Kategorija: 2014

Paraugs džina veidošanai

Paraugs džina veidošanai
Atis Jākobsons, Raids Kalniņš, Lev Kazachenko, Zane Raudiņa, Ieva Rubeze,
Viktors Timofejevs, Alexandra Zuckerman
Kuratori: Ieva Kraule un Kaspars Groševs
12/12/2014 – 6/02/2015

Kamēr pilsēta ietērpjas spožu spuldzīšu virtenēs un slidotavās priecājas bērni, vecākiem svīstot veikalu rindās, gada vistumšākajā laikā galerijas spoži baltās sienas ietinas krēslainā sārtas gaismas apmetnī. Reibinoši sandalkoka dūmu mutuļi brīžam aizsedz skatam to, kas nekad nav bijis atklāts nezinātājam. Miruši ziedi nodūruši savas galvas ziemas priekšā. Tumšajos galerijas stūros patvērušies mākslinieku darbi veras pretim skatītājam – daži, atceroties pasaules pirmsākumus un sendienu rituālus, bet citi cenšoties dziedināt Ziemassvētku kņadas nomocītos. Vietā, kas nu paslēpusies ārpus racionālā un materiālā stingrajiem likumiem, klusi atskan vārdi:

Uzņemt prānu caur medulla ublongata.
Tad piecelties un sacīt (spraigi, aktīvi):
“Om! Gribu, lūdzu un pavēlu, lai tūdaļ plūst šurp, rodas un sakrājas šai telpā ap mani ļoti daudz tīras, labas, spēcīgas kosmiskās prānas un akashas. Lai plūst šurp prāna un akasha no austrumiem, rietumiem, ziemeļiem, dienvidiem, no augstumiem, dziļumiem, plašumiem, tālumiem un stāvokļiem, kur tās šobrīd brīvas un var kalpot radīšanas darbam. Lai plūst šurp tā prāna un akasha, kas var atbrīvoties no ūdens, uguns, zemes un gaisa.”
(Mirdza Bendrupe)

Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds, VKN, Valmiermuižas alus, Veto vīni

Foto: Līga Spunde

κπ

κπ
Līva Rutmane
6/11 – 5/12/2014

Šāda apzīmējuma nepieciešamību ir izskatījusi latviskošanas biedrība, kas uzskata to, ja ne par pieņemamu, tad vismaz atbilstošu un nepieciešamu papildinājumu latviešu valodā. Pēc nogurdinošām, taču auglīgām debatēm biedra priekšsēdētāja D. K. vadībā tika pieņemts, ka šāds apzīmējums – ka-pa-pi? jeb KPP? – šķiet vispiemērotākais bieži lietotā burtu salikuma latviskajā versijā.

Turpmākas labskanības vārdā tika nolemts šo, latvisko, jauno burtu salikumu izrunāt, ņemot par pamatu grieķu alfabēta burtu κ (kappa) un π (pī) izrunu, tā nodrošinot lielāku pievilcību internacionālo valodas patērētāju un jauniešu vidū.

Tātad vispirms, pārskatot vārdu salikuma būtību, tika secināts, ka ar to tiek izteikts pārsteigums, taču tā konotācija ir drīzāk negatīva – tāda, kas latviešu valodā būtu apzīmējama ar vārdiem “trauksmēts” un “iztrūcināts”, kas norāda uz trauksmi, nepatīkamu iestarpinājumu ikdienas ritējumā, neizpratni par notiekošo, ar šo vārdu salikumu tiek atzīmēta paša nespēja aprakstīt esošo iestarpinājumu notiekošajā, tā nonākot līdz izsaukumam, subjekta reakcijai uz absurdu; tāpat šāds izsauciens varētu būt lietojams, atpazīstot nesaskaņu, kas rodas fiziskās realitātes asimetrijas pēkšņā parādīšanās brīdī, paradumu virknē atskāršot kādu distorsiju, kā arī neveiklas pārskatīšanās konstatācijai, eiforiska stāvokļa sākuma un beigu atzīmēšanai, ātra stāvokļa nomaiņas gadījumā, utt., utjp.

Līva Rutmane dzimusi 1984. gadā, ieguvusi maģistra grādu (2014), absolvējot Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu, un šobrīd zīmē. Piedalās izstādēs no 2002. gada. Īpašas izmaiņas vai krasi pavērsieni nākotnē nav gaidāmi.

Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds, Chomsky, VKN

Foto: Līva Rutmane

Dejo skumji

Dejo skumji
Marija Olšauskaite
18/09 – 25/10/2014

Ja es rakstītu ielūgumu dailrakstā “Es vēlētos Jūs ielūgt uz izstādi”, vārds “sexy” tajā varētu būtu caurspīdīgs. Enkurplātne sasien vientulīgo My Bar, kas gaida jaunu stieni. Dejo skumji, kamēr vien aizkari stāv.

Marija Olšauskaite (1989) dzīvo un strādā Viļņā. Studējusi tēlniecību. Zīmīgākās pēdējā laika izstādes: “Miss Bird” (sadarbībā ar Petru Olšausku) Art in General, Ņujorkā (2014), “Karaoke Police. The Game of Oppositions” (2013), personālizstāde Round Studio, Viļņā (2013), “Auction” Laikmetīgās mākslas centrā (CAC), Viļņā (2012), personālizstāde The Gardens, Viļņā (2012), “Ornament” Nacionālās mākslas galerijā, Viļņā (2012).

Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds, VKN, Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Malduguns, Veto Vīni

Foto: Rauls Pauls

Otrais ūdens

Otrais ūdens
Monika Lipšica
18/09 – 25/10.2014

Aizkadra balss lasa teoriju par metaforu, tā ir daļa no kompozīcijas par šo konkrēto estētikas problēmu. Ja mēs vairāk skatītos uz skaistām lietām, mūsu acis kļūtu skaistākas, – lasa balss. Bet, ja pats skaistums ir mīlas objekts un mīlestībā ir trīs soļi līdz tā kļūst nesavtīga un abstrakta, kā gan izjust skaistumu, kas nav iemiesots fiziskajā vai garīgajā? Metaforas ļauj mums vienu lietu ieraudzīt kā citu. Veiksmīga metafora uzbur attēlu, kuru mēs citādi nebūtu ieraudzījuši – tā liek apjaust kaut ko no jauna. Kompozīcija par metaforu kuģo stāstu jūrā.

Monika Lipšica (1988) dzīvo un strādā Viļņā. Starp nesenākajiem projektiem jāmin izstāde “What Thinks Me” Sanktpēterburgā (2014), “Agency. Scripted by Characters” Laikmetīgās mākslas centrā (CAC), Viļņā (2014), grupas performance “Karaoke Police. The Game of Oppositions” Laikmetīgās mākslas centrā (CAC), Viļņā (2013), mākslinieku rezidence “Joy & Mirror. Actions on the Island” Sardīnijā (2013), izstādes filma “Exhibition on Stage. God from the Machine” (2013), grupas izstāde “The Collector” Laikmetīgās mākslas centrā (CAC), Viļņā (2013).

Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds, VKN, Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Malduguns, Veto Vīni

Foto: Rauls Pauls

Kā dabā, bet ne gluži

Kā dabā, bet ne gluži
Vivjena Grifina
20/08 – 13/09/2014

Kā atgūties un atcerēties dabas bezgalīgo skaistumu? Atgriežoties mājās, pa grīdu klimst izkliedēta krēsla, iedegums izbalo ledusskapja vēsajā gaismā, visi iespaidi attālinās no to sākumpunkta starp drēgnajām sienām.

Ledājs ir kā upe, kuru notvēris fotoaparāta slēdzis. Klikš. Vienīgi viss notiek tiešraidē, kaut kas lēni slīd, kūstot, pārvietojoties, kliedzot lejā pa nolādēto kalnu, pikām krītot upē un peldot prom uz jūru.

Vivjenas Grifinas (Vivienne Griffin) izstāde “Kā dabā, bet ne gluži” (Like Nature But Not) tapusi atskaņās no mākslinieces rezidences Islandē. Meklējumos pēc jauniem skata punktiem ieskanas atsvešinātība, mēģinājumiem notvert redzēto neizbēgami piekāpjoties dabā ieaustajai nolemtībai. Grifinas darbos nereti iezogas apzināta nenoteiktība un izvairība. Teksts var kļūt par daudznozīmīgu attēlu vai pat bilžu sekvenci, kas izlokas un savijas telpā.

Vivjena Grifina (1975) dzīvo un strādā Londonā. Maģistra grādu ieguvusi Hunter College Ņujorkā. Grifina darbojas ar dažādiem medijiem, tostarp tekstu, zīmējumu, performanci un tēlniecību. Viņa nereti sadarbojas ar īru izcelsmes mākslinieku Kīnu Makkonu (Cian McConn), piedalījusies daudzās grupas izstādēs, bet mākslinieces iepriekšējā personālizstāde “The Me Song For Now Here” 2013. gadā norisinājās Bureau Inc. galerijā Ņujorkā.

Foto: Rauls Pauls

Buster Friendly Format 4-2-7

Buster Friendly Format 4-2-7
Gaile Pranckunaite
1/08 – 15/08/2014

Televizors ierūcās; skaņai nolaižoties pa varenā dzīvokļu nama putekļainajām kāpnēm uz apakašējo stāvo, Džons Izidors atpazina Bastera Frendlija pazīstamo balsi, kas sveica savu plašo auditoriju ar priecīgu murmulēšanu.

Buster Friendly ir Gailes Pranckunaites veidots radio raidījumu cikls, kuru iedvesmojis fiktīva TV/radio slavenība no Filipa K. Dika romāna “Vai androīdi sapņo par elektriskām aitām?” Kādu laiku Buster Friendly mājoja Rietveld radio pagrabā (Gerita Rītvelda akadēmijā, Amsterdamā), jaucot skaņu cilpas ar grāmatu fragmentiem un dzejas lasījumiem un tiešsaistē ieņemot interneta radio ēteru.

Turpinot meklējumus pa skaņu celiņiem, Buster Friendly galerijā 427 iemājos numuriskās kasetēs, pievēršoties zodiaka ceturtajai, otrajai un septītajai zīmei. Bet pie labas veiksmes skatītājs var nejauši atklāt arī zodiaka devīto zīmi.

Gaile Pranckunaite ir grafiskā dizainere, kas dzīvo Viļņā.

Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds, VKN, Veto Vīni

Foto: Rauls Pauls

Tagad neviens vairs tā nedejo

Tagad neviens vairs tā nedejo
Ieva Kraule
05/06 – 19/06/2014

Severīns māk dejot. Viņš dejo fokstrotu un ča-ča-ča – zem spoži spodrinātām, veiklu soļu iestarpinātu rievu klātām kurpēm, mirklī, kur saskaras zole un lakotā grīda atskan negaidīts, bet paredzams čīksts. Tas izskan soļu kņadā un vispārējs troksnis pārvēršas neērtā klusumā; tagad neviens vairs tā nedejo.

Izstāde norisinājās septiņus jūnija vakarus – 5., 10., 11., 12., 17., 18. un 19. datumā, no 18:00 līdz 20:00.

Foto: Rauls Pauls

FAREWELL

FAREWELL
Augustas Serapinas, Līva Rutmane, OAOA, Lev Kazachenko, Linards Kulless, Marija Olšauskaitė, Vivienne Griffin, Jóhan Martin Christiansen
26/04 – 31/05/2014

“Tie, kas dodas tālāk, visā redz domu. Tie, kas dodas tālāk, turpina ceļu,” reiz rakstīja Čārlzs Demuss. Farewell, Līva Rutmane saņēma nelielu kastīti kādā no Rīgas pasta nodaļām un atcerējos par mājās rūcošo lāzerprinteri. Ļevs Kazačenko vēroja mākoņus satumstam, kad izdzirdēja pastnieka durvju zvanu. Dažus mirkļus vēlāk Amsterdamu ietina negants negaiss, un pavasari pēkšņi aprija ziema. Farewell, Vivjena atvēra kartona kastīti, domājot, ko gan iesākt ar kožļājamo gumiju, – Londonas burzmā viņa nolēma pieturēties pie dzejas rindām, lai neapmaldītos. Varbūtības viļņos, kas sitās pret Berlīnes padrupušajām sienām, Linards nojauta, kam paredzēta jautājuma zīme. OAOA vēstuli izsekoja, lai tā, ceļojot no Amsterdamas uz Rīgu, pēkšņi nenoklīstu ziemas krēslā vai pavasara reibonī. Viļņas pastnieku nesagaidījusi, Marija Olšauskaite tomēr nolēma atbildēt uz noklīdušo vēstuli, farewell. Marija jau bija gaisā, kad atbilde sasniedza adresātu. Bet Jānis Avotiņš nespēja šķirties no sūtījuma – kā neērts reaģents tas jauca gaisu. Kad sniegs beidzot atkāpās, Johans Martins Kristiansens Kopenhāgenas ziemai teica ardievas, uzšujot tai jaunu kleitu. Tikmēr Augusts Serapins steidzās. Viņam bija jādodas, viņš kravāja somas, bet blakus istabā skanēja balss: “..tie, kas dodas tālāk, visā redz domu..” Farewell.

Foto: Rauls Pauls