Pirmās slāpes Miesas sārtums

Pirmās slāpes Miesas sārtums
Bogna Višņevska
sarunā
ar kuratori Keitiju Lenantoni
9/03 – 11/04/2019

Pārņemtas, kopā veidojot telpu, svaiga krāsa, našķi, skropstas, tavu acu / siržu / kuņģu domas, bez nožēlas, nejūtot vainas sajūtu par baudu, pirmais pietvīkums.

Dārgā Bogna,
kad pirmo reizi ēdu Karēlijas pirāgus (karjalanpiirakka), es gaidīju skurbinošu baudu – siera sāļo dzēlienu -, bet tā vietā es attapos gremojot neizteiksmīgu, kartupelīgu masu. Mana mēle meklēja kaut ko, kas, lai arī tur neatradās, manā iztēlē eksistēja.
Iespējams, šobrīd tu nojaut, kurp šis ved. Pēc tik daudzu izstāžu apmeklēšanas, vientulīgi meklējot kaut ko, kas aizkustinās, es ieraudzīju gleznu, tik pārdrošu, ka uzreiz sāku smieties. Es lūkojos apkārt, mežonīgi smaidot, mēģinot pārtvert kādu skatienu, cerot dalīt sajūtu, kas rodas, stāvot iepretim 2.5m lielam piirakka, līksmiem otas triepieniem trieptam, mīkstam, godbijīgam, acīmredzami smieklīgam, paškritiskam, dāsnam, godīgam. Tā eksistence (tajā brīdī, tajā vietā, iepretim visiem iespaidiem par izstādi, kas ir pārāk traucējoši un garlaicīgi, lai tos atcerētos) darīja mani laimīgu. Sasaodīts, domājot par to šobrīd, esmu aizkustināta un apstulbusi.
Pēc vairākiem mēnešiem, ziņkārīgi gūglējot tavu vārdu, pēc vēl vienas bezrūpīgas tikšanās es aizturu elpu, un mēs trīs esam (atkal)apvienojušies.
Es gūstu tik daudz baudu, katru dienu smaidot par šo piirakka, ko tu tu esi laipni man aizdevusi, un, protams, šī bauda nav atdalāma no mūsu draudzības, pārpludinātas ar baudām – ērtu kompāniju, neērtu godīgumu, nelokāmu atbalstu, telpu, kur pārbaudīt, kā lietas skan skaļi izteiktas, iedarbību, lietas, kas kustās caur mums, dalītu darbību, kas citus mākslas radīšanas aspektus padara tā vērtus (+ dzīres un skumppa, un dalīta pieredze un piedzīvojumi, un, vismaz man, nebeidzams gandarījums par visu, kas netiek izteikts vārdos).
Tu zini, ka bieži es kļūstu grūtsirdīga, prātojot par to, ko gleznošana (lietas radīšana) šobrīd var paveikt tādu, kas eksistētu ārpus radītāja vēlmes vizuāli atšķetināt savu domāšanu, pierakstīt mirkļus, lolot, ļaut citiem ielūkoties caur savu redzokli, padarīt gaisu indīgāku, drīzāk atļaut iemājošanu, nevis noformulēšanu. Vai gleznošana var nebūt savtīga?
Tu ļauj man noplēst līmlenti, un es, redzot kā virsmas daļas nolobās, sapratu, ka šīm gleznām procesā ir neskaidras privilēģijas. Tās ir apzināti bez sentimenta. Tās ir dāsnas, jo tur ir tavs skatījums, bet tu esi nodrošinājusi arī zaļo ekrānu, lai citi tur varētu projecēt un sakausēt savus redzokļus ar taviem. Maiga telpas dalīšana, aicinot citus pievilcības sfērā. Lieta, ko ir vērts darīt.
Pavadot laiku domās par Rīgu, mēs nojaušam, ka kaut kas tuvojas. Vairāk nekā 17 gadus tu esi ticējusi gleznošanai, un es ticu tev. Nesen es pieminēju vārdu “krauja”. Esmu tik laimīga šūpoties šeit kopā ar tevi.
Ar mīlestību,
Keitija

Bogna Višņevska (Bogna Wisniewska) (dz. 1988. g. Polijā) dzīvo un strādā Helsinkos. Kopš 2018. gada mākslinieku vadītās galerijas SIC (Helsinki) dalībniece. Nozīmīgākās izstādes: “Altered Flakes” SIC, Helsinkos, 2018; “fullonornamental” 2,04 galerijā, Sanktpēterburgā, 2018; ”kesärulla/ summer roll” SIC, Helsinkos, 2017;“rethinking digitalisation” Exhibition Laboratory, Helsinkos, 2017.

Atbalsts: VKKF, Arts Promotion Centre Finland Taiteen edistämiskeskus – Taike, The Paulo Foundation, Finnish Cultural Foundation

Foto: Līga Spunde

Aminals

Aminals
Aleksandrs Jetcī & Viktors Timofejevs
Kuratore: Marta Trektere
25/01 – 1/03/2019

V−E+F=∑i(ei3-ei2+1)=∑i(1−ei6)=2

Raksts aizsākās īrisa stiebra apakšpusē, tieši ziedkopā. Kaut kur starp simetriskiem ziediem ar sešām lapiņām. Rakstu izrotāja viendabīgs tīklojums un nelieli punktiņi. Stiebra centrā bija bārda, pilna ar sīkiem kukaiņiem, kas rāpoja pa krāšņo, violeto ziedu. Bišu mātei ir jātiek galā ar pārbaudījumu – atrisināt vissarežģītāko matemātikas uzdevumu.

Kas dārzā, kas dārzā?
Bitīt’ rožu dārziņā.
Kas dārzā, kas dārzā?
Bitīt’ rožu dārziņā.

Ložņā, bitīt,
Caur zaru zariem,
Caur zaru zariem,
Caur lapu lapām.

Ja citu atrod,
Liec to savā vietā.

Trīs bites sēdēja pie galda līdzās man. Sākumā es nezināju, ka tās ir bites, sākumā es domāju, ka tās ir lapsenes – tās, kuras sāpīgi dzeļ. Kad es biju maza, lapsene nolaidās uz mana deguna. Es atceros, ka mans tēvs mēdza tās saspiest ar vienu pirkstu – reiz pat uz sava deguna – tas šķita viegli un nesāpīgi. Bet man tik viegli negāja. Es saspiedu lapesni ar pirkstu un pēkšņs karsonis pārņema manu seju. Es jutos tā it kā būtu apdedzinājusies ar cigareti. Es skrēju pie savas vecmammas. Viņa vārīja kartupeļus pusdienām. Es ļoti raudāju un teicu, ka tikai gribēju saspiest lapseni tā, kā to dara pieaugušie. Nākamajā dienā mana seja izskatījās tā it kā es būtu rados ar Mišelina cilvēku.

Vienlaikus ar šīm nepatīkamajām bērnības atmiņām – tas notika tajā pat brīdī – es ieskatījos līdzās sēdētāja acīs un sapratu, ka tā ne pavisam nav lapsene. Tā bija Bišu Māte kopā ar darba biti un tranu, kas sauca sevi par parazītu. Bišu Mātei mugurā bija ļoti izsmalcināta dzeltena kleita, izrotāta ar Swarovski dārgakmeņiem no galvas līdz kājām. Trans bija uzvilcis mazu melnu hūti, kas, viņaprāt, visai labi izskatītos ar strīpainu dzelteni melnu uzvalku. Parazīts izskatījās ļoti pieticīgi, neizceļoties ar krāsām, vien parastā, pelēkā džemperī. Parazīts teica, ka viņa ir nogurusi no strādāšanas fabrikā, izliekoties, ka ir laimīga, un ka viņa patiešām vēlās HoH’egh.

Bišu Māte uzlēja saviem salātiem mērci un apmaisīja salātlapas uz šķīvja. Trans ielēja sev vīnu un iesmēla sev zupu, tikmēr parazīts lika ēdienu uz šķīvjiem un plēsa maizi. Galds bija neliels un ar sešiem stūriem. Jums varētu likties, ka tur viņiem visiem nebija pietiekami vietas, tomēr Bišu Māte aizņēma lielāko daļu galda. Abi pārējie bija saspiesti, bet, neskatoties uz to, viņi tāpat jutās noderīgi. Acīmredzot viņi šurp nāca bieži un bija iemācījušies apkalpot un ēst kopā ar Māti. Bišu Māte slidināja un sacirta ēdienu; viņa nerunāja ne reizi. Ja es būtu aizskārusi viņas plecu un pajautājusi, cik ir pulkstenis, mani sagaidītu rūkšana un zobu griešana.

– Marta Trektere

Viktors Timofejevs dzimis 1984. gadā Rīgā. Nesenākās izstādes: “God Room” Alyssa Davis Gallery, Ņujorkā (2018), “HAPPINESS” sadarbībā ar Anniju Puolaku, Jako Pallasvuo, TARWUK Cordova, Barselonā (2018), “Pārnēsājamās ainavas” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (2018), “Kāpnes uz meloni” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (2017); “S.T.A.T.E.” Drawing Room, Londonā (2016). Starp nesenākajiem mūzikas projektiem ir Zolitūde (sadarbībā ar Kasparu Groševu), Quantum Natives (2017), “Palace of Peace and Reconciliation”, lobitlandscapes (2016).

Aleksandrs Jetcī (Alexander Iezzi) dzimis 1987. gadā Tuksonā, Arizonā, ASV. Nesenākās performances un izstādes: “Some Elementary Dinner Sculpture” Peach, Roterdamā (2019), “Signs of Invasion” (performance kopā ar Billiju Balthīlu), Ku’damm Kuree, Berlinē (2018), “Tripping Autonomy” De Kroon, Roterdamā (2018), “Kunsthalle For Music” (performance) Witte de With Laikmetīgās mākslas centrā, Roterdamā (2018); “My New Feelings Whip” (performance) Galleri Syster, Lūleo (2017), “BOOKLUB 10” (performance) MoMA, Ņujorkā (2016).

Atbalsts: VKKF, CBK Rotterdam, VKN, Valmiermuižas alus
Īpašs paldies Laurai Adamovičai, Artūram Kalvānam

Foto: Līga Spunde

Devīgie nervi

Devīgie nervi
Adams Šiu-Jang Šovs
26/01 – 1/03/2018

21. gadsimta O.L.A.

Melnās tējas lapas (1 tase)
Jūras sāls (2/3 tases)
Koka skaidas (3 tases)
Ogļu skaidas (3 tases)
Kalcija oksīds (3 tases)
Rīsu miziņas (1 – 1,4 kg)
Pīļu olas (ducis) *
* 56.7 (vidējais svars)

– Uzvāri tēju, izmantojot melnās tējas lapas, verdošā ūdenī ar attiecību 1 pret 8. Kad tā uzvārījusies, ļauj tējai ievilkties vienu stundu, lai tā kļūtu stiprāka.

– Izmantojot palielāku trauku, savieno jūras sāli, koka skaidas, ogļu skaidas un kalcija oksīdu. Šis sārmaino savienojumu sajaukums palīdzēs iedarbināt konservācijas procesu.
Kad tēja ievilkusies, maisījumam pievieno 3 tējas tases un arī izkāstās lapas. Sparīgi maisi, pievienojot atlikušo tēju pēc vajadzības, līdz sasniegta vircveidīga konsistence.

* Apsveriet iespēju lietot lateksa cimdus, jo maisījums ir kodīgs un var bojāt ādu.

– Ielieciet sārmainajā maisījumā sešas pīles olas, pamatīgi tās noklājiet un lieciet nostāvēties 15 minūtes. Piepildiet otru trauku ar rīsu miziņām. Kad olas ir bijušas iegremdētas 15 minūtes, lieciet tās mizu traukā, lai tās iegūtu vienmērīgu apvalku. Maigi piespiediet, ja nepieciešams, lai nodrošinātu veiksmīgu saķeri.”

– Atstājiet apviļātās olas uz nakti.

– Nākamjā rītā, sagatavojiet dabīgas augsnes gultni – vēlams ar augstu māla saturu. Izvēlieties vietu zem klajas debess, kas ir pakļauta nokrišņiem un nomaļus no cilvēku darbības.

– Izrociet garu un šauru grāvi, vismaz 30 cm dziļu, kurā novietojiet duci olu. No jauna piepildiet to ar irdenu zemi, lai nesabojātu olas.

– Siltākos klimatiskos apstākļos (virs 15 °C) atstājiet olas nogatavoties vismaz 100 dienas. Pie zemākām temperatūrām (zem 15 °C) tās var palikt zem zemes līdz pat 240 dienām. Konservus vajadzētu apskatīt atsevišķi un regulāri, tuvojoties laikam, kad olas varētu būt gatavas.

* Tiek uzskatīts, ka pídàn cēlies Hunanas provincē Ķīnā. Dažādas variācijas par šo konservēšanas metodi atrodamas Šanhajā, Guandongas provincē, Laosā, Taivānā, Taizemē un Vjetnamā.


Adams Šiu-Jangs Šovs (dz. 1987. gadā Edmontonā, Kanādā) šobrīd dzīvo un strādā Berlīnē un Stokholmā. Viņš ir ieguvis maģistra grādu (MFA) Karaliskajā mākslas institūtā Stokholmā (2016) un bijis viesstudents Piet Zwart institūtā Roterdamā (2015), viņš arī absolvējis Emily Carr mākslas universitātes bakalaura programmu Vankūverā, Kanādā (2013). Starp nesenākajām izstādēm ir Jugend ist Trunkenheit ohne Wein, Bikini, Bāzelē (2018), Vinegar stone and the language of flowers, Towards, Toronto (2017), Gabinete de Moda, Gabinete, Lisabonā, Grounds for Magical Thinking, J Hammond Projects, Londonā (2017), Peach, W139, Amsterdamā (2016), Kamias Triennial, Kamias Special Projects, Kamias (2017), Cruising, Mariella Viking Line, Stokholmā (2017), Dinner Room Terravore, Oslo10, Bāzelē (2016) un Veins of Gypsum Mortar, Ashley, Berlīnē (2015). “Devīgie nervi” ir Adama Šiu-Janga Šova pirmā izstāde Latvijā.

Atbalsts: Nordic Culture Point, VKN
Īpašs paldies Dašai Meļņikovai!

Foto: Līga Spunde

Joy and Mirror. Ostas pilsēta

Joy and Mirror. Ostas pilsēta
21/01 – 26/02/2016

Atklāšana: ceturtdien, 21. janvārī plkst. 19:00 ar mūziku no classik_woman un Rīta Saladža

Grupas izstāde, kurā piedalās Gedemins G. Akstins, Antans Gerliks, Petrs Išora, Ona Lazuraitīte, Rūtene Merkliopaite, Marija Olšauskaite, Jurgis Paškēvičs, Rītis Saladžis, Emilija Škarnulīte, Jons Žukausks

Organizē: Jurga Daubaraite un Monika Lipšica

Joy and Mirror ir ceļojoša mākslinieku rezidence, kuras mērķis ir pārkārtot un pārraut kultūras aktivitāšu ainavu. Vadoties pēc prieka principa, saskarsme ar lokalitātēm atklājas spoguļa veidā.

Kas notiktu, ja aktivitātes Sardīnijā, Gardone Rivjērā vai Atēnās varētu atspoguļoties citās vietās un citos apstākļos? Cik ilgi atspulgs ceļotu, lai sastaptos ar identisku sevi? Ceļojumā no Prieka uz Spoguli formas un saturi atkārtojas un atjaunojas, un vienlaikus mainās to aplūkošanas laikā.

Ostas pilsēta ir apkopojums ar mākslinieku darbiem, kas savākti vienlaikus un pēc kopā pavadīta laika Sardīnijā, Lago di Garda, Atēnās un Viļņā. Tā ir sekvence ar piedāvājumiem samainīties, atbalstīt, atrast video kameru, draugu, logu, grīdu, sarunu, baumas, subjektus, laiku, iepirkšanās sarakstu u.c. Joy and Mirror tāpat kā Ostas pilsēta ir apmaiņas prakse.

: nu, sildītājam kā palmai būtu jābūt ok.

: pieņemsim, ka Rīga ir pie jūras un gaisā ir pārpārēm sāls.

: šobrīd ir ziema, un būtu lieliski, ja mums būtu strūklaka-pisuārs. Vai arī tas drīzāk piestāvētu pavasarim? Redziet, Viļņā nav pārāk daudz strūklaku.

: ir koka sēkla, tu paņem to un iestādi – koks izaug. Tāpat viss šis kosmoss, kas ir iedomāts un ko nekad neesam redzējuši, ir šeit.

: es ļoti gribētu uz grīdas izliet ļoti sāļu ūdeni.

: nu, mums joprojām kaut kas trūkst.

: neaizmirsti pateikt, ka tilta margas būs slidenas.

: varbūt mums vajadzētu saģērbties, lai neviens mūs neatpazītu?..

: kādēļ saģērbties, ja neviens tāpat mūs tur nezina?..

: kad Geds nēsāja neredzamā cilvēka tērpu Sardīnijā, nezinot, ka tā bija Helovīna nakts.

: būtu labi, ja kāds no Rīgas vakara gaitā spēlētu.

: ja nu mēs atrodam to Rīgas pagrīdes slavenību, kas nav uzstājusies pēdējos 10 gadus, ko man parādīja, redzot viņu vien paslīdam aiz kolonnas?

Atbalsta Lietuvas Kultūras padome, Valsts kultūrkapitāla fonds, VKN

Foto: Līga Spunde

Glifs

Glifs
Marianne Viero
19/02 – 17/04/2015

Apvienojot izdrukas un modulāras sienu struktūras, izstādē “Glifs” sapludināti dažādi mediji un metodes, lai pārbaudītu to definējošos elementus ar daudzveidīgu digitalizētu un reālu otu lietojumu. Attēli radīti foto labratorijā, vairākkārt iegaismojot attēlu slāņus vienu virs otra uz krāsainā fotopapīra. Tajos apvienoti digitāli Photoshop attēli un tradicionālā fotogrammas tehnika, kurā objekti tiek iegaismoti, novietojot tos tieši uz papīra virsmas. Lai arī attēls sastāv no daudziem slāņiem, fotopapīrs padara tos absolūti plakanus un apslēpj to veidošanas horeogrāfiju. Bilžu plakanums kontrastē ar tekstūru daudzveidību, kas apdzīvo sienu struktūras. Izretotas telpā, tās, apstrādātas ar pigmentu un ģipša maisījumu, ieraksta visu iesaistīto mirkļu sintaksi.

Marianne Viero (Marianne Vierø) studējusi Gerita Rītvelda akadēmijā Amsterdamā un piedalījusies rezidencēs Rijksakademie, Amsterdamā, Künstlerhaus Bethanien, Berlīnē un Triangle Arts, Ņujorkā. Viņai ir bijušas personālizstādes P/////AKT, Amsterdamā (2012), Officin, Kopenhāgenā (2013) un Fotograf galerijā, Prāgā (2014). Viero darbi iekļauti daudzās grupas izstādēs, tostarp “Architectooralooral” 1857, Oslo (2010) un “Protein Mix” Henningsen galerijā, Kopenhāgenā (2012). Viņa ir viena no grāmatas “Danske Kunstnerbøger / Danish Artists’ Books” (Møller / Verlag der Buchhandlung Walther König, 2013) redaktorēm.

Foto: Marianne Viero

FAREWELL

FAREWELL
Augustas Serapinas, Līva Rutmane, OAOA, Lev Kazachenko, Linards Kulless, Marija Olšauskaitė, Vivienne Griffin, Jóhan Martin Christiansen
26/04 – 31/05/2014

“Tie, kas dodas tālāk, visā redz domu. Tie, kas dodas tālāk, turpina ceļu,” reiz rakstīja Čārlzs Demuss. Farewell, Līva Rutmane saņēma nelielu kastīti kādā no Rīgas pasta nodaļām un atcerējos par mājās rūcošo lāzerprinteri. Ļevs Kazačenko vēroja mākoņus satumstam, kad izdzirdēja pastnieka durvju zvanu. Dažus mirkļus vēlāk Amsterdamu ietina negants negaiss, un pavasari pēkšņi aprija ziema. Farewell, Vivjena atvēra kartona kastīti, domājot, ko gan iesākt ar kožļājamo gumiju, – Londonas burzmā viņa nolēma pieturēties pie dzejas rindām, lai neapmaldītos. Varbūtības viļņos, kas sitās pret Berlīnes padrupušajām sienām, Linards nojauta, kam paredzēta jautājuma zīme. OAOA vēstuli izsekoja, lai tā, ceļojot no Amsterdamas uz Rīgu, pēkšņi nenoklīstu ziemas krēslā vai pavasara reibonī. Viļņas pastnieku nesagaidījusi, Marija Olšauskaite tomēr nolēma atbildēt uz noklīdušo vēstuli, farewell. Marija jau bija gaisā, kad atbilde sasniedza adresātu. Bet Jānis Avotiņš nespēja šķirties no sūtījuma – kā neērts reaģents tas jauca gaisu. Kad sniegs beidzot atkāpās, Johans Martins Kristiansens Kopenhāgenas ziemai teica ardievas, uzšujot tai jaunu kleitu. Tikmēr Augusts Serapins steidzās. Viņam bija jādodas, viņš kravāja somas, bet blakus istabā skanēja balss: “..tie, kas dodas tālāk, visā redz domu..” Farewell.

Foto: Rauls Pauls

Alus metafizika. Virtuve

Alus metafizika. Virtuve
Vitenis Buroka
14/02 – 16/03/2017

Mēnesis ir tieši tik, cik nepieciešams, lai uzbrūvētu zāļu alu (gruit) – metafizisko pētījumu. Galerija 427 kļūs par virtuvi, fermentācijas inkubātoru un skatuvi tā manifestācijai caur cilvēka ķermeni. Nejaušībām nav vietas, raugs pielāgosies telpas īpatnībām šajā nestabilajā, virpuļojošā visumā. Tāpat klātesoša būs luga “Alus metafizika: cilvēku un mikroorganismu simpozijs” kā škidruma receptes avots un teksts mēles galā. Fermentācijas un garīgās transformācijas procesos atklāsies lugas tēlu raksturi, ļaujot piedzīvot epopeju, dionīsisku jautrību, metafizisku dūru cīņu.

Pavadījums: Φ

“Alus metafizika: cilvēku un mikroorganismu simpozijs. Pirmā un vienīgā kosmogonisko baumu grāmata” ir Buroka humoristiskais skatījums uz viņa pētījumiem un metodoloģiju, kas virpulī ierauj idejas par filozofiju, zinātni, fermentāciju, rituāliem, apreibināšanos un ēdienu. Tā vietā, lai vienkārši citētu un atreferētu savus pētījumus, mākslinieks iestudē pamatīgi piedzērušos diskusiju starp sevi un filozofu, zinātnieku un teorētiķu bariņu. Lugā Buroka nodarbojas ar vēderrunāšanu un apdzīvo dīvainu zvaigznāju, kas sastāv no tēliem, kas visi ir saskārušies ar novirzīšanās īpatnībām, – filozofiem Aristotelis, Epikūrs, Lukrēcijs, Džulija Annas un Mišelu Serresu, zinātniekiem Anrī Poinkāru un Iļju Prigoginu, un komponistiem un teorētiķiem Džonu Ranu un Mišelu Dellvilu, un citiem.
– Post Brothers

Vitenis Buroka (1990) ir mākslinieks un kurators, kuru interesē vēstures un atmiņas fragmentu redzamās un neredzamās manifestācijas, dokumentējot laika ritējumu un atbildot uz to ar horeogrāfiju, kustībām, naratīvu, lai izceltu pēdas, mēles un valodas “paslīdēšanu”. Viņa skatiens ir pievērsts sociālās vides un arhitektūras rituāliem un notikumiem. Vitenis Buroka absolvējis Viļņas Mākslas akadēmijas Laikmetīgās tēlniecības nodaļu un pabeidzis Rupert rezidenču centra izglītības programmu. Viņš ir izstādījies mākslas telpā Autarkia Viļņā, Laikmetīgās mākslas centrā (CAC) Viļņā, Šauļu mākslas galerijā, Komplot Briselē, Nidas mākslas kolonijā, Granādas filmu festivālā un Rupert rezidenču centrā.

Atbalsts: Valsts Kultūrkapitāla fonds, Lietuvas Kultūras padome, VKN, Malduguns