Pirmās slāpes Miesas sārtums
Bogna Višņevska
sarunā
ar kuratori Keitiju Lenantoni
9/03 – 11/04/2019
Pārņemtas, kopā veidojot telpu, svaiga krāsa, našķi, skropstas, tavu acu / siržu / kuņģu domas, bez nožēlas, nejūtot vainas sajūtu par baudu, pirmais pietvīkums.
Dārgā Bogna,
kad pirmo reizi ēdu Karēlijas pirāgus (karjalanpiirakka), es gaidīju skurbinošu baudu – siera sāļo dzēlienu -, bet tā vietā es attapos gremojot neizteiksmīgu, kartupelīgu masu. Mana mēle meklēja kaut ko, kas, lai arī tur neatradās, manā iztēlē eksistēja.
Iespējams, šobrīd tu nojaut, kurp šis ved. Pēc tik daudzu izstāžu apmeklēšanas, vientulīgi meklējot kaut ko, kas aizkustinās, es ieraudzīju gleznu, tik pārdrošu, ka uzreiz sāku smieties. Es lūkojos apkārt, mežonīgi smaidot, mēģinot pārtvert kādu skatienu, cerot dalīt sajūtu, kas rodas, stāvot iepretim 2.5m lielam piirakka, līksmiem otas triepieniem trieptam, mīkstam, godbijīgam, acīmredzami smieklīgam, paškritiskam, dāsnam, godīgam. Tā eksistence (tajā brīdī, tajā vietā, iepretim visiem iespaidiem par izstādi, kas ir pārāk traucējoši un garlaicīgi, lai tos atcerētos) darīja mani laimīgu. Sasaodīts, domājot par to šobrīd, esmu aizkustināta un apstulbusi.
Pēc vairākiem mēnešiem, ziņkārīgi gūglējot tavu vārdu, pēc vēl vienas bezrūpīgas tikšanās es aizturu elpu, un mēs trīs esam (atkal)apvienojušies.
Es gūstu tik daudz baudu, katru dienu smaidot par šo piirakka, ko tu tu esi laipni man aizdevusi, un, protams, šī bauda nav atdalāma no mūsu draudzības, pārpludinātas ar baudām – ērtu kompāniju, neērtu godīgumu, nelokāmu atbalstu, telpu, kur pārbaudīt, kā lietas skan skaļi izteiktas, iedarbību, lietas, kas kustās caur mums, dalītu darbību, kas citus mākslas radīšanas aspektus padara tā vērtus (+ dzīres un skumppa, un dalīta pieredze un piedzīvojumi, un, vismaz man, nebeidzams gandarījums par visu, kas netiek izteikts vārdos).
Tu zini, ka bieži es kļūstu grūtsirdīga, prātojot par to, ko gleznošana (lietas radīšana) šobrīd var paveikt tādu, kas eksistētu ārpus radītāja vēlmes vizuāli atšķetināt savu domāšanu, pierakstīt mirkļus, lolot, ļaut citiem ielūkoties caur savu redzokli, padarīt gaisu indīgāku, drīzāk atļaut iemājošanu, nevis noformulēšanu. Vai gleznošana var nebūt savtīga?
Tu ļauj man noplēst līmlenti, un es, redzot kā virsmas daļas nolobās, sapratu, ka šīm gleznām procesā ir neskaidras privilēģijas. Tās ir apzināti bez sentimenta. Tās ir dāsnas, jo tur ir tavs skatījums, bet tu esi nodrošinājusi arī zaļo ekrānu, lai citi tur varētu projecēt un sakausēt savus redzokļus ar taviem. Maiga telpas dalīšana, aicinot citus pievilcības sfērā. Lieta, ko ir vērts darīt.
Pavadot laiku domās par Rīgu, mēs nojaušam, ka kaut kas tuvojas. Vairāk nekā 17 gadus tu esi ticējusi gleznošanai, un es ticu tev. Nesen es pieminēju vārdu “krauja”. Esmu tik laimīga šūpoties šeit kopā ar tevi.
Ar mīlestību,
Keitija
Bogna Višņevska (Bogna Wisniewska) (dz. 1988. g. Polijā) dzīvo un strādā Helsinkos. Kopš 2018. gada mākslinieku vadītās galerijas SIC (Helsinki) dalībniece. Nozīmīgākās izstādes: “Altered Flakes” SIC, Helsinkos, 2018; “fullonornamental” 2,04 galerijā, Sanktpēterburgā, 2018; ”kesärulla/ summer roll” SIC, Helsinkos, 2017;“rethinking digitalisation” Exhibition Laboratory, Helsinkos, 2017.
Atbalsts: VKKF, Arts Promotion Centre Finland Taiteen edistämiskeskus – Taike, The Paulo Foundation, Finnish Cultural Foundation
Foto: Līga Spunde
