Es vēlējos, kaut būtu miris

Es vēlējos, kaut būtu miris
Hanters Longs
20/06 – 3/08/2024

Es vēlējos, kaut būtu miris
Vai labāk tālu prom [1]
Fosilo koraļļu gabals
21 miljonu gadu vecs mugurkauls

“Pagātne iegrūž pirkstu tagadnes ādas šķēlumā un velk”

Mans tēvs nomira pirms gada un vienpadsmit dienām. Viņam bija vēzis, un beigās, kad viņš patiešām cieta, viņš nolēma veikt “asistēto nāvi”. Tas būtībā nozīmē, ka viņš atņēma sev dzīvību, lietojot vielu maisījumu, kas viņu iemidzināja un apturēja sirdsdarbību. Viņam bija divi dvīņu zēnu komplekti, man ir identisks dvīņubrālis, un mani vecākie pusbrāļi arī ir identiski dvīņi. Mēs visi četri un mūsu onkulis, mana tēva brālis, bijām kopā ar viņu istabā, dziedājām un turējām viņa rokas, kad viņš nomira. Tā bija transcendentālākā pieredze, kāda man jebkad ir bijusi. Laiks slīdēja. Vai nu tas patiešām palēninājās, vai arī mana uztvere par to bija pilnībā mainījusies. Trīspadsmit minūtes šķita kā divas stundas.

Apmēram sešus mēnešus vēlāk viens no maniem brāļiem mēģināja izdarīt pašnāvību. Viņa izdzīvošana bija brīnums, un es esmu ārkārtīgi pateicīgs, ka viņš ir dzīvs un vesels, un atgriezies pie labas veselības. Es izjutu dziļu līdzjūtību, jo arī es dažbrīd ciešanu dziļumos esmu vēlējies, kaut būtu miris. Lieki piebilst, ka šie pārbaudījumi mani ir ļoti ietekmējuši. Domas par brāli un tēvu ir saplūdušas ar manām mākslinieciskajām rūpēm. Šajās dienās es aizdomājos, kā smagas emocijas atbalsojas universālā līmenī, ārpus cilvēka – ģeoloģiskā laika dzīlēs. Mani interesē, kā dāžkārtējā, drūmā vēlme būt mirušam varētu rezonēt fosiliju ierakstos un kā skumjas varētu tikt petrificētas.
Jūras putas, kas sajaukušās ar skumjām, kļūst cietas [3].

Manam tēvam patika dublinieši, kas lieliski izpildīja D. K. Gavana dziesmu “Rocky Road to Dublin”, kuras rindiņu es aizņēmos izstādes nosaukumam. Kad es biju bērns, mani šī dziesma īpaši neaizrāva, bet tagad tā uzsit pa jūtām. Esmu sācis ļaut savām emocijām kopā ar savu dvīni un tēvu aktīvi iesaistīties manas mākslinieciskās prakses vadīšanā. Un es cenšos vairāk uztvert, kā mirušie ietekmē tagadni un pat rūpējas par dzīvajiem. Es vēlos viņus godināt un atcerēties. Lai to darītu, es “pretojos sēru un racionalitātes disciplīnai”. [4] Es cenšos apskatīt racionalitāti kā mītu un atvērt sevi zīmēm: kad es pārgriežu amonītu uz pusēm, es redzu, kā sadalās zigota; visu elementu dubultošanās izstādē ir kā dvīņi; seno jūras radību fosiliju atrašana Ženēvas apkārtnes reģionos liek man domāt par manu tēvu, kurš bieži mēdza teikt: “Okeāns ir mana baznīca”.

Darbs “Viļņu ziedojums” sastāv no viļņu audioieraksta, kas veikts piekrastē netālu no Kalngales, un tas tiek raidīts caur LED gaismām, liekot tām mirgot līdz ar skaņas frekvenci. Divi nelieli saules bateriju paneļi, kas novietoti zem gaismas, tiek pieslēgti portatīvajiem skaļruņiem, pārvēršot mirgojošo gaismu atpakaļ skaņā. Gaisma un skaņa ir mediji – gan mākslas medija nozīmē, gan arī tādā nozīmē, ka cilvēks vai lieta var atrasties starp divām pasaulēm, caur kuru starpniecību mirušo gari varot sazināties ar dzīvajiem. Kopš elektrības parādīšanās cilvēki ar tās starpniecību ir uztvēruši garu vai spoku vēstījumus. Šķiet, ka tā ir neaizsargāta pret paranormālām parādībām, tā ir medijs, ar kura starpniecību reizēm var parādīties mazāk redzamā pasaule. Runājot par medijiem savā grāmatā “Mūsu pateicīgie mirušie”, Vinciane Despreta saka: “Viņi veic prezentifikāciju gan kā pagātnes pārcelšanu uz tagadni, gan kā tagadnes veidošanu.” [5] Manuprāt, arī fosilijas veic šo darbu, savukārt mirgojošās gaismas rada “klātbūtnes” vai vismaz potenciālas klātbūtnes sajūtu. Es izmantoju šo sinestētisko audiovizuālo mediju, lai piedāvātu viļņu šalkoņu skaņu mierīgā Baltijas jūrā kā ziedojumu manam tēvam un atpakaļ senajai jūras dzīvībai, kuras atliekas apdzīvo izstādi.

Mani fascinē neticami lieli laika atstatumi, iespējams, tāpēc, ka tos ir tik grūti aptvert. Es runāju par simtiem miljonu gadu gariem laika posmiem. Uz Zemes virsmas no tālajiem aizgājušajiem laikmetiem ir daudz kas, kas liecina par eonu ilgumu, taču, lai tos aptvertu, mums jāpaļaujas uz savu iztēli. Šķiet, ka laiks, esamība un realitāte ir iztēles jautājums. Ģeoloģiskās un paleontoloģiskās pagātnes iztēle man lika apšaubīt to, ko mēs bieži dēvējam par “laika bultiņu” – sajūtu, ka laiks virzās vienvirzienā. Mani jautājumi rodas, apzinoties, ka pagātne ir pastāvīgi klātesoša, ka pagātnes būtnes joprojām ietekmē tagadni. Šādā veidā daži objekti un lietas, šķiet, pārsniedz laiku, pastāvot gan pagātnē, gan tagadnē, gan nākotnē. Savos darbos es būtībā cenšos iemiesot šo sabrukušo laika izjūtu, varbūt pat liekot domāt, ka mūsu cilvēciskā pagātnes uztvere kaut kādā veidā ir tās pārveidošana, tādā mērā, ka mēs, varētu teikt, ietekmējam pagātni.

Savā grāmatā “Mūsu pateicīgie mirušie” Vinciane Despreta citē Sorjo jēdzienu “instaurācija”, kas nozīmē radīt, bet arī atjaunot, radīt no tā, kas jau pastāv. “Mākslinieks, viņš [Sorjo] saka, nekad nav vienīgais radītājs; viņš ir “instaurators darbam, kas nāk pie viņa, bet kas bez viņa nekad nebūtu virzījies uz eksistenci”.” Viņa paskaidro: “Darbs, kas tiecas pēc eksistences, aicina gleznotāju, dzejnieku vai tēlnieku, un tiem ir jāvelta sevi, lai darbs tiktu pilnībā pabeigts, lai sasniegtu darba rezultātu.” [6] Šī sajūta, ka mākslas darbam ir savi nodomi, ka tie nāk no ārpuses, patiešām rezonē ar manu praksi. Despretai instaurācija ilustrē arī metodoloģiju, ar kuras palīdzību mirušajiem ir aktīva loma dzīvo dzīvē. Rakstnieks un kinorežisors J. F. Martels norāda diezgan burtisku piemēru: “pati mūsu valoda, vārdi, ko mēs lietojam, lai sazinātos savā starpā, ir mirušo relikvijas.” [7] Ņemiet vērā, ka aļģu un planktona atliekas naftā kļūst par iepakojumu, apģērbu un degvielu; kalcija karbonāta jūras fosilijas – gliemežvāki, kauli un koraļļi – ir betona galvenās sastāvdaļas; tās ir senas, bet neatņemamas mūsdienu dzīves sastāvdaļas.

Man fosilijas ir kā dāvanas no pagātnes. Tās mani iedvesmo. Es ar tām “iestudēju”. Tiklīdz es tās turu rokās un skatos uz tām, man rodas idejas par to, kā tās varētu iekļaut darbā vai instalācijā. Tās aktīvi darbojas manā praksē un kļūst par mākslas darbu. Tikai reizi sastopoties ar diviem 21 miljonu gadu veciem fosilajiem vaļa skriemeļiem, man radās ideja, ko ar tiem darīt. Izstādē tie ir kā laika dvīņi un pagātnes acis, kas ieslīd tagadnē.

Mani interesē radīt vides vai pieredzes, kurās laika uztvere varētu nedaudz mainīties. Šis efekts tiek panākts, izmantojot neparastas materiālu un tehnoloģiju kombinācijas – gan ārkārtīgi senas, gan diezgan nesenas. Kādu rītu pirms dažiem mēnešiem es pamodos ar domu par LSD, droši vien man tas bija sapņojies. Man ienāca prātā, ka tas būtu negaidīts materiāls, ko apvienot ar fosilijām. Taču es nebiju pārliecināts. Tad dažas dienas vēlāk manās rokās nonāca audioieraksts, kurā mans tēvs apraksta savu skābes kartona pirkumu pie Ouislija Stenlija 1969. gadā un tam sekojošo episko ceļojumu. Es to uztvēru kā zīmi, kas mani pamudināja izpētīt klasisko mākslu, kas rotāja LSD kartonu – citas dimensijas “mediju” [8].

Darbā “Pēcnāves navigators (Brianam)” uz kartona ir Hora acs. Iespējams, es nebūtu iekļāvusi šo ikonogrāfiju, ja nebūtu izpētījusi tās vēsturi. Ēģiptiešu mitoloģijā Hors kaujā ar Setu zaudēja savu aci, kuru viņam izdodas atgūt un pēc tam atdot savam mirušajam tēvam Ozīrisam, lai palīdzētu viņu noturēt pēcnāves dzīvē. Šīs LSD apdrukātās plāksnītes ir piestiprinātas pie dažām fosilijām. Šādā veidā pretkultūra, kuras pēcnācējs esmu, tiek nolikta tiešās attiecībās ar senajām atliekām, veidojot faktisku laika nobīdi. Mani interesē radīt vides vai pieredzes, kurās laika uztvere varētu nedaudz mainīties, sniedzot patvērumu no kapitālistiskās modernitātes un segmentētā laika pasaules ar pulksteņa rādītāju. Mazliet izkāpjot no racionalitātes, sajūtot laika nobīdi, pagātne, visticamāk, pāries tagadnē. Despreta saka: “Apziņas modifikācijas atver apziņu citam realitātes līmenim.” Man šķiet, ka tas sasaucas ar iztēles nepieciešamību, lai izprastu dziļo laiku un atvērtos pagātnes un mirušo zīmēm un vēstījumiem.

Kādu dienu kapsētā netālu no manas darbnīcas, uzmanīgi vērojot kāda kritala atstātos celiņus uz kapa plāksnes zem īves, es nodomāju: “Mēs esam mirušie”. Tomēr, neraugoties uz manu konfrontāciju ar nāvi, tā joprojām ir galēji radikālais noslēpums, kas viļņojas tukšumā.

Atsauces
[1] Teksts aizgūts no 19. gadsimta dzejnieka D. K. Gavana dziesmas “Rocky Road to Dublin”.
[2] Annie Dillard, Pilgrim at Tinker Creek, 1974. gads.
[3] Lisa Robertson, Magenta Soul Whip, 2005. gads.
[4] Vinciane Despret, Our Grateful Dead, 2021, 70. lpp.
[5] Turpat, 107. lpp.
[6] Turpat, 8. lpp.
[7] Weird Studies podkāsts, 2023. gada 18. janvāris, epizode #138, 1:05 min.
[8] Erik Davis, Blotter: Neizstāstītais stāsts par skābes mediju, 2024. g.
[9] Vinciane Despret, Our Grateful Dead, 2021, 62. lpp.

Hanters Longs (Hunter Longe, dz. 1985) ir dzimis Kalifornijā, pašlaik dzīvo un strādā Ženēvā, Šveicē. Viņš ieguvis bakalaura grādu tēlotājmākslā Kalifornijas Mākslas koledžā Sanfrancisko un maģistra grādu tēlotājmākslā Piet Zwart institūtā Roterdamā, Nīderlandē. Nesenās grupu un personālizstādes ir bijušas Neišatelas mākslas centrā (2024); Soft Opening, Londonā (2024); Kunsthaus Langenthalē (2023), Last Tango, Cīrihē (2023); Sonnenstube, Lugano (2023); Espace 3353, Ženēvā (2023); Istituto Svizzero, Romā (2022); Krone Couronne, Biel/Bienne (2022); Ženēvas Laikmetīgās mākslas centrā (2021); Musée Cantonal de Géologie, Lozannā (2019); NoMoon, Ņujorkā (2019); Et al. Gallery, Sanfrancisko (2018); LambdaLambdaLambda, Prištinā (2017); Hordaland Kunstsenter, Bergenā (2017). 2021. gadā izdevniecība Coda Press izdeva viņa rakstu un zīmējumu grāmatu DreamOre, kā arī viņš kļuvis par Šveices mākslas balvas laureātu.

Atbalsts: VKKF, Rīgas dome

Foto: Līga Spunde