš ir bijis aktīvs Berlīnes un starptautiskās mākslas ainas dalībnieks kopš 2010. gada. Viņa darbības lauks aptver filmas, tēlniecību, attēlus, pasākumus un publikācijas. Papildus viņš veido mūziku zem pseidonīma TOLE un vada nelielu izdevniecību TLTRPreß.

Izstāde ir daļa no Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2018 programmas

Atbalsts: VKKF, Čē bārs
Īpašs paldies Aritai Varzinskai!

Foto: Līga Spunde

Devīgie nervi

Devīgie nervi
Adams Šiu-Jang Šovs
26/01 – 1/03/2018

21. gadsimta O.L.A.

Melnās tējas lapas (1 tase)
Jūras sāls (2/3 tases)
Koka skaidas (3 tases)
Ogļu skaidas (3 tases)
Kalcija oksīds (3 tases)
Rīsu miziņas (1 – 1,4 kg)
Pīļu olas (ducis) *
* 56.7 (vidējais svars)

– Uzvāri tēju, izmantojot melnās tējas lapas, verdošā ūdenī ar attiecību 1 pret 8. Kad tā uzvārījusies, ļauj tējai ievilkties vienu stundu, lai tā kļūtu stiprāka.

– Izmantojot palielāku trauku, savieno jūras sāli, koka skaidas, ogļu skaidas un kalcija oksīdu. Šis sārmaino savienojumu sajaukums palīdzēs iedarbināt konservācijas procesu.
Kad tēja ievilkusies, maisījumam pievieno 3 tējas tases un arī izkāstās lapas. Sparīgi maisi, pievienojot atlikušo tēju pēc vajadzības, līdz sasniegta vircveidīga konsistence.

* Apsveriet iespēju lietot lateksa cimdus, jo maisījums ir kodīgs un var bojāt ādu.

– Ielieciet sārmainajā maisījumā sešas pīles olas, pamatīgi tās noklājiet un lieciet nostāvēties 15 minūtes. Piepildiet otru trauku ar rīsu miziņām. Kad olas ir bijušas iegremdētas 15 minūtes, lieciet tās mizu traukā, lai tās iegūtu vienmērīgu apvalku. Maigi piespiediet, ja nepieciešams, lai nodrošinātu veiksmīgu saķeri.”

– Atstājiet apviļātās olas uz nakti.

– Nākamjā rītā, sagatavojiet dabīgas augsnes gultni – vēlams ar augstu māla saturu. Izvēlieties vietu zem klajas debess, kas ir pakļauta nokrišņiem un nomaļus no cilvēku darbības.

– Izrociet garu un šauru grāvi, vismaz 30 cm dziļu, kurā novietojiet duci olu. No jauna piepildiet to ar irdenu zemi, lai nesabojātu olas.

– Siltākos klimatiskos apstākļos (virs 15 °C) atstājiet olas nogatavoties vismaz 100 dienas. Pie zemākām temperatūrām (zem 15 °C) tās var palikt zem zemes līdz pat 240 dienām. Konservus vajadzētu apskatīt atsevišķi un regulāri, tuvojoties laikam, kad olas varētu būt gatavas.

* Tiek uzskatīts, ka pídàn cēlies Hunanas provincē Ķīnā. Dažādas variācijas par šo konservēšanas metodi atrodamas Šanhajā, Guandongas provincē, Laosā, Taivānā, Taizemē un Vjetnamā.


Adams Šiu-Jangs Šovs (dz. 1987. gadā Edmontonā, Kanādā) šobrīd dzīvo un strādā Berlīnē un Stokholmā. Viņš ir ieguvis maģistra grādu (MFA) Karaliskajā mākslas institūtā Stokholmā (2016) un bijis viesstudents Piet Zwart institūtā Roterdamā (2015), viņš arī absolvējis Emily Carr mākslas universitātes bakalaura programmu Vankūverā, Kanādā (2013). Starp nesenākajām izstādēm ir Jugend ist Trunkenheit ohne Wein, Bikini, Bāzelē (2018), Vinegar stone and the language of flowers, Towards, Toronto (2017), Gabinete de Moda, Gabinete, Lisabonā, Grounds for Magical Thinking, J Hammond Projects, Londonā (2017), Peach, W139, Amsterdamā (2016), Kamias Triennial, Kamias Special Projects, Kamias (2017), Cruising, Mariella Viking Line, Stokholmā (2017), Dinner Room Terravore, Oslo10, Bāzelē (2016) un Veins of Gypsum Mortar, Ashley, Berlīnē (2015). “Devīgie nervi” ir Adama Šiu-Janga Šova pirmā izstāde Latvijā.

Atbalsts: Nordic Culture Point, VKN
Īpašs paldies Dašai Meļņikovai!

Foto: Līga Spunde