Viss no kaut kā
Tūre Valerts
16/12/2017 – 12/01/2018
Atbalsts: Iaspis, Valsts Kultūrkapitāla fonds, VKN
Īpašs paldies Ingai Melderei un Dašai Meļņikovai!
Foto: Tūre Valerts
Kategorija: 2017
Nezinītis uz mēness
Nezinītis uz mēness
Elīna Vītola
31/08 – 5/10/2017
Aiz gara laika Nezinītis bieži aplūkoja pie sienas pakārto gleznu ar nesaprotamajiem ķekšiem un ķeburiņiem un par varītēm pūlējās saprast, kas tanī uzzīmēts.
– Tu, brālīt, labāk uz to bildi neskaties, – Kazlēns viņu pamācīja. – Veltīgi nelauzi galvu. Tur tik un tā nekā nevar saprast. Pie mums visi mākslinieki tā zīmē, tāpēc ka bagātnieki tikai tādas bildes vien pērk. Viens uzkleķerē šitādus, vei, ķeburus, otrs uzvelk nez kādus nesaprotamus ērmalīkumus, trešais jau pavisam – iegāž tik vanniņā šķidru krāsu un tad uzšauj to audekla vidū, tā ka iznāk sazin kāds nejēdzīgs, aplams plankums. Tu skaties uz šo plankumu, un nenieka nevari sajēgt – tīrais draņķis! Bet bagātnieki blenž un slavē. “Mums, sak, nemaz nevajag, lai glezna būtu saprotama. Mēs nemaz negribam, lai mums šāds tāds mākslinieks sazin ko mācītu. Bagātais arī bez mākslinieka visu saprot, bet nabagajam nekas nav jāsaprot. Par to jau viņš ir nabags, lai nekā nesaprastu un dzīvotu tumsībā.” Redzi, kā spriedelē! Nu, brālīt, esmu gan izredzējies, kā bagātnieki dzīvo – lai gan visur centrālapkure, ar kamīniem, saka, izskatās lepnāk.
Nikolajs Nosovs. Nezinītis uz mēness (1965)
Elīna Vītola ir gleznotāja, kura izstādēs piedalās reti, taču labprāt apmeklē žūrfiksus. Šī ir mākslinieces pirmā sadarbība ar pazīstamo krievu ilustratoru Henrihu Vaļku (1918 – 1998).
Atbalst: Valsts Kultūrkapitāla fonds
Foto: Līga Spunde
Nolivuda
Nolivuda
Frenks Boids
15/06 – 13/07/2017
..tāpēc dzīve gūstā var būt veids kā aizbēgt. Pārošanās sezona sākas ar skaļu ķercienu, kas izšķīst gaisā kā silta elpa. Bižutērijas tumši violetās nokrāsas karājas virs pleciem. Nelegālu duplikātu straumes skrien kā savvaļas dzīvnieki. Lietus smagi krīt..
..smilšu krāsas gliemis atstāj rūgtu noslēpumu slāni. Runājošās bungas čalo par mainīgo laiku. Liegi toņi svārsta kosmosa attēlus. Runā ar tinītu, sadzirti tā raudas. Ienāc svētnīcā, kur dūmi smejas par lāzeriem. Viens no dvīņiem zaudē ožu, otrs runā ar bruņurupuci. Galvaskausa, kas aprecēja ceļotāja meitu, kauciens. Mežonīgi koku vīnogulāji dod pavēni septiņām meitenēm. Pavediens ir steigā pazaudēts. Manas nākamās kustības trajektoriju nosaka burvju akmens. Un tomēr es dzeru par daudz. Vēji nes vārdus šurpu turpu, neatstājot neko no jautājuma. Netīras kurpes ritmiski kāpj. Tveice ir neizmērojama. Saknes dzied vientulības dziesmu un lēni žāvājas. Ielīpi marmelādē, mazgājot savus dzeltenos zobus. Mēness ir augstu, tā apaļais smaids dziedē tulznas. Termītu mielasts. Tīra roka trīc ar grāciju. Ziemeļu oļi izdveš raizes, dienvidu rīkstes locās no rīta paģiru skaņas. Pistoles spals spīd kā dimants..
Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds, VKN
Foto: Rauls Pauls
Britu zinātnieki par dogo
Britu zinātnieki par dogo
F5
18/05 – 8/06/2017
Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds, VKN
Foto: Kristiāna Marija Sproģe
– stūrains –
– stūrains –
Miraks Džamals
30/03 – 3/05/2017
Liels, ass trijstūris, sadalīts nevienmērīgās daivās, šaurākajai slejoties augšup, ir shematiski precīza garīgās dzīves reprezentācija. Jo zemāka ir daiva, jo lielākas, platākas, augstākas un aptverošākas būs pārējās trijstūra daļas.
Viss trijstūris lēnām, gandrīz nemanāmi kustās uz priekšu un augšup, un tur, kur smaile ir “šodiena”, pārējās daivas būs “rītdiena” – tas ir, kamēr tikai pēc smailes iespējams saprast, kur ir šodiena, kas pret pārējo trijstūri izskatās kā neizprotama vervelēšana, rītdiena veido patiesu un jūtīgu otrās daivas dzīvi.
Kandinskis, Vasilijs. Par garīgumu mākslā (1910). Ņujorka: Solomon R. Guggenheim, 1946.
Miraks Džamals (Mirak Jamal) ir dzimis Teherānā, Irānā, uzaudzis Padomju Savienībā, Vācijā, ASV un, visbeidzot, Kanādā, kur studējis Ontārio Mākslas un dizaina koledžā Toronto. Viņš piedalījies daudzās starptautiskās izstādēs, starp tām nesenākās personālizstādes bijušas “Mother! Minsk! Where are you!” Sultana galerijā Parīzē (2016); “Mirak Djamal, IRONIMUS ’91” Rolando Anselmi galerijā Berlīnē (2016); “BRUSSELS OCT. 29TH, 2015” MonCheri Briselē (2015). Nesenākās grupas izstādes: “Black Hole Sun” The Loon Toronto (2016); “Dream Song 386” Cooper Cole Toronto (2015); “Conflicting Evidence un An Account of Discovery and Wonder” 1857 Oslo (2015). Mākslinieks dzīvo un strādā Berlīnē.
Atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds, VKN
Foto: Kristiāna Marija Sproģe
Alus metafizika. Virtuve
Alus metafizika. Virtuve
Vitenis Buroka
14/02 – 16/03/2017
Mēnesis ir tieši tik, cik nepieciešams, lai uzbrūvētu zāļu alu (gruit) – metafizisko pētījumu. Galerija 427 kļūs par virtuvi, fermentācijas inkubātoru un skatuvi tā manifestācijai caur cilvēka ķermeni. Nejaušībām nav vietas, raugs pielāgosies telpas īpatnībām šajā nestabilajā, virpuļojošā visumā. Tāpat klātesoša būs luga “Alus metafizika: cilvēku un mikroorganismu simpozijs” kā škidruma receptes avots un teksts mēles galā. Fermentācijas un garīgās transformācijas procesos atklāsies lugas tēlu raksturi, ļaujot piedzīvot epopeju, dionīsisku jautrību, metafizisku dūru cīņu.
Pavadījums: Φ
“Alus metafizika: cilvēku un mikroorganismu simpozijs. Pirmā un vienīgā kosmogonisko baumu grāmata” ir Buroka humoristiskais skatījums uz viņa pētījumiem un metodoloģiju, kas virpulī ierauj idejas par filozofiju, zinātni, fermentāciju, rituāliem, apreibināšanos un ēdienu. Tā vietā, lai vienkārši citētu un atreferētu savus pētījumus, mākslinieks iestudē pamatīgi piedzērušos diskusiju starp sevi un filozofu, zinātnieku un teorētiķu bariņu. Lugā Buroka nodarbojas ar vēderrunāšanu un apdzīvo dīvainu zvaigznāju, kas sastāv no tēliem, kas visi ir saskārušies ar novirzīšanās īpatnībām, – filozofiem Aristotelis, Epikūrs, Lukrēcijs, Džulija Annas un Mišelu Serresu, zinātniekiem Anrī Poinkāru un Iļju Prigoginu, un komponistiem un teorētiķiem Džonu Ranu un Mišelu Dellvilu, un citiem.
– Post Brothers
Vitenis Buroka (1990) ir mākslinieks un kurators, kuru interesē vēstures un atmiņas fragmentu redzamās un neredzamās manifestācijas, dokumentējot laika ritējumu un atbildot uz to ar horeogrāfiju, kustībām, naratīvu, lai izceltu pēdas, mēles un valodas “paslīdēšanu”. Viņa skatiens ir pievērsts sociālās vides un arhitektūras rituāliem un notikumiem. Vitenis Buroka absolvējis Viļņas Mākslas akadēmijas Laikmetīgās tēlniecības nodaļu un pabeidzis Rupert rezidenču centra izglītības programmu. Viņš ir izstādījies mākslas telpā Autarkia Viļņā, Laikmetīgās mākslas centrā (CAC) Viļņā, Šauļu mākslas galerijā, Komplot Briselē, Nidas mākslas kolonijā, Granādas filmu festivālā un Rupert rezidenču centrā.
Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds, Lietuvas Kultūras padome, VKN, Malduguns